Otrdiena, 22.Janvāris 2019. » Vārdadienas svin: Austris;

Dievs pašu kaulos. "Mūsu Miesa" Smiļģa muzejā

Eņģelis, 20.09.2010. 10:55 | komentāri (3)

Par godu teātra festivālam "Dirty Drama" un drīz nākošajam "Patriarha Rudens" Spēlmaņu nakts spīdošākās debijas nominants Elmārs Seņkovs un viņa tandēma otrā puse Reinis Dzudzilo ir radījuši kārtējo minimālisma teātra šedevru, kas iet roku rokā ar operas triepieniem baroka krāsās. Un pat pareizi teikt – ir kā sadziedājušies.

Dītriha Bukstehūdes (Dietrich Buxtehude; 1637 – 1707) baroka meistarība būtu iestigusi Vācijas un pasaules kanoniskajos izpildījumos baznīcās, kur stāvoši solisti neizteiksmīgi un nesaprotami dzied cilvēkiem, kuri tikpat neizteiksmīgi klausās. Taču tad jaundibinātā eksperimentālā studija "Academia" ar Elmāru Seņkovu režisora amatā ķērās vērsim pie ragiem un pārejām ķermeņa daļām un no tā radīja uzvedumu, kurš, droši var teikt, spētu konkurēt ar viskvalitatīvākajiem Latvijas Nacionālās operas Mazās zāles uzvedumiem. Taču, kas ir pats galvenais, Bukstehūdes kantāšu cikla "Membra Jesu Nostri" būtība un vēstījums beidzot ir pārdefinēts – pavisam citā gaismā un ar vieglu garu.

Kāds varbūt vaicās, kādēļ gan šai pirmajai Luterāņu oratorijai vēl būtu kas definējams. Tomēr nez vai liela daļa klausītāju pat ar vislielāko piespiešanos saprot, cik nozīmīgs un cik ārkārtīgi izteikts baroka periodam ir tās teksts. Meistardarbs ir sadalīts septiņās daļās, kurām atbilst kāda no Jēzus (un, protams, arī cilvēka) ķermeņa daļām – pēdas, ceļi, rokas sāni, krūtis, sirds un seja. Taču, it kā ar to vēl nebūtu interesanti, katra kantāte sastāv no Bībeles citātiem un autortekstiem, kas iet roku rokā ne tikai ar stīgu orķestra "Gaudeamus Orchestra" sonātēm un pavadījumu Gundara Bernāta diriģencē, bet tomēr prasa arī ilustrāciju ikvienai ainai, ko izdzied solisti. Kā noskaidrojas pēc "Mūsu miesas" - pusotra stunda ir pietiekami, lai viss, kas izdziedāts un izspēlēts pirms tam (piemēram, diezgan stagnatiskais "Schola Cantorum Basiliensis" izpildījums), būtu aizmirstams pavisam.

Mirklī, kad tumsā iekļauto skatuvi pamet mūziķi baltās parūkās, tās dibena sienā paveras durvis, no kuras iznāk pieci slimnieki. Soprāni Ilona Maļecka un Evija Piļka, alts Sniedze Kaņepe, tenors Jānis Kurševs un bass Jānis Misiņš. Visi apbindēti kur nu kurais, taču nezaudējot mēru un, pats galvenais, manevrēšanas spējas, jo horeogrāfes Lienas Gravas lieliski saskaņotās kustības prasa dinamikas iespējamību. Visa skatuve iekārtota izteiktā Seņkova un Dzudzilo kopdarbības stilā, kā pirmo atsaucot atmiņā viņu abu kopdarbu "Klusā Daba". Milzīga, balta palāta, pie kuras griestiem ducis gaismas avotu, no kuriem galvenie, trīs dienasgaismas lampas, atrodas galējā skatuves plānā, šad tad izgaismojot zeltaino uzrakstu "Mūsu Miesa". Izrāde, kura izspēlēta Berlīnes mūra krišanas laika radītā vācu teātra stilā, nostiprina divas personības. Viena no tām ir Dzudzilo, īsāk sakot "Astoņdesmito melnbaltās dienasgaismas". Trīs vārdi, kas jau paspējuši definēt scenogrāfijas rokrakstu.

