Piektdiena, 15.Janvāris 2021. » Vārdadienas svin: Fēlikss, Felicita;

Sācies „Skaņu mežs”

Ingrīda Ivane, 06.05.2007. 00:00 | komentāri (2)

Nepieradinātās mūzikas un filmu mākslas festivāls „Skaņu mežs” atkal ir klāt. Oficiāli kopš 4.maija vakara, kad ar japāņu grupas Boredoms un vietējo Latvijas pārstāvju – Error, Dun Dun un Libido uzstāšanos, Andrejsalas „Pulkveža zālē” notika tā atklāšana.
Sācies „Skaņu mežs”
Tauta pamazām pulcējas pie „Galdniecības” jeb „Pulkveža zāles”. Drebināšanās, pazīstamu seju meklēšana un atrašana pūlī, turpat redzama arī dzejas pārstāve Ērika Bērziņa – koša kā vienmēr. Tiek apdzēstas pēdējās cigaretes, kaut sākums it kā paredzēts ap deviņiem, durvju šturmēšana sākas neilgi pirms desmitiem un „klangwald”s iet vaļā.

Pirmie pārsimts, vai mazliet vairāk, atnākušie tiek aplaimoti ar papīra turzām. Sākas „3. klases Ziemsvētku eglīte”, kā dzirdams fona komentārā no kāda par šo visu ārkārtīgi iejūsmināta saņēmēja. Vispār jau ļoti pārdomāti no organizatoru puses, jo, pirmkārt, atnākušajiem ir ko darīt un var aizpildīt brīvo laiku, kamēr grupa vēl tikai riktējas uz skatuves, otrkārt, sajūties gaidīts un aplaimots, un tas jau morāli paceļ nosaluša cilvēka apziņu tiktāl, ka viņš sāk atcerēties kamdēļ ir šeit un kas viņu sagaida un viss atkal liekas gauži jauki. Trešām kārtām – ļoti praktiski – turzā ir ausu aizbāznīši, ērtībai savienoti ar zilu vadiņu, apelsīnu sulas paciņa slāpstošajiem, info materiāli par pasākumu, uzlīmītes un tamlīdzīgi, turpinās arī piespraudīšu bums, un viena no tām, protams, ir neiztrūkstoša dāvanu komplekta daļa – maza zaļi balta ripiņa ar skaņu meža logo – eglīti. Hmm, vēl paciņa ar sešām sīkām sēkliņām. Nojaušu kādām, bet to aprakstīt, šķiet, nav legāli. Iestādiet un izaudzējiet paši, tad jau redzēs, kas sanāks.

Spoguļi un „laukakmeņi” gar griestiem, gar malām maisi ar porolonu, kas gūst tūlītēju piekrišanu. Mazā telpa strauji pildās.

Pirmie ir japāņi – Boredoms, avangarda roka grupa ar divdesmit gadu vēsturi. Puisis košzilā kreklā ar tulpi uz muguras iekārtojas ar muguru pret skatītājiem, pārējie arī sāniski vai pavisam aizgriežoties. Nekādu lieku kontaktu. Skatuvi un zāli saista tikai mūzika. Sarkanās gaismas un viss sākas. Sitamo instrumentu pārsvars. Fascinē viena sitēja kustības, viņš sēž gandrīz nemainot elkoņu stāvokli, vibrē un zibošā ātrumā kustas tikai apakšdelmi un plaukstas ar vālītēm. Stūrī vēl kāds papildus sitamais, līdzīgs tādām kā redelītēm, ar paplatām, garām metāla plāksnītēm, nav ne jausmas kā tas saucas, bet efekts tam iedarbīgs.

Stāvu netālu no tumbām, grīda vibrē, liekas, skaņas gan atsitas deniņos, gan plūst no grīdas caur pēdām. Skatuves priekšā lēkā pāris meitenes, pārējie cilvēki lielākoties izbauda ritmu bez īpašām papildus aktivitātēm. Kāds masīvs bārdains nolemj, ka vajag to steigšus mainīt un jāiekustina publika, viņš uzsvempjas uz skatuves, mājas ar rokām un visbeidzot metas lekt pūlī, latvieši – atturīgā tauta, beidzot sakustas, proti, paiet maliņā un vīram nākas attapties uz grīdas.

Austrumu ritmi un multinacionāli. Kliedzieni. Publika atsaucas. Šūpojas. Tāds kā šamanisks rituāls. Tuvu transam. Aizverot acis, caur plakstiņiem laužas sarkanā gaisma, liekas, tuvojas saullēkts un kāda svinīga procesija, upurēšana. Bungu ritms aizved citā pasaulē.

Būdīgais tēvainis nepiekāpīgi ņemas lēkt otrreiz, arī šoreiz viņam nekāds daiļlēciens nesanāk. Kaut pāris klātesošie vai nu tiešām bijuši gatavi pastiept rokas pretī vai, ticamāk, nav paguvuši paiet laikus malā un tāpēc tiek notriekti zemē, pakļūstot zem lēcēja. Bet viņš nav apturams, saprot, ka uz viņu reakcija laikam nav tik pozitīva kā gribētos, un panāk, ka uz rokām tiek guļus pacelta viena no skatuves priekšā lēkājošajām meitenēm punktainā kleitiņā. Nu neviens vairs neiebilst.

Japāņi nospēlē stundu, tad, bez ceremonijām, izņemot vienu, kurš vēl pamanās pamest ar roku, nozūd no skatuves. Aplausi turpinās vairākas minūtes, liekas, ka tas būs bez panākumiem. Japāņus nākas lūgties ilgi, bet izdodas, viņi atgriežas un nospēlē vēl vienu gabalu.

Seko skatuves nokrāmēšanas darbu pauze, tik pat ilga kā uzstāšanās. Manāms, ka pēc šīs stundas japāņu CD ir noiets, no galdiņa zāles stūrī viens pēc otra pazūd diski. „Japāņi ir zaķīši,” pauzē dzirdu kādu bezgala sajūsminātu komentāru. Hmm.

Pēc kāda laika nostrādā doma, ka šī jau sen kā vairs nav pauze, bet kārtējais mākslas gabals, kaut zāle manāmi iztukšojusies un tauta pulcējas laukā. Video. Seju trans- un deformācijas, sākumā monotoni atkārtojas tie paši motīvi – mirgojošās, raustīgās līnijas saplūst un iegūst vīrieša sejas apveidus, tad atkal pamazām pārvēršas ņirboņā. Monotoni. Klātesošie kā hipnotizēti veras ekrānā. Tikmēr viens no japāņiem ar kabatas bateriju pustumsā pa skatuvi meklē kādam instrumentam noklīdušu detaļu.

Pēc brīža video turpinās mazliet atraktīvāk, rinda ietekmīgu „čiekuru”, virsnieku parādes formās slīd garām nepārtrauktā rindā, iegūstot aizvien jaunas un jaunas sejas iezīmes, gan tikko pamanāmas – mazliet šķībākas vai iekrāsotākas acis, gan greizo spoguļu variācijās sašķiebtas sejas un kailas sieviešu krūtis.

Oho, pūlī starp dredaiņiem, kedaiņiem, gotiem un pārējiem, parādās Kultūras ministre sarkanā šallē, smaids sejā, njā...

Tikmēr uz ekrāna armijnieku rindā iekļāvies un rotē jauns tēls, kaut kas starp zombiju un goblinu, zilgans purns atņirgtiem zobiem, pie tā arī kustība apraujas, labu laiku skatītājiem ir iespēja novērot šīs „sejas” līnijas, kas pakāpeniski mainās, atņirgtā mute iegūst mērena smaida aprises līdz uz ekrāna parādās pāvesta seja. Nez, tās mazliet spicās ausis viņam no dabas dotas, vai no iepriekš redzamā zombija palikušas „mantojumā”? Pēc brīža pāvesta seja izplūst, nu jau pretī raugās saviebts mopša purniņš. Nu jā, šim visam klāt vēl ritms. It kā video fons, bet piespiež sevi pamanīt. Grīda vibrē kā ar asfalta skaldītāju dragāta, tiesa gan baudāmākā ritmā; ausu aizbāžņiem ir pielietojums.

Paiet mazliet vairāk par pusotru stundu un uz skatuves kāpj nākamie, klausītāju pūlis, kas visu šo laiku bija mazliet pašķīdis, sāk atgriezties.

Dun Dun – četri latviešu puiši kedās – 3 ģitāras un bungas. Viņi un viņu gabali dēvēti tik lab par „ātra postroka pārstāvjiem” kā par „akustiskām drum’n’bass instrumentācijām”. Aizguvuši „japāņu tehniku” viņi lielākoties atrodas pret skatītājiem puspagiezienā vai ar muguru. Ģitāras, dīvainā kārtā, radītajā skaņā nedominē, joprojām pamatā diezgan vienveidīgs sistais ritms, bet pa brīžam var novērtēt arī interesantas variācijas. Fonā uz ekrāna kā hipnotisks elements rotē atbalstītāju logo, to liekas sauc par efektīgu menedžmenta paraugu.

Publikā uzradies nākamais aktīvists, kāds puisis jau kārtīgā kondīcijā, kas izkaro sev pāris kvadrātmetru lielu laukumu, tauta miermīlīgi pakāpjas malā, ļaujot viņam ārdīties, gadās tikai viens incidents, kad kāds no puišiem uz kārtējo uztriekšanos atbild ar belzienu un aktīvists, kas jau paguvis līdz pusei izģērbties, palido kādu gabalu, tikai vēl vairāk paplašinot savu uzstāšanās laukumu.

Arī šie no skatuves aiziet klusi un pieticīgi, skatītāji aplaudē, bet puiši klusiņām noliek ģitāras un bez liekas izrādīšanā notinas. Pārmaiņas pēc forša tendence, skatītāji izrāda sajūsmu, bet mūziķi iztiek bez amerikāņu smaidiem, draudzīgās roku rokā klanīšanās un tamlīdzīgām lietām, mūzika ir mūzika un ar to gana. Starp citu, viņiem martā neatkarīgajā skaņu izdevniecībā SKYR radīts jauns ieraksts jeb ep (extended play), kurā ietvertas četras kompozīcijas, kas 24 minūšu apjomā veido vienotu nepārtrauktu skanējumu.

Kārtējā pauze. Pusplikais aktīvists centies apģērbties, un kaut kā ne visai trāpījis, velkot kreklu un nu, teju vai ar erotisku, nu labi, mēreni patizlu skatu klumburē riņķī, izmaucies ar galvu un vienu roku pa krekla apkakles caurumu; liekas vietas izkarošana uzreiz divām ķermeņa daļām nav bijusi viegla, puisis nav nekāds skals, bet rezultāts acīmredzami viņu apmierina un piedurknei kuļājoties kaut kur gar sānu, viņš turpina triekties virsū visiem pretim un garām gājējiem.

Pārmaiņas pēc, mainās gaismas – no sarkanās uz zeltainu. Atkal ģitāras, bungas, bet jau jaunas noskaņas. Skaņas vibrē, telpiski atbalsojas, sajūtas kā planējot kaut kur ārpus realitātes kosmosā. Tas beidzot arī kaut kas man tuvs, gribas vienkārši aizvērt acis un baudīt, bez liekas dārdoņas. Skaņas iznes laukā no realitātes, tādas mazliet sirreālas, psihedēliskas vīzijas. Cilvēku skaits gan manāmi noplacis. Palikušie atkrituši uz maisiem, daži vēl stutējas gar skatuvi. Un tieši tāpēc, dodos projām kādu brīdi pirms beigām, kamēr emocijas vēl nesabojātas. Laukā pilnīgs klusums un sals, īsti atbilstošs laiks, lai ietu mājās un vērtu vaļā „Ziemsvētku dāvaniņu”.



Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2021
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV