Džeinas Birkinas koncerta apskats

„Tā ir tāda smalka lieta, tādēļ viņu gandrīz pastāvīgi apzīmē ar franču nosaukumu „rendez-vous” (izrunā ar aizkniebtu degunu: randē-vū).” Tā par randiņiem savulaik izteicās Blaumanis, nezinu gan, ko viņš teiktu par Džeinas Birkinas programmu „Rendez-vous”, taču šis sirsnīgais un tipiski blaumaniskais izteikums sasaucās ar sestdienas vakarā valdošo atmosfēru Nacionālajā teātrī – izsmalcinātību un vienkāršību reizē.

Viņa uznāk uz skatuves, provocējot skatītājus ar savu uzsvērto vienkāršību – daudzkabatu biksēs un džemperītī. Pēc koncerta par to gadās dzirdēt divus atšķirīgus vērtējumus – sajūsminātu un gauži vīlušos – un viņa pat neuzvilka vakarkleitu! Vairāk sliecos pievienoties pirmajam viedoklim. Pārmaiņas pēc, tīkams skats teātrī, kurā neiegludinātas buktes vai pēc naftalīna smaržojoša ex-dzīvnieka neaplikšana ap pleciem tiek uzskatīta teju par smagu noziegumu kultūras priekšā. Šai vakarā sanākušie, vismaz teorētiski, nāca klausīties Džeinu Birkinu, un to viņi arī dabūja. Vakarkleita palika uz pakaramā.

Skatuve iekārtota tikpat lakoniski, nedaudzas gaismas, nekādu lieku zibšņu, fonā daži liekti rāmji ar baltu audumu un līdzās viņai uz skatuves vēl tikai trīs mūziķi – pianists un vijolinieks Kristofs Kravero, perkusionists Frederiks Žakemins un ģitārists Tomass Kuro.

Pamīšus izskan gan viņas pašas radītas, lielākoties jaunākās kompozīcijas, gan no Geinsbūra patapinātās, angļu un franču valodā. Ieskanas arī kompozīcija portugāļu valodā, bet par atraktīvu duetu koncerta vidū izvēršas viņas sadziedāšanās ar zāles galā pie skaņu pults stāvošo Stefanu dziesmā „Je m'appelle Jane”, kas oriģinālā ir kopdarbs ar Mickey 3D.

Birkina vairākkārt koncerta laikā pagūst iestarpināt pateicību par otrajā viesošanās reizē šeit redzēto izrādi „Sorry, angel” par Seržu Geinsbūru, kurā viņu atveidoja Bi2 solists Ļova. Geinsbūra vārds, saprotams, šai vakarā izskan neskaitāmas reizes. Fantastisks ir iespaids, kādu šis, pieticīgi izsakoties, nevaldāmā un skandalozā temperamenta īpašnieks spējis atstāt. Galu galā, mūzikas vēsturē Birkina būtu iegājusi pat tad, ja neko vairāk par Vatikāna nosodītajām kaislīgajam elsām Gainsbūra kompozīcijā „Je t'aime... moi non plus” tālajā 1969.gadā nebūtu ieskaņojusi.

Koncerts ir pašpietiekams, nekādu īpašu ekstru tajā nav, taču ir kvalitāte un, šķiet, arī visu francisko stereotipu summa – līdzās mīlas balādēm un dzīvespriecīgiem, arī dejiskiem motīviem, Birkina iekļāvusi arī aktīvu, sociāli protestējošu kompozīciju, kas tapusi pērngad un veltīta notikumiem Birmā, kur risinājās protesta akcijas pret militāro režīmu. Viena no šo akciju entuziastēm nonāca apcietinājumā un, lūk, viņai tad arī veltīta kompozīcija, kas izklausās pēc muzikāli apdarinātas uzrunas kādā protesta akcijā, pieļauju, ka to Birkina varētu būt izpildījusi (ja vēl nav, tad gan jau to vēl izdarīs) kādā no akcijām pie Birmas vēstniecības Parīzē. Tiesa gan, par notikumiem Birmā publika tomēr vairāk rausta plecus, šaubīgi veroties dziedātājā, kas pārliecinoši apgalvo – jūs taču visi tur notiekošajam sekojat televīzijā.

Koncerta laikā viņa pagūst visu – gan pabūt uz skatuves, gan izmest lokus cauri zālei, pēc labākajam tradīcijām, ejot pie tautas, un visbeidzot uz brīdi apmetoties prezidenta ložā. Pikantām detaļām bagāta pagātne, spoža aktrises karjera vai muzikālās dotības, grūti pateikt, ko par prioritāti izvēlējās uz koncertu sanākušie. Var, protams, oponēt, ka lielākoties šī mūzika jau savu slavas un spožuma laiciņu pārlaidusi, tomēr klasika ir un paliek klasika. Un diezgan droši var apgalvot, ka šis visdrīzāk nebūs viņas pēdējais „randiņš” ar Latviju.