Svētdiena, 16.Jūnijs 2019. » Vārdadienas svin: Justīne, Juta;

Tesa pret smagumu attiecas filosofiski - 1. daļa

Lauma Brežģe, 05.07.2012. 12:58

Jūnija beigās tiekos ar pašmāju apvienību „Tesa", lai parunātu ne tikai par drīzumā gaidāmo albumu, bet arī vasaras festivāliem un mūziku kopumā. Grupa pastāv kopš 2005. gada, līdz šim ir izdoti trīs albumi un sniegts daudz atzinīgi vērtētu koncertu gan Latvijā, gan ārzemēs. Neskatoties uz prāvo grupas cienītāju pulku, lieliskajām atsauksmēm par koncertiem un radīto mūziku, ir teju neiespējami atrast plašus aprakstus par „Tesu" vai pat kādu interviju.
Tesa pret smagumu attiecas filosofiski - 1. daļa

Galerijas:

Pēc iepriekšējā albuma „heartbeatsfromthesky" albuma prezentācijas koncerta Skaņu meža Rihards Bražinskis koncerta apskatā rakstīja šādi: „„Tesa" vienmēr ir apzināti uzturējuši ievērojamu obskuritātes pakāpi jeb tādu kā noslēpumainības plīvuru, paužot šķietamu vienaldzību attiecībā pret klausītāju izpratni par grupas muzikālo konceptu, sākot jau ar savu nosaukumu, kas iecerēts bez nozīmes [..]. Tāpat arī ar cipariem dziesmu nosaukumu vietā tiek panākta idejiska neitralitāte." Vai noslēpumainības plīvurs patiešām tiek uzturēts apzināti?

Kārlis Tone (basģitāra, vokāls): Nē, apzināti neviens neko nav darījis.

Dāvis Burmeisters (ģitāra): Nu, ja to dabisko ceļu var saukt par apzinātu...

Jānis Burmeisters (bungas, vokāls): Mēs nesen par to runājām. No vienas puses ir baigi forši, ka ir tā mistiskā aura apkārt grupai. Ka mājaslapa šad tad darbojas, šad tad nedarbojas. Un pēdējais ieraksts tajā ir ar trīs gadu atstarpi.

Kārlis: Pēdējo gadu spēlējām koncertus ārpus Latvijas, un arī tad cilvēki bija diezgan pārsteigti: „Ā, jūs vēl spēlējat?" Vai arī bija viens paziņa atnācis uz studiju, kad mēs rakstījām pēdējo ierakstu un viņš teica: „Ā, un jūs vēl spēlējat? Braucat uz koncertiem?"

Jānis: Vienmēr ir licies, ka mūzikai ir jāiet pa priekšu, bez mēģinājumiem promotēt to, ko darām. Man liekas, ka tas ir daudzās kreatīvajās jomās. Vienmēr tas foršākais variants ir tad, kad tu to mēģini pasniegt tā – ja būsi labs, tad tevi atradīs.

Kārlis: Man patīk tā pieeja. Sākumā gan mazliet nepatika, ka mēs vispār nekomunicējam, bet tagad man tas liekas labi, jo paliek tāda kā tīrība. Ir tikai mūzika un tiek komunicēts caur to. Tas arī viss. Tas ir galvenais, ko mēs gribam.

Jānis: Kaut vai tie paši dziesmu nosaukumi. Tas jau būtībā ir tikai tāds apzīmējums. Es pieļauju, ka ar nākamo albumu varētu būt tikai albums, kas skan un viss. Un sauc viņu, kā gribi, dali, kā gribi. Lai tā mūzika ir, un nosaukumi dziesmām liekas mazsvarīgi.

Runājot par dziesmu vārdiem, kas ir vairākās „Tesas" kompozīcijās – Kārli, tu intervijā krievu interneta žurnālam teici, ka lirikas jums ir svarīgas.

Kārlis: Nē, nē, nē. Es teicu, ka mēs, pirmkārt, esam mūziķi, nevis dzejnieki. Mēs nekad neesam gribējuši būt tikai instrumentāla grupa un neesam arī gribējuši būt grupa ar vokālu. Mēs ejam tādu kā vidusceļu.

Jānis: Bet nav jau arī tā, ka ir pilnīgi vienalga. Ja ir kaut kas, ko pateikt, tas tur tiks ielikts. Nav tā, ka ir skaņdarbs un liekas – šajā vietā ir jāliek vokāls, te vajag tos četrus vārdus, ko mēs varam izdomāt? Vairāk ir tā – te ir rinda, kas man ir iesēdusies jau trīs gadus un vienmēr gribējies to kaut kur ielikt – varbūt šī ir tā īstā vieta? Mēs nekad neesam kādam centušies ieskaidrot kādu taisnību vai netaisnību. Vokāls ir bijis vēl viens instruments.

Kārlis: Vērojums par apkārt notiekošo realitāti.

Parunāsim par jauno materiālu. Vai ir gaidāms jauns albums?

Dāvis: Jā, droši vien drīz būs. Kaut gan tāpat mēs teicām arī ziemā.

Jānis: Mēs to ierakstījām pagājušā gada vasaras beigās. Fināla materiāls bija gatavs maija sākumā.

Kārlis: Albums ir ierakstīts un gatavs. Mēs meklējam leiblu, kur to izdot.

Jānis: Varianti ir, bet tiek meklētas vēl dažādas iespējas.

Vai jums vairs nav sadarbības ar Maskavas leiblu „OldSkool kids"?

Jānis: Ir. Bet mēs jau sākumā nolēmām paskatīties ārpus ierastā, ārpus tiem, ar ko jau esam strādājuši. Ja tā var teikt, albums ir pašā pēdējā izdošanas stadijā, kas saistīta ar iespiešanu, izdošanu un tamlīdzīgi. Finišētais materiāls jau kopš maija stāv plauktiņā un gaida savu īsto brīdi. Par to tiks ziņots.

Par jauno materiālu jautāju tāpēc, ka nesen manīju internetā klejojam linku ar komentāru – „Tesa" publicē jaunas dziesmas. Šķita dīvaini, jo atceroties, kā bijis iepriekš – nav bijis tikai digitālais formāts. Ir gan CD, gan vinils. Arī prezentācijas koncerts.

Dāvis: Jā, jā, prezentācijas koncerts vienmēr ir īpašs notikums.

Jānis: Īstenībā jau tas ir albums. Bet tas gadījās netīšām. Stāsts ir mazliet komisks, bet mēs neiespringām. Bija tā... dažiem jau zināmā Bandcamp lapa, kur ir tas materiāls – mēs viņu izveidojām kādu laiciņu atpakaļ, bet nevienam neko neteicām. Tieši tā iemesla dēļ, lai ieinteresētie cilvēki izdošanas jautājumos varētu to paklausīties. Tas ir ļoti ērts veids, kā ātri noklausīties mūziku. Tas, kas tur ir, ir īstais materiāls, bet kāds viņu meklējot uzraka un tā arī tas aizgāja tautās. Un diezgan ātri. Pat visādos krievu forumos. Es nezinu, vai tas būtu pareizi tagad viņu ņemt nost un slēpt. Jo iepriekšējo albumu jau trīs mēnešus pirms izdošanas visur varēja nokačāt un dabūt.

Dāvis: Dziesmas tas nemaina.

Jānis: Ja kādam patiks, tad mēs joprojām ticam tam, ka cilvēks to albumu ņems un iegādāsies. Vinilā vai diskā. Vismaz es tā darītu.

Dāvis: Jā, jo iemesls, kāpēc diskus vai vinilus pērk, nebūt nav tas, ka tā mūzika nebūtu pieejama citur.

Jānis: Katrs no mums klausās MP3 formātu, bet tas īstais materiāls noteikti nav MP3. Un vienmēr būs forši dabūt oriģinālu.

Dāvis: Sevišķi tas ir ar viniliem.

Jānis: Pēdējos gados notiek vinila atdzimšana.

Kārlis: Es šodien pasūtīju „Baroness" plati.

Jānis: „Oasis" Galahers kādu laiku atpakaļ teica – es vispār nesaprotu, kāpēc tie cilvēki peras par MP3. Kaut kur Austrālijā ir džeks, kas nokačā manu mūziku, viņš par to interesējas un, ja viņam būs iespēja, viņš arī ņems un nopirks, ja jau tik ļoti patīk. Viņš atnāks uz koncertu. Tāpēc man liekas – ja mūzika ir aizgājusi tautās, lai aiziet!

Dāvis: Albuma materiālu mēs pirmoreiz spēlējam jau „Nadja" koncertā, Smiļģa muzejā, pirms gadiem diviem, trim.

Jānis: Tad materiāls tika pārtaisīts un kūlās, kūlās... un rezultāts diezgan atšķiras no sākotnējā. Šis ir tāds ilgi daudzināts radījums, kas ir riktīgi rūdzis un tagad ir aizgājis. Neskatoties uz to, ka tās ir tikai trīs dziesmas, tas jebkurā gadījumā ir garākais albums, ko mēs jebkad esam ierakstījuši.

Dāvis: Parasti mēs arī rakstāmies Valmierā pie Lomika [Ģirts Laumanis, „Hodila Records" saimnieks, skaņu inženieris – L.B.], bet tagad mēs savācām Lomiku un atvedām viņu uz Rīgu. Drīzāk gan viņš mūs savāca.

Kāpēc notika studiju maiņa – no Valmieras „Hodila Records" uz Rīgas „Sound Divison"?

Dāvis: Viss aug. Lomiks arī zina, ko viņš var izdarīt savā studijā un kādas iespējas ir „Sound Division".

Kārlis: Jauna pieredze. Un iespējas tur ir ļoti plašas.

Jānis: Trīs ierakstus mēs esam taisījuši Valmierā un man liekas, ka daudz ko deva jaunā vide. Telpa ir tavā rīcībā, tu esi tur un tev ir gandrīz nedēļa. Tu vari palikt, cik ilgi gribi, iet cikos gribi. Bija baigi interesanti, jo aizbraucot uz Valmieru – tur ir nenormāli forši –, bet tur vienmēr ir tā, ka viss notiek čillautā. Šeit bija viss kopums – superradoša atmosfēra, superradoša vieta. Tu redzi Lomiku pie tās supermilzīgās pults un viņam ir iedegušās acis. Tur virmo visa tā ķīmija.

Kārlis: Un tur skan labāk.

Jānis: Pārejot uz citu telpu, kur ir citi apstākļi, ir sajūta, ka tu pārej citā līmenī. To ir grūti izskaidrot, bet tad, kad es pats klausos to ierakstu, viss no asociācijām ar vietu un to, kā viss noticis – tas baigi sēž iekšā. Tas bija ļoti svarīgs lēmums un ir baigais prieks, ka mēs izdomājām – davai, iesim Rīgā!

Kārlis: Tas ir labi, ja katrs albums atšķiras no iepriekšējā, jo cilvēks jebkurā gadījumā aug, iet uz priekšu un attīstās. Un ja nākamais ieraksts ir citāds, tad tas nozīmē, ka ar to cilvēku ir notikušas izmaiņas.

Jānis: Tas, ko cilvēki parasti saka, ka viens albums ir labāks par citu – tā patiesībā ir nevērtējama lieta, jo katru albumu var uztvert kā laika zīmes grupas darbībā. Tev ir grāmatzīme par to laiku. Nekad nav bijis tā, ka mēs esam kaut ko darījuši ar domu – nē, mēs tā nevaram darīt, jo mēs agrāk tā nedarījām.

Kārlis: Vienkārši jābūt godīgam. Pašas jaunākās dziesmas, kuras tikko, tikko esam sākuši taisīt – arī tās ir pavisam citādas. Noskaņas ziņā tās ļoti krasi atšķiras no iepriekšējā.

Jānis: „Tesa" jau tur apakšā ir.

Kārlis: Tikai cita šķautne.

Jānis: Mēs esam savā starpā par to runājuši, ka ar jauno albumu ir sajūta, ka tu nobriesti kā mūziķis. Tu pats paliec vecāks un arī muzikāli tu sāc domāt savādāk. Piemēram, rodas cita izpratne par to, kas ir smaga mūzika. Kur ir smagums? Vai tajā, ka tu desmit minūtes kačā, vai arī – tu paņem vienu akordu, kas tev iedod smagumu, kuru tu citādi nedabūtu pusstundā. Smagums vairs neslēpjas tajā, cik tev būs draivotas ģitāras.

Dāvis: Vai cik ātri tu nospēlē.

Jānis: Tas vairāk slēpjas sajūtās. Es, piemēram, esmu lasījis, ka ir daudz cilvēku, kas uzskata, piemēram, „Godspeed You! Black Emperor" par smagāko grupu, kāda vien ir. Kaut kādā ziņā tas ir saprotami, jo tas spēks, ko dod tā emocija, tas būs daudz spēcīgāk nekā jebkura kačka, ko tu spēlēsi. Jaunajā materiālā ir daudz noskaņu padarīšanas. Ir lietas, kas ir diezgan monotonas, bet tajā pat laikā viņas rada to sajūtu, ka tu sāc muzikāli domāt mazāk par to, kā dabūt to gāzienu, bet vairāk – kā dabūt to sajūtu, kad paliek ērmīgi.

Dāvis: Kā paņemt tumšumu vai dziļumu.

Kārlis: Pieiet smagumam mazliet filosofiski.

Pirms brīža runājāt par attīstību un nobriešanu. Kādā komentārā, ko manīju internetā, bija teikts: „Uz „Tesu" neiet tīņu auditorija, jo tiem par garlaicīgu." Kā jums pašiem liekas - kāda ir jūsu auditorija?

Jānis: Baigi labi ir nepazīt savu auditoriju.

Dāvis: Tagad arvien biežāk ir tā, ka aizejot uz koncertu, ir arvien vairāk cilvēku, kas nav redzēti. Varbūt tas ir tāpēc, ka mēs spēlējam daudz un dažādās vietās. Piemēram, koncertu ar „Bērnības miliciju", bet pēc tam hardcore koncertu.

Kārlis: Tas spektrs sanāk diezgan plašs.

Jānis: Kāds varbūt var teikt, ka tā ir mūzika izsmalcinātam klausītājam, bet es īsti nezinu, pašiem to ir grūti komentēt. Viens gan ir interesanti – jebkurai grupai, jebkurai Latvijas grupai, ir ļoti vērtīgi aizbraukt tūrē ārpus Latvijas. Jo tas ir rādītājs, cik labs vai slikts tu esi. Nevar noliegt to, ka klausītāju loks, neskatoties uz to, ka tas mainās, tomēr paliek diezgan šaurs. Salīdzinoši.

Kārlis: Jo mūzika ir diezgan specifiska.

Jānis: Tā nav plašas auditorijas mūzika. Nevar noliegt, ka 50 – 60% cilvēku, kas nāk uz koncertiem, tu pazīsi. Un tas diez vai ir objektīvs klausītājs, lai viņam pēc tam ietu un vaicātu – kāds tev likās koncerts? Un tad tu aizbrauc uz Franciju, kur visiem par tevi ir vienalga, neviens tevi nezina. Un ja tu būsi sūdīga grupa, viņi vienkārši pagriezīsies un ies prom. Ja tu nospēlē to konci un cilvēki paliek un prasa vēl un tu jūti atbalstu – tu zini, ka kaut kas tiek pareizi darīts. Protams, ir forši spēlēt arī draugiem.

Dāvis: Mēs bieži taisām koncertus mēģinājumu zālē un tur jau principā visi ir pazīstami. Tie konči ir ļoti labi. Katrā ziņā, noteikti būs kāds, kam būs garlaicīgi. Keidžam [Džons Keidžs, amerikāņu komponists – L.B.], piemēram, ir labs citāts – ja tev liekas garlaicīgi, pamēģini divreiz vairāk...

Jānis: Jā, es tieši lasīju: ja tev nepatīk, pamēģini to uz divām minūtēm. Ja pēc divām tev liekas garlaicīgi, pamēģini četras. Ja pēc četrām nepatīk, pamēģini astoņas. Tad sešpadsmit. Un tad tu tajā atradīsi kaut ko pilnīgi citu.

Dāvis: Un tad tu pēkšņi saproti – ir interesanti!

Jānis: Bet mums nav noteiktas mērķauditorijas. Ir forši, ka nāk piecdesmitgadīgs cilvēks uz tavu koncertu, citreiz ir forši, ja atnāk trīspadsmitgadīgs.

Dāvis: Starp citu, mums bija koncerts Valkā, kur pienāca viens čalītis un teica – jūs man atgādināt manu bērnību. Pašā grupas sākumā mēs tur, Valkā, spēlējām. Piecus, sešus gadus atpakaļ. Tagad viņam ir divdesmit, bet tad bija četrpadsmit.

Jānis: Arī vietu izvēle, kur mēs spēlējam, nav balstīta uz mērķauditoriju. Tās ir tik dažādas vietas, ka kaut kādā ziņā ir svarīgi turēt mūziku viegli pieejamu. Nav tā, ka mēs spēlēsim tikai labi apskaņotās koncertzālēs. Ja gribas spēlēt – spēlēsim. Atnāks tie, kam interesē. Kaut kādi principi, protams, ir – kur spēlēt un tā, bet izvēlīgi mēs neesam. Jo ir forši spēlēt koncertu garāžā un ir forši spēlēt arī lielās, apskaņotās vietās.

Kā ir ar spēlēšanu festivālos? Šogad būsiet dzirdami gan „Zvērā", gan „Labadaba".

Jānis: Mums kādu laiku bija lāsts ar „Zvērā" festu. Tas mums pašiem ir ļoti tuvs festivāls, jo vismaz es esmu bijis visos, izņemot vienu gadu. Pirmoreiz tur biju, kad festivāls vēl saucās „Zābaks", tas bija 2003. gadā. Cilvēki, kas festivālu rīko, ir labi pazīstami. Vienmēr likās – kā gribētos labi nospēlēt. Un vienmēr kaut kas nesanāk. Pagājušajā gadā beidzot viss sanāca, kā gribējās. Nevar noliegt, ka skaņas ziņā festivālos varbūt nav tik labi, kā klausīties koncertu mazā telpā.

Dāvis: Festivāls tomēr ir kopējs pārdzīvojums.

Kārlis: Kad spēlējām „Labadabā" ar „Bigbendu", mums neļāva spēlēt skaļi. „Bigbends" bija tendēts tikai un vienīgi uz nenormālu skaļumu un visam bija jānotiek maksimālā skaļumā.

Dāvis: Ar „Bigbendu" parasti bija tā, ka domājām, ko mēs vēl varētu salasīt no aparātiem. Visu, ko varam, saliekam un maucam.

Kārlis: Maksimāli cik vien skaļi un traki var.

Jānis: „Labadabā" bija spriedze, jo bija ierobežots laiks, skaļums. Dažu mūziķu dēļ mums viss ievilkās. No vienas puses tas bija forši, no otras – tāds ķepu ļepu.

Dāvis: Bet es visu atceros tikai ar labu. Organizatori nezin kāpēc bija iedomājušies, ka „Tesa" negrib spēlēt „Labadabā". Bet mēs domājām – varbūt negrib, lai mēs spēlējam?

Jānis: „Labadaba" man personīgi ļoti patīk. Tur vēl ir saglabāta tā lokalitāte. Ka festivāls vēl ir it kā maziņš.

Dāvis: Nepārvēršas par tirgu. Arī festivāls „Mīlas vasara" bija ļoti tuvs, bet uzauga lielāks nekā paši gribēja. „Tabūnam" bija tas pats.

Jānis: Kad festivāls kļūst populārs, tas ne tikai kaut ko iegūst, bet arī zaudē.

Intervijas 2. daļa tiks publicēta rīt, 6. jūlijā.

Foto: Tesa intervijā. Foto (c) Ingus Bajārs

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV