Jocīga sajūta rodas sākuma posmā, kad redzi nāriņas asti, dzirdi burbuļus, bet neredzi pārējo. Runa ir par dažiem publiskotajiem video gabaliem, no kuriem tikai aptuveni varēja nojaust, kas būs pilnajā versijā, ar jocīgu bijību, sak, tā viena foršā gabala dēļ visu disku pirkt?
Taustāmais „Mermaids" ir teju klāt. Ripulis ir patīkamu skaņu pilns, tajā netrūkst lipīgu hītu, ko dundzināt zem deguna, ir dejojami gabali un ir daži tādi, ko auto vai velosipēdu vadot labāk neatskaņot.
Pagrūti būs pateikt, kas tas ir, ko spēlē „HMP?", mazliet vienkāršāk būs nosaukt to, ko viņi nespēlē. Tas nav šlāgeris, country, regejs, ska, metāls, klasika, džezs.
Lai aptuveni raksturotu kopējo albuma skanējumu, nāksies piesaukt dažus zināmākus vārdus, cerībā, ka lasītājs sapratīs pareizi, ka šie piesauktie vārdi nenozīmē, ka šī ir kārtējā grupa, kas klonējusi jau zināmos, bet ļauj aptuveni noprast, kā tas skan.
Tas skan tā – totāls turbo, bet labi sabalansēts muzikāls hibrīds – jeb vienkārša klausītāja ausīm sakot – kas notiktu, ja mikserī iebērtu „Depeche Mode" , „Massive Attack", „Marylin Manson", „Rammsatein", „Manes", Tarantīno, „Pulp Fiction", „Nine Inch Nails", „Deus Sex Machine", „Fort Minor", kabarē, dubstepu, „Saw" skaņu celiņu, akustiskas pasāžas un rokmūziku, tas viss kopumā salicies tik ļoti dabīgi, skanīgi un skaisti, ka nav kur piesieties.
Tāda ir aptuvenā skanējuma amplitūda visu trīspadsmit dziesmu garumā. Achtung – albums viscaur angļu valodā, tā gan nav barjera, grūti iedomāties, kā tas skanētu dzimtajā.
Ar mazu atkāpi 11. gabalā, kas no drum bum dub basīgā roka pēkšņi ieaijājas apokaliptiski glītā un garšīgā klaviergabalā ar balsi.
Vēlreiz uzsvars uz to, ka tas nav klons, kopija, drīzāk, šis ir ļoti veiksmīgs paraugs tam, kā labi, ar gaumi un saprātu var kombinēt, variēt, radīt, neatkārtojoties.
