„30 Seconds to Mars" koncerti ir pieprasīti visā pasaulē. Arī Latvijā grupas pirmo viesošanos gaidīja daudzi. Nepacietīgākie grupu devās lūkot jau jūnijā, kad „30 Seconds to Mars" koncertēja kaimiņvalstī Igaunijā, Tallinas dziesmu svētku estrādē. Arī koncertā Rīgā bija manāmi gan tie latvieši, kas vasaras sākumā viesojās Igaunijā, gan arī paši igauņi. Daži grupas daiļrades cienītāji ceļu uz Latviju bija mērojuši pat no Dānijas, Somijas un Krievijas.
Ir dzirdēts, ka „30 Seconds to Mars" koncertu apmeklētājus var dalīt divās kategorijās – tie, kas ir viņu daiļrades cienītāji un tie, kas uz koncertiem dodas, lai dzīvē palūkotos uz grupas līderi Džaredu Leto, kas sevi ir veiksmīgi pierādījis arī kā lielisks kino aktieris (Leto ir tēlojis tādās filmās kā „Rekviēms sapnim", „Misters Neviens", „Aleksandrs", „Cīņas klubs" u.c.) Taču maldīgs ir uzskats, ka Leto ir grupas galvenais vilcējspēks. Arī bundzinieks Šenons Leto (Džareda Leto vecākais brālis) un ģitārists Tomislavs „Tomo" Miličevičs ir pietiekami ekspresīvi un harizmātiski. Runājot par Rīgas koncertu, īpaši jāizceļ tieši Šenona Leto enerģiskā performance, kas ne vienu reizi vien šķita aizēnojam pārējos grupas dalībniekus.
„30 Seconds to Mars" koncerta sākums bija paredzēts plkst. 20.30, taču tehnisku kļūmju dēļ mūziķi uz skatuves kāpa vien īsi pēc pulksten deviņiem vakarā, uzstāšanos atklājot ar dziesmu „Night of the Hunter" no grupas pēdējā albuma „This is War". Dziesmu izvēle koncerta sākumam ir nevainojama – vienu pēc otras nomaina ātri, enerģiski un publikai zināmi skaņdarbi, taču izpildījums liek vilties. Sadrumstalotības sajūtu rada tas, ka katras dziesmas lielāko daļu dzied nevis grupas vokālists Džareds Leto, bet gan publika. Nevar noliegt, ka gados jaunākajai publikas daļai tas šķiet saistoši, taču tiem, kas koncertā vēlas sagaidīt iemīļotu dziesmu dzīvo izpildījumu, paliek tāda kā mazākuma piegarša. Pirmās piecas dziesmas tiek nospēlētas visai raiti, kad sākas koncerta šķietami otrā – akustiskā – daļa. Lai gan akustiski tiek izpildītas vien trīs četras dziesmas, šī koncerta daļa šķiet velkamies ļoti lēni, brīžiem pat liekot garlaikoties. Vilšanos sagādā arī tas, ka viena no grupas spēcīgākajām dziesmām „Hurricane" (trīspadsmit minūtes garā dziesmas video versija tiek izrādīta pirms koncerta sākuma) tiek izpildīta akustiski, jau atkal lielāko daļu vokālo partiju atvēlot publikai. Koncerta noslēgumam tiek atstātas divas, iespējams, populārākās dziesmas no grupas pēdējā albuma – „Closer to the Edge" un „Kings & Queen" – un tikai beigās atkal parādās tā enerģija un atdeve, kas tik ļoti šķita pietrūkstam koncerta vidusdaļā. Izpildot „Kings & Queens", kā jau ierasts grupas koncertos, mūziķiem uz skatuves pievienojas arī fani, kurus Džareds Leto pirms dziesmas izvēlas no skatītāju vidus. Dziedātāju par nevērīgu gan nosaukt nevarētu, jo publiku viņš redz labi, izceļot pat atsevišķus sēdvietās sēdošos.
Nevar noliegt, ka „30 Seconds to Mars" ir eksperti komunikācijā ar saviem faniem. Grupa lieliski pārzina savu auditoriju, sniedzot tai tieši to, ko tā vēlas – nemitīgu komunikāciju, kas gan aprobežojas ar ne visai oriģināliem saukļiem. Iespējams, tieši tādēļ koncerts ir jāvērtē no diviem dažādiem skatu punktiem – tehniskā izpildījuma un sajūtām. Ar koncertu, iespējams, apmierināti bija tie, kam bija svarīgi redzēt savu elku uzstāšanos dzīvē, taču tai publikas daļai, kas no koncerta gaidīja kaut ko papildus tam, kas klausāms ierakstos, diemžēl nācās vilties, jo pietrūka sava veida pievienotās vērtības.
Iespējams, pie grupas ne sevišķi veiksmīgā koncerta vainojamas tehniskās problēmas, iespējams – nogurums (tūrē kopumā paredzēti 300 koncerti; tūres noslēgums – jau decembrī), bet gribētos ticēt un cerēt, ka grupa ir spējīga sniegt arī labākus koncertus. Kas zina – varbūt tieši ar tādu „30 Seconds to Mars" kādreiz atgriezīsies Rīgā?!
Foto: „30 Seconds to Mars". Publicitātes foto