Pēc minūtēm piecām, kad neviens vairs nepievērš uzmanību, kas kā izskatās, visu savās vietās saliek aktieri – solisti, kuri ne vien dejo, ironizē un spēlē, bet arī lieliski un pa savam izpilda "Membra Jesu Nostri". "Mūsu miesas" uzveduma ideja vēsta par to, kā katrs no tēliem, savelkot līdzības ar dievišķo personību, pārsvarā fizioloģiski, mēģina "izsisties" un diktēt noteikumus. Tās mugurkauls balstās uz sabiedrības vēlmi sekot un reizē kādam no tās dominēt. Neviens neizbēg no klišejām, iestērķelētiem profiliem un nospodrinātām, taču nevērtīgām sabiedrības "alumīnija karotēm" kuras, kaut arī nespējot, cenšas būt pirmās atvilktnē. Piemēram, "stingrais" bass Misiņš, kura bērnišķīgā seja, kontrastējot ar zemo balsi, tomēr neliedz viņam izcīnīt statusu, pie reizes izplatot skaistu humoru visa koncerta garumā. Tomēr jautājums vēl aizvien paliek – vai tādā veidā mēs sasniedzam mērķi? Un, vai tēlojot Dievu, tas maz iespējams? Neviens gan nav pateicis pretējo.

Katras daļas nosaukumu pavēsta melns televizors skatuves malā. Pirmā no tām – Pēdas. Eksistences un reizē arī pārmaiņu vēstneses, kā arī tās, kas mūs ved uz priekšu un ļauj pakļauties evolūcijas virzienam. Kaut gan, ja esi patiess kreacionists, ar šiem apgalvojumiem cauri netikt. Otrā daļa "Ceļi" Misiņam, pretēji pirmajai, liek ieņemt pasargātā lūdzēja un cietēja pozu, tiekot izārstētam, taču, iespējams, tikai fiziski. Iespējamā ironija par iepriekšējās daļas "Dieva" krišanu nežēlastībā.

Trešā kantāte "Rokas" ilustrē tās rīcības funkcijas. Tas nozīmē, ka rokas nav radītas, lai veiktu darbus, bet reizē arī nedarbus. Taču tajā pašā mirklī tās vēsta par cilvēka raksturu, dzīvības līnijas runā par to, kāda būs nākotne un "Kas ir šīs brūces tavās roku delnās?.." [Zaharija 13:6] – par pagātnes ciešanām un atmiņām. Un kārtējo līdzību ar pasaulīgo nastu.

Ceturtās "Sānu" kantātes pamatprincips ir iepazīstināt cilvēkus ar mūsu pašu refleksiem, kurus, lai kā arī vēlētos savaldīt, tie kā cita vadīti dara savu. Bailes, iekāre, ziņkārība, dusmas... Un protams, paslēptie, neizskaidrojamie instinkti, piemēram, bara instinkts. Taču, kā vēlāk izrādās kādā ar stratoskopa palīdzību izgaismotā epizodē, tad sāni simbolizē arī cilvēku vārgumu. To izraisa nekas cits kā jau bēdīgi slavenie padevības zīmogi – refleksi un instinktīvās darbības, kas kā mugurkauls balsta cilvēcību un tomēr padara mūs dziļi ievainojamus.

Pārtraukuma laikā skatītājus gaida ar "Mūsu Miesu" nesaistīta epizode, kur Jurijs Djakonovs ekstravaganta un slīpēta vilciena štruntu pārdevēja lomā aizpilda pauzi, paspējot "ielauzties" arī Smiļģa muzejā. Taču tad, kad "intermission" ir beidzies, sākas kantāte ar nosaukumu "Krūtis". Skaistuma un valdzinājuma lepnība, kura parasti izpaužas ar šo ķermeņa daļu. Tomēr viss noved pie krūšu primārās funkcijas – bagātības un auglības simbola. Gana interesanti šķiet, ka par nolūkoto simbola nesēju tiek norīkots tieši Jānis Kurševs. Iespējams, vairoties no erotisku ainu izmantošanas lugā, kā arī kārtējo reizi tuvinot aktieru stāvokļus Dieva pozīcijai. Jo mūsdienās neviens vairs nepateiks, kāda dzimuma iezīmes tas nes.

