Galvaspilsētas neapbružāti, Normunds, Edgars un Arletta man smaida pretim, kad jautāju par dzinuļiem, kas bijuši saknē, lai Balvos, 226 km attālumā no Rīgas, dzimtu muzikāli tik neordināra apvienība. Mirdzums acīs un prasme domu pārvērst vārdos ļauj turpināt sarunu vēl teju stundu pēc nospraustajām oficiālās intervijas 30 minūtēm. Par Balviem, festivāliem, pašmāju mūzikas ierakstu industriju būtu runājuši vēl, bet vakara drēgnums Operas nama aizvējā ņem virsroku.
Esat viena no daudzsološākajām jaunajām grupām. Kā sākās jūsu katra ceļš mūzikā?
Normunds: Mēs visi trīs esam beiguši mūzikas skolu.
Edgars: Jau no bērnības gadiem esam iekšā mūzikā. Tas pat nav svarīgi, kādos virzienos agrāk darbojāmies. Tā pārsvarā bija akadēmiskā mūzika, ko apguvām mūzikas skolā. Tur mēs neesam mācījušies tādus instrumentus, ko mēs tagad spēlējam. Vienīgi Arletta. (Arletta grupā spēlē taustiņinstrumetus, mūzikas skolā apguva klavierspēli – E.B). Es apguvu pūšamo instrumentu, tagad spēlēju bungas. Mūzikas skola noteikti ir devums, un gribas mūzikas vidē būt atpakaļ.
N.: Ja vienreiz sāksi kaut ko darīt mūzikā, tu esi saslimis, vairs nevari tikt no tā vaļā, lai ko tu darītu.
Kā jūs nonācāt pie vēlmes dibināt grupu?
E.: Pirmkārt, viss meklējams tajā, ka Normunds ar Arlettu jau no bērnības ir draugi.
N.: Mēs visu laiku esam draudzējušies.
Arletta: Mēs agrāk kopā spēlējām akustiskās ģitāras.
N.: Mums ir bildītes, ko mūsu mammas fotografēja. Kaut kad sapratām, ka mēs ar Arlettu esam pazīstami jau no piecu, sešu gadu vecuma.
Kāds jums grupā ir vidējais vecums?
N.: Divdesmit, divdesmit viens.
E.: Mēs esam caur vienu gadu. Normunds ir jaunākais. Es esmu par gadu vecāks un Arletta ir vēl par gadu vecāka.
N.: Arletta pie manis atbrauca ciemos, un mēs kopā spēlējām. Toreiz tas bija vairāk akustiski. Un pēc tam bija doma, ka ir jātaisa kaut kas lielāks. Atradām Edgaru. Īstenībā Egdars arī visu laiku bija zināms. Mēs ar viņu nebijām pazīstami, bet zinājām, ka tāds Edgars ir. Mēs arī zinājām, ka viņš spēlē bungas. Un kāpēc mēs nevarētu kopā spēlēt?
E.: Tā pavisam godīgi sakot, no sākuma bija laiks, kad es Normundu pamanīju tā kārtīgi, kad viņš ar mūziku sāka darboties, man arī bija tā, ka es mūzikas vidē biju iekšā, un uz Normundu es skatījos ar šķību, greizu aci. Varbūt bišķiņ skauda tā viņa pieeja mūzikai. Tagad caur grupu ir izveidojusies baigi forša draudzība.
Nesen meiteņu grupa Sus Dungo izdeva debijas albumu. Kad gaidāms jūsējais?
N.: Mums iznāks debijas EP. Pašlaik viņš jau ir pieejams iTunes un Spotify. 9. jūlijā mēs gaidām pašu disku. Un datums nav izvēlēts nejauši, jo mēs 2009. gada jūlijā sākām spēlēt kopā kā grupa. Sanāk tāds atskaites punkts. Šobrīd no jaunā albuma ir iznācis singls – „The Runaway Kite". Un pavisam drīz ārā būs arī otrs – "Red Lights".
E.: To var uzskatīt par EP – saīsināta garuma albumu. Tas, ka tas ir īsāks, nenozīmē, ka tur ir mazāk pūļu ieguldīts.
N.: EP ir piecas dziesmas. Vāciņa noformējumam izvēlējāmies baletdejotājas Ievas Grotuses portretu, kuru ir fotogrāfējusi talantīgā Ilze Vanaga.
E.: Man personīgās asociācijas ir tādas, ka EP nosaukums „Footprints And Hearts" diezgan precīzi sasaucas ar bildi. Ir dzīvi izgājis cilvēks, kurš ir bijis iekšā mākslā. Interesanta ir sagadīšanās, ka uz vāka ir tieši šī bilde. Nav speciāli piedomāts, vienkārši tā bilde ir nonākusi pie mums. Īsi pirms mēs gājām rakstīties studijā, šīs balerīnas mūžs izbeidzās.
N.: Mums ir izveidojusies sadarbība ar mūzikas un kultūras žurnālu „Veto". Abonenti – esošie un jaunie – pastkastē kopā ar žurnālu saņems arī mūsu jauno disku.
E.: Cilvēki, kas lasa „Veto" daļēji varētu būt mūsu mērķauditorija. Ja viņiem interesē žurnāls, varētu interesēt arī mūsu mūzika. Mēģināsim potenciālajiem un esošajiem klausītājiem šādā veidā nogāt savu mūziku.
Pašmāju grupu vidū novērojamā tendence dziedāt angļu valodā ne vienmēr ir izprotama. Ar jums viss būtu skaidrs – ir nenoliedzami dzirdams potenciāls izsisties ārzemēs. Ko paši vēlaties sasniegt mūzikā, dziedot svešvalodā?
N.: Par mērķiem pašlaik ir grūti runāt. Jo ja kaut ko stāsta uz priekšu, var gadīties, ka neīstenojas.
E.: Ja nerunā par mērķiem, kas jebkurai grupai ir svarīgi – kāpt uz lielām skatuvēm, braukāt pa Eiropas lielākajiem festivāliem, mums svarīgi ir turpināt savu skatījumu uz to, kā lietas notiek. Nestandartizēties. Laikam ejot, noturēt to, ka mēs lietas redzam citādāk.
Kuros festivālos šovasar esat plānojuši uzstāties?
N.: Pirmais ir "Summer Sound Liepāja" 6. jūlijā, festivāla pirmajā dienā. Spēlēsim uz Fantasy Garden skatuves. Nākamais festivāls ir "Positivus" 20. jūlijā.
E.: Es domāju, ka vēl kaut kur pa vasaru mēs kāpsim uz skatuves.
Albuma izdošanas tūri neesat plānojuši?
E.: Pagaidām ir tā, ka plāni rit uz festivāliem. Es domāju, ka vēl kāds nāks klāt, pagaidām oficiāli nav apstiprināts. Vasaru mēs aizvadīsim festivālu zīmē. Tālāk jau redzēs. Pagaidām nekas nav plānots.
Vai jums ir bijusi pieredze spēlēt ārpus Latvijas?
E.: Bijām Igaunijā.
N.: Šobrīd Igaunijas mūzika ienāk Latvijā un veidojas kopīgāka saikne. Es domāju, ka, gadiem ejot, viss kļūs pozitīvāk - Latvijas mūziķi varēs vairāk braukt uzstāties Igaunijā un Igaunijas mūzķi vairāk varēs braukt uz Latviju. Latvijā vietu, kur uzstāties jaunajiem mūziķiem, ir pavisam maz.
E.: Es nezinu, kāpēc tas viss tik lēni ir noticis. Manuprāt, tas ir vairāk nekā saprotami un loģiski, ja angļu valodā dziedošo grupu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tirgi apvienotos. Tā mūzika būtu daudz dzīvotspējīgāka un arī koncertiespējas būtu lielākas.
Pastāv uzskats, ka rokmūzikas zelta laiki ir aiz muguras. Vai jūs esat lozunga „Rock is dead" piekritēji vai oponenti?
A.: Viss kādreiz atgriežas.
E.: Manuprāt, tas ir konkrēti redzams. Viss nāk atpakaļ – mūzikā, apģērbā. Es domāju 80. gadu stilistika mūzikā nāks atpakaļ ar vēl lielāku ietekmi. Es domāju arī klasiskais roks nāks atpakaļ. Manuprāt, tas ir neizbēgami. Varbūt citādākā kvalitātē, bet noteikti nāks atpakaļ.
N.: Lielākais mīnuss ir tas, ka grupas, kas pašlaik veidojas, mēģina kopēt roka klasikas. Tā vietā, lai izkoptu savu stilu un skanējumu, ... Rolling Stones, Led Zeppelin – tā vieta jau ir aizņemta. Jaunie nekad tādi nebūs. Jaunajām rokgrupām vajag meklēt kaut ko savu.
E.: Poproks atgriežas 80. gadu noskaņās. Arī indie. Viss internets ir pilns ar to, kā visi atgriežas pie 70., 80. gadu stila. Vecā mode nāk atpakaļ. Cilvēki ir noilgojušies pēc vecām vērtībām.
Ja mēs pieņemtu, ka mūziku var redzēt, kādā krāsā būtu Audience Killers mūzika?
N.: Jo vairāk krāsu, jo labāk. Brīžiem man liekas, ka kaut kas pelēks.
E.: Ir pelēks. Bet tāds konkrēts un ciets. Intensīvi pelēks.
Foto: Audience Killers - Edgars, Arletta un Normunds. Foto no grupas personīgā arhīva
