Koncerta „Roka Leģendas” apskats

Vakaru ap septiņiem iesāk divas iesildītājgrupas, „S.U.N.” no Igaunijas un pašmāju „SuperHuman”. Par viņiem, lieki neizteikšos, jo iesildītāji jau parasti tāpat ir gana apdalīti, lielākoties viņus noklausās vai nu viņu patiesie fani vai tie, kas nolēmuši laikus ieņemt labākās pozīcijas pie skatuves.

Tātad, pirmās šīvakara zvaigznes. „Foreigner. Paveros apkārt un piepeši secinu, ka visu laiku knapi pustukšā arēnas zāle sāk pieblīvēties līdz iespēju robežām.

Vienkārši, bet gaumīgi iekārtota skatuve, melns un sudrabs, uz melnā aizkara virs viņu galvām vīd grupas nosaukums, arī skatuves konstrukcija, paaugstinājums, uz kura novietojies bunģieris, šādos toņos.

Īpaši viņu darbībai sekojusi neesmu, taču aptuveni zinot šo mūziku, salikums ar Kūperu vienā vakarā likās mazliet riskants, izrādās risks attaisnojies – viņi spēlē gana jauneklīgi un trīsdesmit gadu pieredze nebūt nav visiem sejā rakstīta, tieši otrādi, kā sapratu, tad tikai pirms dažiem gadiem grupu papildinājušas „jaunas asinis”, tā, ka viss acīmredzami notiek gana aktīvi. Visnotaļ jauki, vismaz atslābumu nerada, nav jādomā, kā labāk laiku aizpildīt.

Tas, kas noteikti jāpiemin, ir lieliskās gaismas, piemēram, jau klasiski klasisko un mazliet nodeldēto „Cold As Ice” balto gaismas staru šaudīgā taustīšanās pa skatuvi padara par vizuālu baudījumu. Izskan „Urgent”, neiztikt arī bez balādes, pie kuras iešķiļas pa kādai šķiltavu vai mobilā telefona uguntiņai – „I Want To Know What Love Is”. „Feels Like The First Time” tiek klasificēts kā veltījums Rīgai. Lieliskākais laikam brīdis, kad bundzinieks, iesviedis bungu vālītes zālē, ņemas sist ritmu ar plaukstām, dūrēm, tā enerģija, kas šķiļas laukā, ir neaprakstāma. Skaisti, bet gana par to.

Visi jau kļuvuši nemierīgi. Ir mazliet pirms desmitiem vakarā.

Tā, kas šai vakarā patiesi grūti raksturojama, ir publika, liels daudzums grupu vienaudžu, to, kas acīmredzami baudījuši šo mūziku jau tās pirmajā parādīšanās laikā, arī onkuļi un tantes oficiālos kostīmiņos, nākamā daļa – joprojām zinātāji, bet aktīvi šīs mūzikas fani, kas lielākoties pulcējas lejā, stāvvietās. Arī nedaudzi bērni, kas vecāku pikpaunā paņemti, varen priecājas par redzamo. Izvēloties starp iespējām tikai dzirdēt un baudīt vai arī redzēt, smagu sirdi izvēlos pēdējo, jo sēdvietu mierīgā atmosfēra nudien nevilina, taču uz skatuves notiekošo redzēt gribas, un labi vien, ka tā.

Skatuves priekšu aizklājis liesmām rotātais aizkars, kas vēsta, ka šī vakara lielākais un grandiozākais notikums vēl tikai tuvojas.

Viss satumst. Pār aizkaru plūst, saprotams, sarkana gaismas straume. Aiz tā ieēnojas pazīstamais siluets. Publika uzgavilē. Un tad parādās vēl otrs. Viņi sastopas, izstiepta roka, vēziens un spieķis ieduras nelūgtajā viesī, ēna saļimst, aizkars krīt, mūsu priekšā stāv vienmēr elegantais, melnā frakā tērptais Eliss Kūpers, viņam pie kājām uz kāpnītēm saļimis kāds baltais tēls. Laipni lūgti viņa valstībā. Patiesi laipni.

Mūra valnītis ar trepītēm, uz tā bungas, abpus tām pa divām, cakotām zob-torņveidīgām konstrukcijām. Un gaismas, gaismas, kas tāpat kā iepriekšējiem, arī šoreiz spēlē milzīgu lomu.

Jāsaka uz šo koncertu nācu ar vilinājumu un bažām reizē. Vilinājums, protams, ir bērnības vai agras jaunības atmiņās labi saglabājusies noskaņa, ko radījusi dziesmiņa par Frankenšteina barošanu. Bažas saistās ar vilšanās iespēju. Diemžēl, riska faktors gana augsts. Tas, ka līdz šim koncerti spēlēti ar pilnu atdevi tikai palielina iespēju, ka kādreiz var arī „nolažot” – un pagadīties šādā reizē galīgi negribas, turklāt laiks jau arī nestāv uz vietas. Tomēr. Tas viss ir pupu mizas! Pietiek ar pirmajām piecām minūtēm, lai es par iepriekš minēto sakaunētos. Vīrs, kurš nākamā gada sākumā svinēs apaļu sešdesmit gadu jubileju, varbūt noveco ārēji, taču ne par gramu tas neizpaužas muzikālajā kvalitātē vai atraktīvajā viņa skatuves darbībā.

Spēles ar atļauto un šķietami tabu lietām. Un tomēr, šīs šausmas, kas varbūt kādam pārpratuma pēc atnākušajam lika sastingt krēslā vai steigšus pamest zāli, ir gauži mīlīgas, varētu pat teikt „šausmīgi jaukas”, patiesībā īsta, gandrīz hičhokīga pasaciņa, salīdzinot ar multfilmām un videospēlēm, ko vecāki ļauj bērneļiem vērot.

Izskan visa labākā klasika, sākot ar pirmo hitu „I’m Eighteen”, „Lost In America”, „Feed My Frankenstein”, „Welcome To My Nightmare”, akustiskie iestarpinājumi arī ir ideāli. Patiesībā, laikam pieticīgākais rezumējums, ko var sniegt ir, ka šis, no visa dzirdētā, šogad ir ar lielāko atdevi nospēlētais koncerts.

Pie apvāršņa parādās sieviete īsā sarkanā kleitā ar vēdekli. Pamazām no tīri muzikāla baudījuma stāsts top sižetisks. Vardarbība, jā, bet kā jau labās pasakās, sliktie saņem sodu. Nu, vismaz pirms reinkarnējas no jauna.

Sižetiņš sāk šķetināties straujāk, māmuļa ar bērnu ratiņiem dabūjusi pa galvu, Kūpers, kādu laiku pastaigājis ar bērnu ratiņiem, „bērnu” parāda publikai, rokas vēziens un lellei ar āmuru tiek iztriekts cauri miets un trofeja pacelta gaisā. Ak, bet samācas taisnas tiesas mākoņi pār viņa galvu, bērna māte attapusies, uzrodas bendes apmetņos ar kapucēm un vainīgo aizvelk sev līdzi. Brīdi vēlāk, trakokreklā ievīstīts, viņš turpina dziedāt. Šis ir brīdis, kad mūzika saplūst ar darbību. Grūti noteikt, kur viena beidzas vai sākas otra.

Veiksmīgam atbrīvošanās un bēgšanas mēģinājumam seko otrs, neveiksmīgs. Atmaksa nāk. Uz skatuves uzripo auduma klāta pārvietojamā konstrukcija. Karātavas, saprotams. Pūlis uzgavilē. Jā, viduslaiki, nemaz nav tik tāla pagātne, visiem taču joprojām kārojas publisku atrakciju. Nu, lūk, jau pēc brīža Kūpers šūpojas cilpā.

Likumsakarīgi, ka, tāpat kā lielākā daļa šāda veida mūziķu, arī Kūpers pazīstams, kā priekšzīmīgs ģimenes cilvēks. Visiem mazajiem emo-bērniem, viņu pašu labad, būtu tikai veselīgi apgādāties ar šādu melni, bet visnotaļ dzīvespriecīgi un pozitīvi virzītu opīti.

No debesīm gāžas krellīšu aizkars un, re, tīrs un balts Kūpers, reinkarnējies atgriežas baltā frakā un cilindrā. „School’s Out”. Un iet vaļā „bērnu ballīte” – zālē lido lielie, krāsainie ar ūdeni pildītie baloni, kas drīz vien, roku krustu šķērsu mētāti, plīst. Skatuves rekvizīti šeit taupīti netop. Skatītāju virzienā lido viss, sākot ar spieķiem un beidzot ar kreļļu virtenēm.

Ak jā, uz atvadām vēl apburošs „uzbrauciens” valdībai ar Bušu sākot, jautra maskarāde un aicinājums balsot par Kūperu. Uz bis skatītāji tiek arī pie „Poison”, viņa sava laika atgriešanās simbola astoņdesmito beigās, kas joprojām kalpo kā zīme, ka nekas nav beidzies.

Kādu laiku pēc tam, kad koncerts galā un pamesta arēnas Rīga teritorija, sāk sijāties sīks, smalks sniedziņš. Balta nakts un miers virs zemes. Vismaz, kamēr Kūperam labs prāts.