Rekviēms bija un ir paredzēts diviem, tomēr otra iztrūkumu Valsts Akadēmiskā Kora "Latvija" izpildījumā nemana ne mirkli. Protams, brīžos, kad izskan "Dies irae" daļa, vēl graujošāks spēks pie "Dies irae" un "Rex tremendae" partijām nenāktu par ļaunu. Tomēr drošāk vienmēr paļauties uz sevi. Jo nereti gadās, ka otrs koris baudījumu spēj izbojāt. Kā piemērs nāk prātā koncerts Viļņā 2009. gada 21. jūnijā, kad viens no koriem izrādījās "World Festival Choir", kuru sastāvā bija apskaužami ambiciozi, bet apgriezti pretēji "precīzi", krietni padzīvojuši norvēģi, zviedri, pāris jaunzēlandiešu un amerikāņu. Toreiz pie diriģenta pults, vistiešākajā nozīmē, vienos sviedros ņēmās Lietuvas spīdeklis un šā brīža Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents Modests Pitrens. Viņa sniegums vadīja arī 14. jūnija uzstāšanos, bet 25. novembrī vadību pārņēma Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents Atvars Lakstīgala.
Kamēr VAK "Latvija" kā gandrīz visos nozīmīgajos Verdi "Rekviēma" atskaņojumos Latvijā ir klātesošs, tikmēr no iepriekšējā solistu sastāva Atvars Lakstīgala atstājis vien mecosoprānu Kristīni Zadovsku, pieaicinot citus LNO solistus – Juliannu Bavarsku (soprāns) un Krišjāni Norveli (bass); pēdējais jau tālajā 2003. gadā palīdzēja diriģentam Andrim Nelsonam viņa "Rekviēma" debijā. Tenora lomā - George Oniani no Gruzijas. Un teikts ir pareizi – lomā. Ne velti "Rekviēms" tiek uzskatīts kā maza opera, kuru Verdi nekavējoties radīja pēc sava tuva drauga, ievērojamā dzejnieka Alesandro Manconi nāves. Ar izšķirošiem kāpumiem un emocionāliem kritumiem. Ar orķestru "solo", kora debesu balsīm un parasto zemes iedzīvotāju, solistu vientuļajām, dramatiskajām partijām. Tomēr kopš tā pirmatskaņošanas 1874. gadā darbs ir izrāvies ne tikai no opernamu, bet arī no katoļu baznīcu skavām – rekviēmi pārsvarā tiek izpildīti kā neatkarīgi koncerti ne tikai citu laiku iestāšanās, bet arī tā aktuālā ilguma (pusotra stunda) dēļ.
Verdi "Rekviēma" partitūra VAK "Latvija", iespējams, jau sāk likties kā pīlei ūdens, to nenovēršami nākas secināt, dzirdot izpildījumu. Lai arī viss tomēr jau pārredzams, "Rekviēms" koncentrēšanās spējas trūkumu nepiedod. Meistardarbā gandrīz vai pēc katras nošu lapas mainās izpildījuma artikulācija un temps, savus akcentus pievieno diriģents, regulējot gan kopējo skanējuma substanci, gan ieviešot korekcijas teksta izrunā. Vai būt luce vai luče? Eterna ar šauro "e" vai plato? Un, visbeidzot, vai pēdējo "Libera me" daļas un koncerta fūgu izteiktāk staccato vai ne pārāk?
Izsmalcināto nianšu, pielāgojumu dabas un balsu diapazona dēļ katrai no grupām un solistiem tiek uzkrauts plašs izteikšanās mērogs, kuru jāspēj kontrolēt. No čukstus vai sprediķi atgādinošam rečetatīvam "Libera me" daļas iesākumā cauri rotaļīgam un spožam allegro "Sanctus" daļas ievadā. Un tā, septiņu posmu laikā, balsis svārstās no pazemīgiem četriem piano līdz forte fortissimo graujošajiem dievišķā spēka vai cilvēka solidaritātes radītajiem dārdiem reizē.
Koris nepieviļ. Pat nenāk ne prātā mēģināt atrast kādu adatu siena kaudzē. Redzamāk gan kļūdās soprāns Julianna Bavarska, pirmās notis partijās mēdz būt netīras. Neparasti, jo gan spriedzei, gan uztraukumam nevajadzētu būt tik lielam - Bavarskas bagāžā jau ir lomas divās citās Verdi operās - "Nabuko" un "Aīda". Pēdējā - piedevām titulloma. Par pārējiem solo iebildumu nav, vienmēr prieks par vīru balsīm, jo tieši viņiem itāļu komponists ir piešķīris paplašinātu dziedājuma diapazonu, kur ne tikai jānodzied, bet strikti jāpacenšas. Gan balsu augstumos, gan lejās.
Klausīties Rekviēmu Svētā Pētera baznīcā, kā tas bija 2007. gadā, kad diriģēja itālis Pjērs Džordžio Morandi, ir gluži cita vērtība. Iesākumā tieši sakrālajai telpai domātais dimants baznīcu mūros skan daudz neatvairāmāk un monolītāk, un publika tam padevīgāk pakļaujas. To nevar salīdzināt ar sporta halli Viļņā vai, jā, arī Lielo Ģildi, lai gan akustiski un kvalitātes ziņā visiem skeptiķiem jānolaiž rokas. Tomēr 25. novembra koncertam ir savs īpašais tuvības efekts, klātesamības aura un, protams, mulsinoša kvalitāte.
Verdi "Rekviēmu" komponēja vien pāris gadu pēc operas "Aīda". Iespējams, tāpēc vairākas etīdes atgādina izrādi par Etiopijas princesi. Vietām tikpat glorificējošs, tikpat temperamentīgs, tomēr nesalīdzināmi drūmāks un ar melanholisku pieskaņu. Kā nekā, tas ir rekviēms. Līdzīgs rokraksts piemīt arī vairumam citu romantisma operu komponistu, lai gan, tolaik jau formētajā Itālijā Verdi slavu pārspēt nevarēja gandrīz neviens. Retumis izņemot Džakomo Pučini. Pirmais kā līdzīgais no ne-itāļiem prātā nāk Vāgners un viņa smagā roka kora skanējumā. Viņa pompozitāte un masu grandiozitāte. Tomēr Verdi maģiskās partijas un fortes klātesamība "rekviēmā" skan citādāk. Daudz vairāk nekā neparedzamās, apbrīnojamās līdztautieša Dantes Aligjēri vīzijās ar letālu elli, skarbu šķīstītavu un dievišķu paradīzi. Jo "Rekviēms" taču ir dziesma nevis dzīvajiem, bet gan tam, kā nākotne tiks izlemta "Dievišķās komēdijas" trīs pēcnāves lokos.
Tomēr daudz vairāk "Rekviēmu" var salīdzināt ar mūsu pašu vai nedaudz agrāku laiku komponistu veikumu. Piemēram, Itāļu meistara sistēmu apropriācijas jūtamas vairākos Sensāna smalkākajos "Le carnaval des animaux" pavedienos un episkajā Karla Orfa "Carmina Burana". Endrjū Lloida Vēbera "Evitā", Eliota Goldentāla darbos, Tima Bērtona uzticamā komponista Denija Elfmana kompozīcijās un, droši vien, neskaitāmos citu kino mūzikas autoru veikumos. Jo Verdi, tāpat kā daudziem citiem deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijas komponistiem piemīt kinematogrāfisks skaņas raksturs, dramatisms, trauslums un stingrība reizē, emocionālā bagāža un negaidīti pagriezieni, kas lieti noder filmu materiālam.
Džuzepes Verdi "Rekviēms" ir viens no visgaidītākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem, pie kura strādāt gribas ikvienam akadēmiskajā mūzikā iesaistītam cilvēkam. Pēdējos gados to veicis gan LNO simfoniskais orķestris ar Modestu Pitrenu, gan LNSO ar Karelu Marku Šišonu, gan LSO ar Atvaru Lakstīgalu. LNO koris, VAK "Latvija", Fizmatu jauktais koris "Aura", LU jauktais koris "Juventus", koris "Mūza". No patiesi zināmākajiem solistiem var minēt Inesi Galanti, Kristīni Opolais, Sonoru Vaici, Aleksandru Antoņenko, Egilu Siliņu.
Tiem, kuri ir iepazinušies ar "Rekviēmu" jau iepriekš vai pat to izpildījuši, ir neiespējami aizmirsties. Ikreiz, kad rodas iespēja tikties ar šo ģeniālo meistardarbu, aizmirstas viss laicīgais, un pusotru stundu garais pasaulīgais ceļojums var sākties. Verdi "Rekviēms" kļūst kā medības. Pateicoties Latvijas mūzikas apskaužamajam sniegumam, šis medījums ir patiešām vilinošs ikreiz, kad parādās pie apvāršņa.
Foto: VAK Latvija. Publicitātes foto
