Svētdiena, 01.Novembris 2020. » Vārdadienas svin: Ikars;

Positivus festivāls 2011 - 1.dienas apskats

Eņģelis, 16.07.2011. 17:20

Tikšanās vietu mainīt nedrīkst. Tikšanās laiku arī ne. Vienīgais, ko nevar paredzēt, ir laikapstākļi. Positivus 2011 iesācies ar apmākušos dienu, nelielām lietusgāzēm trakāko priekšnesumu laikā, tomēr lieki baidīties – otrā diena festivāla piecgadē rādās būt saulaina.
Positivus festivāls 2011 - 1.dienas apskats

Galerijas:

Brīžiem liekas, ka šogad komerciālo platību ir mazāk kā pērn. Bet varbūt pieņēmums ir maldīgs. Tomēr lielāku telpu aizņēmuši festivāla ģenerālsponsori, kuri šoreiz piedāvā pavisam jaunas, interesantas iespējas. Un ne tikai viņi. Cēsu Alus organizē Guitar Hero sacīkstes, DnB Nordea liek cilvēkiem pumpēt ārā rīta "dvingu" aerobikas treniņos un izveidot fotoversiju par sevi pensijas vecumā. Arī Tele2 piedāvā sevi notvert bildē – tikai šoreiz iejūtoties rokenrola zvaigznes tēlā.

Līdzās atbalstītāju klātbūtnei vēl aizvien nemainīgas vērtības ar British Council, Otrās Elpas, Garnier, Ritma Akadēmijas, alkometra un Dambja stendiem. Festivāla teritorijā beidzot var nomazgāt rokas no krāna, kas atrodas blakus ēšanas zonai, kura šogad ir īpaši koncentrēta zem lielas, ūdensdrošas telts. Dirol piedāvā ūdenspistoļu cīņas, ir Triobet pokers, klinšu kāpšanas siena, Laimas labirints, Knauf rokdarbu stūrītis. Ja esi aizmirsis lādētāju, Tele2 piedāvā ar ričuku uzlādēt savu telefonu.

No Postroka līdz postfolkam un pa vidu

Parara bija pirmā blice, kas manāmi iekustināja tos, kuri bija tikko ieradušies. Latviešu "Mars Volta" postpieejas krustojums ar "Battles" matemātiskumu atklāja arī "I Love You" skatuvi, sniedzot koncertu aizkavējušās HMP? vietā. Jāatzīst, veiksmīgs tēmējums - gan kvalitātes, gan laika izpausmē, norādot, ka postroks vēl aizvien mēdz but svaigs, ja vien tiek krustots ar citiem kustību veicinošiem žanriem. Šobrīd Parara ir trīs cilvēku sastāvā, tomēr klīst baumas, ka citas postroka grupas "Gaserata" dalībnieks Krists Krieviņš varētu pievienoties blicei kā pastāvīgais biedrs. Tieši viņa uzkāpšana uz skatuves un kopīgā spēle visspilgtāk iezīmējas atmiņā un iesilda sirdi.

Turpretī otrs skaistais iesākums pieder lietuviešu Zemfirai jeb Alīnai Orlovai, kura uzstājās uz Cēsu alus skatuves. Kā par spīti valdošajam vilnim, kas liek uzjundīt skaļai, bungu dārdoņas pavadībā izskanošai mūzikai, Orlova apstādina klausītājus pie savas sērīgās, pasaku pilnās pasaules. Vēl aizvien nevar lepoties ar cilvēku pieplūdumu, tomēr Alīnas artikulētā balss un spēlētās klavieres, vijolnieks, kurš komiski nespēj atrast savu skatuves stilu un klusais čellists ar ģitāristu pamazām pievilina interesentus daudz vairāk nekā aiz Cēsu alus skatuves esošā ēdināšanas zona. Lietuvietes maigais koncerts ir kā oāze tiem, kuri satrakojušies pēc telšu pilsētiņu un stāvvietu apmeklējumiem, un rindām. Tāpēc diezgan patīkami apzināties, ka Positivus piedāvā ne tikai forsējošu, fiziska lādiņa pilnu priekšnesumu kompleksu, bet arī liek nomierināties un pataupīt spēkus. Tieši tāpat kā pagājušogad tas tika izdarīts ar britu dream-folk blici "Shoreline".

Vēl jāpiezīmē, ka, kamēr Piejūras parks vēl slīga piektdienas pēcpusdienas snaudā, "Tallin Music Week" skatuve bija vienīgā, kas nopietni iztraucēja estrādē un stendos valdošo mieru. Pirmie, enerģiskie "Badass Yuki" un "Kreatiivmootor" basa viļņi un spēka izlēcieni pievilināja tiklab pa teritoriju klīstošos, kā arī tos, kurus neapmierināja neviena cita skatuve. Vēlāk izrādīsies, ka telts, kurā izpildījās šie un vēl citi "Tallin Music Week" vārdi, neapstāsies visu festivāla laiku. Tās transformācija "Dabas Skatuve" piedāvās dažādu alternatīvu elektronisku miksu kokteili tieši zem priedēm un blakus klasiskajiem šūpuļtīkliem netālu no jūras.

Velns pār stenderi

Tāds bija izsauciens tiem, kuri uzzināja, ka vienā laikā (koncertu grafiks šogad ir vairāk nekā pedantisks) koncertē divas fantastiskas apvienības – mūsdienu heavy rock briti "Pulled Apart By Horses" uz Cēsu alus skatuves un nu-jazz, fusion electro jazz prieks "BrassBastardz".

Par lielu nožēlu "Pulled Apart By Horses" izspieda sulu no klausītājiem "vien" pie Cēsu alus telts. Tādu "mošošanu", kas koncerta beigās valdīja pat padsmit metrus no skatuves norobežojuma, bija pelnījusi lielā Tele2 skatuve, kurā tajā pašā laikā saulaini spēlēja Yoav. Dažbrīd pat liekas, ka viņš lielo publiku nopelnīja ar to, ka ir izbijis "Prāta Vētra" iesildītājs nevis ar to, ka spētu paraut publiku līdzi tikpat ļoti, kā tas izdevās četriem britu rokeriem.

Viņu mūzika ir kā "Deep Purple", kas nonākuši konfliktā ar "System of a Down", "My Chemical Romance" un "Wolfmother". Skaņa liekas tāda, it kā visas šīs četras grupas mēģinātu pārliecināt viena otru par savu pārākumu un, ja tas neizdodas, censties sacirst pārējās gabalos. No spriedzes tiek nomainīti solista un ģitārista Toma Hadsona (Tom Hudson) pedāļu komplekti, tikmēr publika mētājas, svaidās un mēģina atvēsināties pirmajā piektdienas lietū.

Izrādās, "Pulled Apart By Horses" ir viens no spēcīgākajiem baudījumiem (ja ne spēcīgākais) 15.jūlijā, jo: 1.izpildījums ir lielisks; 2.pūlis ir pavilcies, iekarsis un gatavs uz visu; 3.fiziskais lādiņš, ko sniedz šie puiši no Līdsas ir perfekti laikā. Šī nav tā grupa, kur spēlē meitenēm vai naudai – vismaz Positivus festivāla laikā viņi spēlēja rokenrolam. Žēl vien, ka, kā vēlāk izrādījās ar tikpat lieliskajiem "Editors", rokenrols ne vienmēr izglābj pasauli viens pats – vajadzīga arī skatītāju līdzdarbība. Kamēr "Pulled Apart by Horses" masēja pūli ar uzviju, editoriem šis atbalsts pat nekaunīgi un nepamatoti pietrūka.

Gustavo tomēr ir Gustavo

Patiešām patīkami redzēt Gustavu Buteli jeb visiem zināmo Gustavo atrodamies uz lielās Tele2 skatuves un spēlējam patiešām labu koncertu. Gustavo vairs nav tik lecīgs, nelamājas, nedaudz par daudz demagoģē un pamanās pat uzspēlēt ģitāru, lai gan tas nav nekas īpašs – meldiju iemācīties nemaz nav tik grūti.

Atslēga ir šajā konceptā, kas mainījies kopš 2008.gada uzstāšanās Positivus festivālā. Gustavs kļuvis izteikti liriskāks, un pilnīgi instrumentāls. Lai gan jaunais materiāls jau atrādīts vairākos koncertos kino "Rīga" telpās un nosaukts kā "Pilsētas Portāls", tas, liekas, spēj iekustināt tautu daudz labāk nekā pirms tam. Varbūt panākuma cēlonis ir citādākajā izpildījumā, iespējams, Gustavo pēdējā laikā piekoptajā pozitīvisma politikā vai veiksmīgajā PR. Tomēr tad, kad puspilnajam zālienam pie Tele2 skatuves izdodas tikt manipulētam, un tas, uz Buteļa intensīvu mudinājumu, apsēžas, lai skaņdarba "Veiksmes taifūns" kulminācijā lēktu kājās, vairs nav svarīgi, kas tas ir. Metode strādā.

Gandrīz kā Falco

Lielbritānijas jaunā eksportprece, duets/apvienība "Hurts" tiek gaidīta ar dalītām jūtām. Citiem tā liekas kā vienkārša, popsīga hipsteru viļņa kulminācija, otriem, tieši pretēji, vēl kāda šķautne labai popmūzikai, kurai ne vienmēr vajag būt ar četrām dziedātājām vai jaukiem puišiem ar ģitārām.

Tomēr, par spīti visiem pesimistiem un par prieku entuziastiem, "Hurts" pierāda sevi no labākās puses. Koncerts ir sabalansēts, melanholisks un, pats galvenais, baudījums nevis noplok, bet aug augumā. Priekšnesums ir krāšņa kompozīciju kolekcija visiem klausītāju līmeņiem – drebinošu balāžu cienītājiem, emocionālu popgabalu mīļotājiem, performanču baudītājiem un basīgas elektro mūzikas dejotājiem.

Uz skatuves atrodas ne vien abi "Hurts" kodoli - Theo Hutchcraft un Adam Anderson, viņiem piebiedrojas operas balss, vijole, vairāki sintezatori un vokoders, kurš tiek pielietots patiesi veiksmīgi. Gandrīz tikpat dziļi un rūcoši kā pazīstamais dubstep MC - "Dub FX" pārveidotie balss celiņi pavada visu "Hurts" uzstāšanos, un šī "vokalīze" notiek daudz biežāk kā Hačkrafta rožu sviešana klausītāju virzienā.

Nacionālās romantikas vēsmas nepazūd ne mirkli, Puķes nomainās ar izteiktu sāpinājumu pret mikrofona statīvu un, visbeidzot, pārvēršas par Latvijas karoga izvilkšanu prožektoru gaismās. Patiešām kaut kā dīvaini un negaidīti vērot šo "akciju", tomēr tas lieliski nostrādā uz publiku un, koncerta beigās klausītāji ir kā apjukuši. Nevis negatīvu emociju dēļ, bet tāpēc, ka tas bija kaut kas sajūsminošs un daudz vairāk nacionāli kustinošs nekā pašmāju "tautu dēlu" aktivitātes.

Ļoti bieži priekšnesums gan atgādina austriešu dziedātāju Falco (Johann Hölzel) – ar savu galanto, atturīgo un kontrolēto ārieni, solo tenora vokāliem, saldām, pat himniskām balādēm un krāšņu apgaismošanu. Taču jābūt ļoti optimistiskam, lai apgalvotu, ka vismaz puse no vismaz 15 000 klausītājiem kaut reizi būtu izrunājuši Falco vārdu. "Rock me Amadeus" pasauli ieraudzīja pirms 25 gadiem, tāpēc pilnīgi pašsaprotami, ka šobrīd "Hurts" atkal liekas unikāli un bauda klausītāju pielūgšanu, atskaņojot "Stay", "Wonderful life", "Sunday" vai "Illuminated".

Positivus noķēris šos Mančesteras jauniešus tieši to pilnbriedā un uzplaukumā, kas liekas jo veiksmīgāk. Pērnie "Muse" pasauli tricināja jau ne pirmo sezonu, tas bija kā brīnums. "Hurts" viss vēl priekšā. Un, ja tās ir labas lietas, paredzams, ka šie jaunskungi Latvijā atgriezīsies vēlreiz, vien tikai tāpēc, ka šī publika sevi pierādījusi kā uzticīgus un padevīgus "savainotos".

Gandrīz kā Glastonberijā. Gandrīz

Kad uz Tele2 dēļiem ieradās "Editors", likās, ka nu būs. Uz skatuves jā, ne publikā. "Hurts" bija izsūkuši apmeklētājus tukšus un tik ļoti daudzi, lietus pavadīti un nobiedēti pameta lielo placi. Taču, tie, kuri palika, izbaudīja katru prieka mirkli, ko sniedza Toma Smita velnišķīgā ņemšanās pa skatuvi.

"Editors" plašākai publikai pazīstama kopš 2005. gada, kad klajā nāca "The Back Room". Pēc tam lietas ir mainījušās vien uz labo pusi, un tagad šis četrinieks spēj sniegt vienu no šī brīža labākajām indiroka ballītēm. Taču, kā jau pieminēts paragrāfā par "Pulled Apart By Horses", rokenrols bez publikas atbalsta ir pilnīgi cita opera. Tur, lūk, izskaidrojums, kāpēc "Editors" koncerts, lai gan enerģisks, spīdošs, kliedzošs un kopumā varens, neguva lielu atsaucību. Pēc tautiešu "Hurts" aiziešanas, uz zālāja palika vien puse no iepriekšēja pūļa. Un tad, kad Smits ar to sasaucās, tas prasīja trīs reizes, lai mēs beidzot varētu būt liecinieki patiesajam troksnim, ko VARĒTU radīt tie, kuri klausījās.

Patiešām grūti atkārtot to dziesmu nosaukumus, kuri tika nospēlēti 15.jūlija vakarā. "Editors" pieder 30 patiešām paņemošu melodiju. "Munich", "All Sparks", "Fingers in the Factories", "Camera", "An End Has a Start", "Smokers outside the Hospital Doors", ""The Racing Rats", "Papillon", "You Don't know Love" un daudzas citas citas. Un katra no šīm dziesmām ir pietiekoši pielīpoša, lai vairums tās vārdu būtu vismaz skanējuši kaut kur prātā vai tikuši izdziedāti.

"Editors" lieliski izmanto savas spējas spēlēt vairāka veida instrumentus. Sākot no ģitārām, beidzot ar sintezatoriem, klavierēm un vieglu "guitar smashing" paraugdemostrējumu, kas vairāk pārvērtās par "nejaušu" tās izslīdēšanu un aizlidošanu pāri skatuvei no Toma Smita rokām. Visos citos gadījumos viņš ir tas, kas mēģina kustināt pūli, izjūt katru izteikto vārdu. Viņš ir arī tas, kas piesauc lietu, un blice izpildās kopā ar gurdi krītošajām lāsēm. Kompozīcijā ar ģitāru sāpīgajiem kliedzieniem, kustīgo mūziku un enerģijas lādiņu, katrs prožektora zibsnis ir kā zibens izlāde, kura skaņas izpausme ir šī emocionālā mūzika.

Galu galā, "Editors" triekšana atgādina 2008. gada "Manic Street Preachers" koncertu, kur, lai arī cik nikni grupa censtos sadragāt un nogurdināt apmeklētāju, tas vienkārši neizdodas. Varbūt pie vainas arī mainīgā, nogurdinošā diena, kas no cilvēkiem paņēma ļoti daudz. Tomēr vēlāk, pakavējoties deju plačos, nekas nenorādīja uz Positivus festivāla publikas pagurumu.

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV