Festivāla „Bildes 2007” atklāšana ar folkkoncertu

Kā izsakās Normunds Jakušonks, savā pasākuma ievadrunā, tad klubs, kurā ielaiž no 21 gada, beidzot kļuvis pieejams arī „Bildēm”, kam šogad palikuši 22 gadi.

Mūziķu šovakar gana daudz, katram atvēlētas maksimums trīs kompozīcijas, tādēļ ieskatam tikai daži akcenti. Ir mūzikas profesionāļi, ir tādi, kas uz skatuves kāpuši, bet varbūt ne gluži pārliecinoši, taču šoreiz skatītāji ir neiedomājami atsaucīgi, viņi vienādi mīļi un sirsnīgi aplaudē visiem, arī pašķībākām notīm, nu varbūt vienīgi uz bis pēc tam neizsauc, bet citādi – miers un vienlīdzība.

Tātad, kas šai vakarā ir folkmūzika? Patiesībā jāsaka, taisni brīnums, ko tik tagad nevar klasificēt kā folkmūziku...

Visupirms tā ir samtainās balss īpašniece Anta Eņģele un viņas izpildītās krievu romances. Sarkanoranžais tērps, zemā balss, kas krievu valodā izklausās gluži citāda, sievišķīga smeldze, „pasūtot” neuzticīgo mīļoto, naids un mīlestība, kā allaž divi vienā, ir šo dziesmu tematika.

Divi puiši no Jelgavas „muzikālās fabrikas”, Gundars Caune un Ivars Galiņš, tā vienkārši un sirsnīgi, un, jā, labs vokāls, nenoliedzami.

Elīna Līce no „Baobaba”, kas nule kā pievērsusies mūzikas terapijai, eksperimentē ar skatītājiem, visupirms viņus vedot pa šamanisma taciņu, un brīžam pa kādai viņas balss radītai skudriņai arī noskrien līdz kāju pirkstiem. Pēc tam klātesošos ieaijā ar latviešu šūpuļdziesmu, pavisam liegi un maigi.

Arnis un Jānis Miltiņi atkal ved pie krievu balādēm, taču šoreiz stāsts ar tām krietni personisks, proti, dziesmas tapušas sastopoties ar jaunu, radošu puisi, kurš liktenīgas sagadīšanās pēc nonācis ratiņkrēslā, viņam grūti runāt, taču dzeja dara to viņa vietā, par to pārliecinās arī klausītāji. Jūtīgi un smeldzīgi, nu par to pašu mīlestību jau.

Un no tautas arī mazliet apmulsis tēva un dēla duets, Uldis un Matīss Ozoli, ierindojot tautas mūzikā arī nu jau teju par hitu kļuvušo „Ripoja akmens”, tikai versija gan, jāteic, ne tā veiksmīgākā.

Turpinājumā pie mikrofona tiek viena no „Bilžu” veterānēm Agita Kaužēna, tik par šo šarmanto būtni tādu apzīmējumu laikam lietot neklātos. Čigāniskais temperaments viņas balsī un dziedājumā, gandrīz kā no dabas dots.

Varis Vētra ar savām dziesmām ķer cienījamāko dāmu sirdis, ak, skaistā jaunība, bet gana daudz humora un sirsnības arīdzan ij tekstos, ij balss intonācijās.

Tad jau arī dziesminieku zelta izlases pārstāvis – Haralds Sīmanis. Viņu ieraugot sejās parādās smaidi visa vecuma klausītājiem, balss, kas laikam nevienam jautājumus vai komentārus nerada. Viņam beidzot dziedāt, klausītāju aplausi nerimst, kamēr viņi netiek pie vēl kādas bonus kompozīcijas.

Kā nākamie ir „2tie” ar savu folk variāciju, košos tērpos, vismaz 20.-to (vai citu -to) šarms, kaut kas no latviešu tautas daiļrades „savā mērcē” un galu galā arī dziesma ar vīrišķīgu atzīšanos un grēku uzskaitījumu, kas vainagojas piedziedājumā „es esmu cūka” (ietrāpot šobrīd visās jomās aktuālajā tēmā, no ķēķa, līdz guļamistabai un līdz oficiālākām vietām un lietām arī).
Mūslaiku reālijas ienes savas korekcijas, īru tautas mūzikas formātā. Kā nesen izteicās, kāds man pazīstams cilvēks, tad drīz mums būs jauna tautas daļa (minoritāte vai mažoritāte, tas vēl nav zināms), līdzās kuršiem, sēļiem, lībiešiem un latgaļiem būs – „latvīrieši”. Bet mūzika skaista, jo uz skatuves kāpusi apvienība „The Prowling Cats”. Nezinu, kas tik fascinējošs ir viņu mūzikā, bet klausoties, nudien, gribas vai nu atcerēties tos nedaudzos pasen apgūtos īru dejas soļus un mesties dejot vai emigrēt uz brīdi, lai vērotu elfu dejas zem druīdu apsargātiem svētajiem kokiem.
Vakaru noslēdz dziesminieks Imants Daksis, arī viņa dziedājumam, liekas, īpašu reklāmu nevajag, visi, kas palikuši arī gaidījuši viņu, jo patīk. Un tam ir pamats. Un punkts, jo neko lieku te piebilst vairs nevar.

Tā, lūk, arī pirmais no „Bilžu” septiņiem koncertiem izskanējis!