Arēna Rīga pārpildīta. Viļņojas zils priekškars. Vispirms patīkami pārsteidz scenogrāfija, nekā lieka, bet esošais ir kvalitatīvs, pārdomāts un veiksmīgi realizēts – pirmkārt jau zilibalti svītrots fons, vienkrāsaina vai apgleznota vietā, vienkāršas, askētiskas dekorācijas (vēlāk uzzināju, ka itin apjomīgas tomēr – kopumā sver vairāk nekā 2,5 tonnas) – divas baltas sienas ar zilām durvīm, kas dažādās kombinācijās sabīdītas veido kā iekštelpu, tā ārpasauli, no augšas nolaižas zaļš zaru un lapu murskulis – koka lapotne. Lai uzburtu Grieķijas ainavu daudz nevajag, pārējo nospēlē gaismas.
Sižets banāls līdz ārprātam. Mazā Grieķijas saliņā dzīvo jauna meitene Sofija, kas gatavojas laulībām ar mīļoto puisi. Līdz ar kāzām viņa nolēmusi atrisināt kādu savas dzīves mīklu, kas visus gadus nav devusi mieru, proti, noskaidrot, kurš no mātes jaunības draugiem ir viņas tēvs. Šim nolūkam tiek sameklēta mātes dienasgrāmata un atklājas, ka māmuļa vasarā pirms divdesmit gadiem nudien laiku velti nav tērējusi, bet nomainījusi citu pēc cita veselus trīs puišus. Sofija uzaicina uz kāzām visus trīs potenciālos kandidātus, tiesa gan, uzaicinot ne savā, bet mātes vārdā, mātei pateikt viņa to, protams, neuzdrošinās. Visi trīs arī ierodas, acīmredzami atmiņas arī par pāris vasaras dienām ir gana spēcīgas. Māte par sagādāto pārsteigumu, saprotams, nav visai iepriecināta. Turklāt izrādās, ka arī viņai nav ne jausmas, kurš no trijiem varētu būt tēvs. Pa vidam gadās dažādi pārpratumi, attiecību skaidrošanas, kurš kuru pametis un kāpēc. Mātes jaunības draudzeņu izklaides, kad viena no tām pamanās savaldzināt divreiz jaunāku puisi un tamlīdzīgi.
Beigas? Nu beidzas jau kā klājas. Ar kāzām. Īstais tēvs noskaidrots netiek, kaut skatītājiem nojausma rodas. Visi trīs gan izrādās gatavi uzņemties atbildību par jaunatrasto meitu un arī atgriezties pie bijušās mīlas, bet pamazām, dabiskas atlases ceļā, noskaidrojas, ka ņemams vairs tikai viens – pārējie izveidojuši jau citas attiecības, viens ar Sofijas mātes draudzeni, otrs ar kādu puisi. Sofija tā arī nesalaulājas, sapratusi, ka nav tam vēl gatava, tāpēc abi ar mīļoto izlemj visupirms pasauli iepazīt un dodas prom no salas, savukārt māmuļa, lepnumam pārkāpusi, beidzot pasaka jāvārdu senajam mīlniekam. Jaunie ar mugursomām plecos, skanot „I Have a Dream”, aiziet pretim milzu mēnesim. Happy end.
Tikai vēlāk pamanīju, ka galvenie tēli sagrupēti pa trim (ērtības labad, vai lai labāk „nolasās”?) – Sofija un viņas divas draudzenes, līgavainis un viņa divi draugi, māte ar divām jaunības draudzenēm un trīs jaunizceptie papucīši. Tāds shematiskums un konstrukcija dveš no scenārija.
Vārdsakot, morāli pareizi orientēts stāsts ar apskaušanos, ar bērna beidzot labprātīgu palaišanu pasaulē no ģimenes gādīgās ligzdiņas, kad māmuļa no „azbesta vecenes”, kura spēj visu – i krodziņu uzturēt, i bērnu viena uzaudzināt, pārvēršas vienkārši sievietē, kam tomēr arī tas vīrišķis blakus vajadzīgs.
Patiesībā jau ar šīs mūzikas iestarpinājumiem līdzīgā garā varētu izveidot vēl vismaz pusduci tamlīdzīgu sižetu. Bet šurp neviens augsto mākslu baudīt, domājams nav nācis. Te spēlē mūzika, krāsa un gaisma.
Tērpi mainās bieži, bet vismaz sākumā ir samērā vienkārši, taču sākot ar ainu vecmeitu ballītē, kad māmuļa ar draudzenēm ņēmusies iedzīvināt otro jaunību, parādās krāšņums, skan „Super Trouper” un balti, vizoši, spīguļu kalniem nobārstīt tērpi, arī komiskais efekts tiek panākts, redzot kundzītes jau gados un vairs ne tās tvirtākās formas kļošās un spīguļos iespīlētas, bet dziedājums pārliecinošs. Krāšņums kulminē arī beigās, kad daļa aktieru apbrīnojamā ātrumā pa aplaudēšanās un klanīšanās laiku paguvuši pārģērbties un skatītājiem tiek virkne lielāko ABBAs hitu, „Vaterlo” un „Dancing Queen” ieskaitot.
Papildus visa veida tehniskajam aprīkojumam, ir arī dzīvā mūzika orķestra bedrē un tas jau parasti garantē vismaz 50% no panākumiem.
Tā, protams, ir komercija, bet laba komercija, kur nav jāšūmējas par neprecīzām aktieru kustībām, kur viss būs nostrādāts līdz salkanai, bet tomēr perfekcijai, un kam var pat līdzdzīvot, nu, vismaz mūzikai un gaismām, jo sižets iepriekš paredzams, jau no pirmajām ainām. Tāda kā cukurvate uz sudraba paplātes.
Var redzēt, ka lielai daļai skatītāju ar šo mūziku saistās jaunības atmiņas, jau pie pirmajām taktīm teju jebkura dziesma tiek atpazīta, sākas aplausi. Bet noslēgumā sajūsma kā vilnis veļas pāri zālei un cilvēki slienas kājas un nostāv visas pēdējās dziesmas, sit plaukstas, dzied līdzi. Atraktivitāte uz skatuves un smaidi skatītāju zālē līdz pat beigām – no divarpus stundu garas programmas tas nav maz.
Mūzikla norises laiks: 2007. gada 8. — 13. maijs. Afiša: http://easyget.lv/muzika/352/