Sestās daļas simbols ir sirds. Šī ir pati aktīvākā "Mūsu Miesas" daļa, kurā mijas ritms un dinamika. Šīs kantātes laikā nostiprinās Seņkova darbības definīcija - "Improvizētais minimālisms". Vērojot aktierus/solistus kustamies pa skatuvi, prātā nāk neskaitāmas Elmāra pirmā "hobija" Teātra Sporta un Improvizācijas teātra iesildīšanās spēles. Un tās neparādās tikai sestajā daļā, bet gan visā uzvedumā kopumā. Un pie paredzamā minimālisma noved abu pieminēto teātra stilu prasības – izpildījums, pielietojot kustību, mīmiku un pēc iespējas mazāk (vai nemaz) priekšmetu. Sestās kantātes laikā krūšu kabatās katram slimniekam parādās Djakonova atnestās un pārdot mēģinātās velosipēda lampiņas. Šī acīmredzamība un sirds tīrība tiek nesta pie skatītājiem, ieejot to rindās un ar laipniem acu skatieniem dāvājot uzmanību. Kā sacīt jāsaka – no visas sirds.

Pēdējā, septītā kantāte saucas "Seja". Iespējams, pati svarīgākā cilvēka miesas daļa, kura ne tikai stāsta cilvēkiem, kas mēs esam un kādi mēs esam, bet pēc sejas mēs galvenokārt tiekam vērtēti. "Mūsu miesas" gadījumā - pirmā, kas uztver Dieva svētību un tā sejas gaišumu. "Ļauj tavai sejai starot pār kalpotājiem, pasargā mani tavā žēlastībā". [Psalms 31:16] Tomēr izrādes radošā komanda bija lēmusi savādāk, un gaišums nāca nevis no sejas, bet gan no visa ķermeņa. Jo "Mūsu miesa" tomēr stāsta par visu cilvēka ķermeni un dievišķo tajā no matu galiņiem līdz pašam kaulam. Tāpēc Kurševs tiek uzstutēts uz milzu slimnīcas gultas, kur ar viņu operē pārējie, līdz tenors pārvēršas par staigājošo dienasgaismu virteni. Izrādes kulminācijā, kad iestājas fūga un solisti no slimības vēstures paletēm izpilda "Amen" Kurševa gaismas releju pavadībā, rodas sajūta, ka tālāk vairs nav kur iet. Cilvēka spējas pašam būt par Dievu kļūst iespējamas. Protams, tikai sev un arī tad līdz kādai robežai.

Lai gan "Mūsu miesa" ir parasta koncertizrāde, tā nenoliedzami varētu iederēties Latvijas Nacionālās operas repertuārā. Tā ir kā parasta mūsdienu opera, kur no solistiem tiek prasīta vēl lielāka aktieriskā atdeve un talants. Lai arī pirmizrāde, droši vien uztraukuma dēļ, neizvērtās par neparasta piedzīvojumu (ko gan "laboja" sociālā aprūpes centra "Rīga" direktore Ieva Purne), tomēr otrajā reizē nepaliek neviena paša komentāra, lai iespraustu to šajā, tikko izrādītajā klintī. Elmārs Seņkovs un Reinis Dzudzilo nemēģina uzspiest filozofiju un ētiku, bet rada dinamiku ne tikai vizuāli, horeogrāfiski un muzikāli, bet arī emocionāli un estētiski. Lieliski redzams, ka Seņkovs zina, ko grib, un dara to zināmu arī pārējiem, bet Dzudzilo nemaz nav jājautā, ko. Lieki cerēt, ka eksperimentālā studija "Academia" izvilks vēl kādas pāris izrādes. Jācer, ka tās izvilks skatītāji, jo šiem kungiem un dāmām idejām pilnas galvas.

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV