Jāteic godīgi, neko vērtīgu es no šī albuma negaidīju, taču tapu patīkami pārsteigts. Tie pāris gabali, kas interneta resursos tika piedāvāti publikas vērtējumam, nekalpo par adekvātu albuma atspoguļojumu, tie patiesībā ir no vājākā gala, un vispār albums izrādās krietni sakarīgāks, nekā gaidīts.
Kopumā „Bolts susātivs" tomēr drusku neaizsniedz līdz īsti pārliecinošam sniegumam, tai pat laikā piedāvājot itin daudz skaisti sacerētu un izspēlētu brīžu. Problēma te rādās galvenokārt tā , ka autors vēl īsti nav ticis skaidrībā, ko grib spēlēt, un, lai arī prasmes izklausās pietiekoši daudz, lai spētu pavilkt šo mūziku, nākas atcerēties labi zināmo teicienu „kas der visam, tas neder nekam"; mēģinājumi sabāzt vienā dziesmā stipri dažādas padarīšanas ne pārāk labi strādā – te pavīd kāds nez kādā sakarā iestarpināts growl vokāls, te kaut kādi mistiski taustiņi... Tādēļ labāku iespaidu atstāj tie skaņdarbi, kas ir viendabīgāki – kā, piemēram, pirmā dziesma, „Latgola", kā kārtīgs hārdroka gabals, vai sērīgi dūmīgais „Īt muna tauta", vai beigu pusē rodamā solīdā smagbalāde „Aizlīnej".
Diezgan stingri šai albumā jūtams krievu roka iespaids, ne vienubrīd vien raisot asociācijas ar "Bi-2" un citām līdzīgām mūsdienu roka brigādēm no austrumu puses, tai pat laikā ir pretenzijas uz metālu, un vienā no skanējumā ņiprākajiem gabaliem „Ryugta dvaša" dzirdams arī mēģinājums iepīt folkmūzikas elementus; kopumā gan tas ir arī viens no stilistiski visraibākajiem skaņdarbiem šajā albumā.
Viens ir skaidrs: lai kādas arī ietekmes nebūtu saklausāmas vai nojaušamas šī albuma skanējumā, tā dvēsele tomēr ir mūsu pašu, un nav tik būtiski, vai to sauc par latviešu vai latgaliešu, galu galā, pat es, čuilis būdams, spēju to sajust un novērtēt. Savu lomu tajā spēlē arī latgaliešu dzejnieka Ontona Kūkoja teksti, kas izmantoti šajā albumā. Par to dvēseliskumu tad arī lieku „ieskaitīts".
http://www.draugiem.lv/sovvalniks
