Piektdiena, 06.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Niklāvs, Niks, Nikolajs;

Gregs Kārmaikls: “Acoustic Alchemy” man nozīmē daudz

Eņģelis, 29.01.2010. 10:18

“Es nekad neesmu bijis Latvijā. Kad biju jaunāks un studēju, sanāca izbraukāt Maskavu, Ļeņingradu, Minsku un pat Kaļiņingradu. Taču Rīgā es vēl nekad neesmu bijis. Šo mirkli ļoti gaidu,” tā pirms koncerta Lielajā ģildē, kas gaidāms 12. februārī, atklāja fusion jazz apvienības “Acoustic Alchemy” līderis Gregs Kārmaikls (Greg Carmichael), reizē arī viens no tās aizsācējiem un klasiskās akustiskās ģitāras spēlētājiem.
Gregs Kārmaikls: “Acoustic Alchemy” man nozīmē daudz

Pirmais jautājums varētu šķist diezgan dīvains. Kad dzīve pārvēršas mūzikā, vai varbūt, kad mūzika pārvēršas dzīvē?

Daudzi jauni un ne vienmēr jauni cilvēki grib būt mūziķi. Taču vai nu viņi pārstāj par to interesēties, vai arī tas ieguldījums, kas tiek ielikts, neatgriežas atpakaļ. Viņi spēlē daudz, taču nauda nenāk. Es uzskatu, ka, ja būt mūziķim kļūst par darbu, tad tā jau ir dzīve. Tad, kad tu spēlē nevis tāpēc, lai nopelnītu ģimenei, bet lai to izbaudītu.

Un kā ar kaisli?

Jā, protams, arī tā ir svarīga. Spēlēšana uzdzen adrenalīnu, lieliskas sajūtas. Tā ir arī laba fiziska slodze.

Ansamblī jūs esat pieci. Bet cik daudz mūziķu parasti turnejas laikā paliek aiz muguras?

Jā, mēs esam. Divas akustiskās ģitāras – tērauda un neilona stīgas, basģitāra, bungas un taustiņi. Apvienojām abu veidu akustiskās tādēļ, lai rastu kontrastu. Jūs taču zināt, ka metāla stīgas, tās ir tādas jauneklīgas, agresīvas un skaļas. Pats pašā sākumā to spēlēju. Turpretī neilona stīgas piešķir klasisku garu, mierīgumu un rāmumu. Arī profesionalitāti. Bieži vien mums piepulcējas arī saksafons, trompetes, solo ģitāra. Tā kā pārsvarā spēlējam Amerikā, tad mums ir autobuss. Koncertējot tur, kur jālieto lidmašīna, nav vietas citiem mūziķiem.

Pēdējais albums tika izdots 2007. gadā. Vai ir kādas jaunas idejas?

Protams, ir. Jau top materiāls jaunam ierakstam, taču vispirms ir jāparaksta līgums ar ierakstu kompāniju. Īstenībā tas neoficiāli ir gandrīz pabeigts.

Kurš periods grupas muzikālajā vēsturē Rīgas koncertā būs pārstāvēts visvairāk, jo jūs taču spēlējat vairāk kā 25 gadus.

Ziniet, daudzi fani saka, kāpēc jūs nenospēlējāt to dziesmu, bet to gan. Protams, jā, to tiešām ir ļoti daudz, tāpēc pirms turnejas mēs parasti sagatavojam noteiktu sarakstu, kuru mainām ļoti reti. Taču katru gadu cenšamies izpildīt ko citu. Bet pārsvarā sanāk tieši pirmsākumi. Jo ir tā, ka koncertus bieži vien nāk klausīties mūsu vienaudžu bērni, kuri vecāku kompaktdisku plauktā ir atraduši mūsējo, un tas viņiem ir iepaticies.

Runājot par vēsturi, mēs atgriežamies 1998. gadā. Kad Niks Vebs (Nick Webb) aizgāja viņsaulē, un jūs bijāt tādā kā dilemmas priekšā – turpināt vai arī nolaist rokas un apstāties. Jo jūsu sadarbība bija visciešākā – aptuveni 10 albumu.

Lielākais trieciens bija tas, ka viņš mira samērā jauns. Un arī ātri – viena gada laikā. Mums bija daudz plānu, tajā pašā brīdī arī tapa jauns ieraksts. Bet tad Niks saslima. Neviens tam neticēja, jo viņš bija stiprs cilvēks. Dažreiz Niks jutās lieliski un mēs rakstījām, dažreiz viņš nevarēja iznākt no mājas. Tajā mirklī viņu iespēlēja Džons Pārsons (John Parsons). Kad Niks aizgāja, ierakstu kompānija sacīja, mēs jūs sapratīsim, ja ieraksts netiks pabeigts. Taču es zināju, ka Niks būtu ļoti nomākts un vīlies, ja mēs to nepabeigtu. Ierakstījām Amerikā, un, kad cilvēki dzirdēja jauno materiālu, viņi teica, ka jāseko tūrei. Un tas bija tiešām lielisks pozitīvs atbalsts – no faniem.

Vēlāk Džons vairs nevarēja pieslēgties, jo viņam pašam bija citi darbi un projekti, tāpēc pieaicinājām Mailzu (Miles Gilderdale), un viņš grupai atnesa lielāku jauneklību, roķīgumu.

Niks spēlēja tērauda stīgas, Mailzs tāpat. Kā jūs pievērsāties neilonam?

Es sāku spēlēt ģitāru, kad man bija divpadsmit. Tā, protams, bija ar metāla stīgām, jo to taču pārsvarā spēlēja visi zēni. Tas bija moderni, ģitāra bija skaļa. Taču tad, kad kļuvu 18 gadus vecs, es vēl aizvien savu dzīvi gribēju saistīt ar mūziku. Tomēr mūzikas koledžas piedāvāja apgūt tikai klasisko ģitārspēli. Tāpēc es mainīju tehniku un sāku ar to. Pēc laika Niks mani sameklēja, jo viņš gribēja šos abus skanējumus – klasisko un moderno apvienot. Tā mēs sākām.

Rīgā jūs paliekat tikai vienu dienu, lai dotos uz Minsku. Vai bieži sanāk kur palikt ilgāk?

Vienmēr gribas palikt ilgāk. Taču tas ir bizness. Jo vairāk tu kaut kur uzkavējies, jo vairāk aiziet nauda. Un tās ir arī lidmašīnas. Amerikā, kur ir buss, ir nedaudz vieglāk, kaut gan arī tur katrā pilsētā sanāk uzkavēties mazāk kā vēlētos.

Vai nav bijusi doma veidot solo karjeru?

Nē. Nekādā gadījumā. Protams, es spēlēju solo ģitāru, taču ļoti labi jūtos kolektīvā. Un man patīk spēlēt grupā. Nereti cilvēki man jautā, vai es varu nospēlēt to gabalu vai to. Nevaru, jo šīs dziesmas nav nekas, ja spēlēju tikai es. Tie ir pieci cilvēki un pieci dažādi instrumenti, no kā tās sastāv. Dažreiz pat vairāk. Jā, ir arī tādi skaņdarbi kā “Wind of Change”, kas būtībā ir mans solouznāciens, taču, kā jau teicu, man labāk patīk spēlēt ansamblī. “Acoustic Alchemy” man nozīmē ļoti daudz. Tas ir mans kolektīvs.

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV