Šogad jau otro gadu pēc kārtas uz veselu nedēļu esat ieradušies Rīgā, lai sniegtu koncertus. Kādas ir sajūtas?
Olafurs: Mūsu sirdīs Rīgai ir ļoti īpaša vieta. Šogad pirms gatavojāmies tūrei mēs jau bijām izlēmuši, ka šeit atgriezīsimies un Latvija būs pēdējā pietura. Vēl jo tāpēc, ka varējām spēlēt "Dirty Deal Cafe" un tūrēt kopā ar mūsu labu draugu "RockSpin". Īstenībā viņa dēļ mēs esam šeit. Viņam bija kontakti Igaunijā jau vairākus gadus atpakaļ, arī draudzene ir no Igaunijas. "RockSpin" mūs iepazīstināja ar puisi vārdā Kaido Kirikmā (Kaido Kirikmae), kurš izrādījās ļoti populārs elektronikas lietpratējs Igaunijā. No viņiem mēs arī uzzinājām vairāk par Baltijas elektroniskās mūzikas skatuvi.
Jūsu jaunais materiāls nopietni atšķiras no iepriekšējiem diviem albumiem.
Olafurs: Savā ziņā pārmaiņas ir notikušas. Radot pirmo albumu "Parallel Island" (2007), mēs vairāk vai mazāk ietekmējāmies no dabas. Ar fotogrāfijām un sajūtām no īpašas salas Islandes rietumos - Flatejas (Flatey). Tas tika ierakstīts ļoti slavenā pārvietojamā studijā, lai mēs pēc iespējas vairāk varētu iedvesmoties no apkārtnes. Otrais ieraksts "Hypnogogia" (2009) tapa, ietekmējoties no Snaifelsa ledāja ar kalnu vārdā Snaifelsjokugls (Snæfellsjökull). Vecs vulkāns, kurš reizē ir arī pārdabisks. No turienes redzēti "lidojošie šķīvīši", taču, lai nākotnē nebūtu pārpratumu, mēs neesam īpaši iespaidojušies no tā, kas ir kaut kur gaisā. Mums labāk patīk zāle zem kājām. Taču Snaifelsa ledājs ir ļoti spēcīgs, it īpaši ar savu netipisko elektromagnētisko lauku. Dažos cilvēkos tas var atstāt diezgan lielu ietekmi. Turpretī Snaifelsjokugls ir viens no zināmākajiem kalniem Skandināvijā, tas ir bijis kā simboliski vārti uz pazemi, piemēram, pazīstamā franču fantasta Žila Verna grāmatā "Ceļojums uz zemes centru".
Taču trešais ieraksts izklausās daudz aktīvāks nekā abi iepriekšējie. Pat velk uz hiphopu.
Olafurs: Koncertējot Itālijā, mēs palikām pie viena mūziķa, bundzinieka Marko, kurš sevi sauc par "Pulse". Mēs izbaudījām Toskānas fantastisko skaistumu un cilvēku viesmīlību, un atkal sapratām, ka šī skaistākā Itālijas vieta dabas dēļ mūs ietekmē. Trešais albums būs skaņa no Toskānas. Ierakstīts viņu studijā.
Oskars: Viss pavisam vienkārši notiek tad, kad tu apsēdies un sāc klausīties putnus un tad tu dzirdi melodijas. Dzer sarkanvīnu. Tā mēs strādājām ne tikai pie trešā, bet arī pie ceturtā diska. Tie iznāks atsevišķi un abi Itālijā. Novembrī.
Pāns: Jaunais materiāls ir kompaktāks. Pateicība jāsaka mūsu draugam, bundziniekam "Pulse". Viņš ļoti palīdzēja ar ritmu materiālu, tas noteikti ir arī viņa albums – kā apvienojums "Stereo Hypnosis/Pulse". Marko drīz ieradīsies Islandē, uz trijām nedēļām, un mēs, iespējams, izpildīsim koncertus kopā.
Ja jūs sakāt, ka nepārtraukti ietekmējaties no dabas, vai veicat arī šobrīd ārkārtīgi populāros lauka ierakstus? (field recordings)
Oskars: Ļoti daudz. Visvairāk lauka ierakstu būs dzirdami tieši ceturtajā albumā.
Kā jūs savā apvienībā sadalāt lomas? Vai Oskars nodarbojas ar analogiem instrumentiem un Pāns tikai ar laptopu?
Oskars: Mēs šad tad maināmies. Es iedziedu daudz vokālā materiāla, taču to nevar atšifrēt. Es izmatoju ļoti vecu vokoderi, kas cilvēka balsi pārvērš pilnībā. Vēl strādāju ar oskalatoriem un taustiņiem.
Pāns: Es pārstāvu hiphopa skatuvi, tāpēc varētu teikt, ka "bīti" un ritmi ir mani. "Stereo Hypnosis" ļoti daudz izmanto novecojušus instrumentus. Analogos sintezatorus, samplētājus, kalimbu, ksilafonu, šad tad ģitāru.
Oskars: Es nodarbojos ar elektronisko mūziku jau trīsdesmit gadus, to laikā esmu krājis vecas mantas, analogās ierīces, bītbokserus, efektu mašīnas. Es tos nekad nemainītu pret jauniem. Tā ir daudz personiskāka mūzika.
Un kas noveda pie down-tempo, triphop un ambient apvienojuma?
Oskars: Es sāku ar trokšņu mūzikas instalācijām, tad ar draugiem radījām apvienību "Inferno 5", spēlējām dažādus elektronikas salikumus, vizuālos izpildījumus. Vēl aizvien spēlējam kopā. Taču melodija ir bijusi līdzās vienmēr.
Šogad jūs Islandē organizējāt pirmo elektroniskās mūzikas festivālu, un atsaucība bija necerēti augsta. To pašu var teikt par sintētiskās mūzikas popularitāti. Kas to ir rosinājis?
Oskars: Kad Islandē sākās krīze, jaunieši sāka nodarboties ar ļoti daudzām alternatīvām lietām, ar elektroniku, mākslu. Ja paveramies vēsturē, tad Vācijā pēc abiem kariem vienkārši uzplauka jebkāda veida mākslinieciskās izpausmes.
Olafurs: Cilvēkiem ir pavisam citi fokusa punkti pēc ekonomiskā šoka. Taču man šķiet, ka šī krīze ir pārspīlēta. Presei ir tendence tā darīt. Islandei tagad klājas diezgan labi, mums ir spēcīgs eksports. Un arī vulkāns valsti neietekmēja tik daudz kā teikts. Varbūt tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmus zemniekus šeit un pasaules lidsabiedrības.
Oskars: Es esmu sešdesmito bērns. Un manā bērnībā gāja vēl trakāk, cilvēki pat pameta Islandi un devās uz Austrāliju un Zviedriju. Varbūt arī tagad nav tik spīdoši, bet ziniet "S**t happens". Runājot par vulkānu, kad nosēdās tā pelni, visi koki, zāle un ziedi vienkārši uzplauka. Tā kā nekad.
Vai vulkāns ietekmēja jūsu mūziku?
Oskars: Tas mūs ietekmēja tādā ziņā, ka katru dienu bija jāattīra mašīna un jumti no putekļiem un pelniem. Un sēra dēļ bija grūti elpot. Izvirduma laikā mēs atradāmies Itālijā. Tāpēc nekas īpaši nemainījās.
Pastāstiet vairāk par šo "Extreme Chill" festivālu, kuru jūs izveidojāt.
Olafurs: Patiesībā tas bija Pāna (Beatmakin Troopa) rūpju bērns, es izrādījos tikai neliels padomdevējs. Bet nākošreiz tas būs vēl lielāks ar lieliskiem ārzemju māksliniekiem. Šoreiz bija ļoti daudz Islandes vārdu, arī mūsu draugi.
Vai tiesa, ka, lai kaut ko iesāktu Islandē, ir jāpazīst daudz un pareizie cilvēki?
Olafurs: Kad tu sāc strādāt un tev sokas ne pārāk slikti, pat interesanti, tad komunikācija vienkārši notiek. Islandes skatuve jebkādā žanrā, akustiskajā, indi, tehno vai elektronikā, ir pavisam maza, Reikjavīka ir neliela pilsēta, un visi visus pazīst.
Vai ir bijusi iespēja vai vēlme strādāt kopā ar Sigur Ros vai Bjorku?
Olafurs: Islandes valdība palīdz un atbalsta mūzikas eksportu. Tā nereti piedāvā grupām sadarboties un spēlēt kopā, ja tām ir tāda interese. Bet personiskā līmenī mēs viens otru tāpat pazīstam, pasēžam kopā pie kafijas. "Stereo Hypnosis" nav īpaši centušies, lai saspēlētos ar zināmākiem mūziķiem kā "Gus Gus" un "Sigur Ros". Runājot par Bjorku, šādu jautājumu uzdod neskaitāmi cilvēki, vai mēs gribam spēlēt kopā, vai gribam uzstāties ar viņu. Mēs pazīstam vairākus Bjorkas grupas "Sugarcubes" dalībniekus, arī pašu mākslinieci, taču mums ir pašiem savs un cits ceļš. Varbūt arī "Sigur Ros" lieto daudz elektrisko instrumentu, taču tas nav elektroniskās mūzikas lauciņš.