Sestdiena, 21.Septembris 2019. » Vārdadienas svin: Matīss, Modris, Mariss;

Sus Dungo - "Rasā Pēdas" (2012)

Eņģelis, 01.08.2012. 13:48

Unikālais Latvijas sapņu folka projekts "Sus Dungo" sadarbībā ar biedrību "Viegli" izlaidis savu pirmo albumu "Rasā Pēdas". Astoņas meitenes, reizēm palīdzot arī citiem, turpina pēdējā laikā aktuālo miera mūzikas tradīciju, neaizraujoties ar dziļdomīgu tekstu, bet iztiekot ar jauku un meitenīgi naivu vārsmu un melodiju kombināciju.
Sus Dungo - "Rasā Pēdas" (2012)

Padomju laikā dabas tēlojumi bija diezgan paliela daļa bērnu literatūras. Un tikai mazs kriksītis pārējā klāstā izrādījās to dzejas grāmatu, kas nenodarbojās ne ar tēlošanu, ne ar attēlošanu, bet tiecās prom no fiziski uzskatāmajiem un uzskaitāmajiem novērojumiem - dziļāk pieaugušo literatūras un cilvēces radīto procesu izpratnē, radot jaunas tautas dziesmas un, līdz ar to bieži netiekot izdotas, iegūstot aizliegto un reizē kulta statusu. Majakovskis, Vācietis, Elsbergs, Brodskis, Melngalvs, Čaklais... Tāpat arī fonda "Viegli" pirms pāris gadiem izdotais albums ar tādu pašu nosaukumu bāzējās uz Imanta Ziedoņa mantojuma spilvena un, lai arī dzejnieka metafizikai skanēja pat pārāk paviegli, galarezultāts vismaz piešķīra mūsdienu tautas mūzikai nozīmīgāku pozīciju.

Kaut kā nelāgi liekas, ka "Sus Dungo" iebristā taciņa ved uz neatkārtojamības izsīkšanu. Nodarbojoties ar sapņainu muzicēšanu bez šīs pasaulīgas bagāžas, dūdiņas paliek vien laicīgas. (Kā mākslas kritiķis Chris Sharp šobrīd notiekošo mēģina pārdēvēt par "current" - pašreizējs, ne vairs laikmetīgs.) Bez neaizmirstamās dzīvesziņas, kas ir aiz muguras un teju bez vilinošas piedzīvotā grūtsirdības, kuru dzirdot, viss liekas tik skaisti, ka šķiet – kaut kas iekritis acī (tātad, neapstrīdama ietekme, kas paliek vēl ilgi).

"Sus Dungo" instrumentu krāšņums un mūžīgi skanošās balsis, lai arī samtaini maigas un saliktas kopā kā burvīgs, plaukstošs tūkstošgadīgs mežs, brīžiem var kļūt pelēcīgas. Tā migla, kas mēdz saturēt neizskaidrojamo un neapzināto, izzūd. Un dzīšanās pēc harmonijas starp visiem skaņu radošajiem resursiem mūziku padara par taisnu līniju. Par mieru, kas ir tik mierīgs, ka līdzinās kardiogrammai, kad tuvojas sirds klusums. Nenoliedzami, "Pēdās" ir harmonija, taisna kā šķēps, bet nav disharmoniskas harmonijas – tās, kura šeit ir no laika gala, kamēr vien cilvēks sevi atceras, tā, kas uzjundī un tad pēkšņi dodas uz teju nedzīvu rāmumu, nekad nepaliekot vienā punktā, vienā plaknē, vienā emociju kaktiņā un neatstājot klausītāju vienā, iespējams, enerģētiski nāvējošā pozīcijā. Ja roka nesatver, bet tikai glāsta, mums nav ne jausmas, cik stipra un varena tā mēdz būt un kāds tukšums rodas, kad tā atlaižas.

Meitenēm jāsaprot, kur slēpjas viņu īstā burvība un neatkārtojamība – balsīs vai instrumentos vai arī jāatrod kopsaucējs. Šobrīd viņas pašas radījušas grūti atrisināmu, nesabalansētu konkurenci starp šīm divām "Sus Dungo" sastāvdaļām, kur balsis (pārsvarā Elizabete Balčus, Diāna Čepurnaja, Kate Pāvula un Liene Dravniece) dažreiz tiek nomāktas ar bieži paredzamu nošu ainavu, kamēr vienmēr nepārspējamā, īpašo, maģisko un neparedzamo cilvēcību sludinošā flauta (Balčus) tomēr nespēj līdz galam izspraukties caur balsu mežu. Līdzīgas sajūtas spēj sniegt vēl arfa (Elizabeta Angelika Lāce), kas noteikti kļuvusi par otru svarīgāko garīgās dziņas instrumentu "Sus Dungo" plejādē, un sitaminstrumenti, kas palīdz nezaudēt dabisko ritmu un dinamiku.

Bet jājautā, vai sapņi palīdz dzīvot vai tikai izdzīvot? Vai folks liek neaizmirst vai vien atcerēties? Ja meitenes nespēs atbildēt uz šiem jautājumiem, var pienākt mirklis, kad "Sus Dungo" kļūs par hipiju princesi Linda Perhacs, kura izdeva vien albumu un kuras samtainās melodijas, par spīti spožajam talantam un mūsdienās apskaužamajam liriku poētismam (kas "dūdiņrokerēm" nav stiprā puse), atcerējās vien pēc 40 gadiem (albums "Parallelograms";1970). Var pienākt mirklis, kad "Sus Dungo" atcerēsies vien pēc "Rasā pēdas" vismaz Latvijas mūzikas vēsturē unikālā skanējuma kombinācijas un "Laiks" eksplodējošās varas. Ne pēc kā cita. Nebūs folkam visos laikos piestāvošā romantisma, kas būtībā ir iešana caur uguni un ūdeni, vientulība, bēgšana no industrializācijas, nodošanās dabai (to viņas izpilda) un slēpta grūtsirdība. Nebūs mūzikas, kuru spēlējot, skan tā, ka sāp gan autoram, gan klausītājam.

Taču "Rasā Pēdas" mērķis tāds noteikti nav. "Pēdas" ir paredzēts ne pārāk dziļdomīgiem sapņiem, kuros redzamas pļavas, zaļumballes un citi nieki. Un tik ļoti gribas ticēt, ka talantīgās un brīvās "Sus Dungo" jau pēc mirkļa pārvērtīsies par tām meitiņām, kas izdzied mūsdienu tautas mūzikas dižgara "Beirut" skaņdarbu "Elephant Gun" ar tikpat nopietnu nozīmes bruņojumu, kā to vienā elpas vilcienā veic pats Zaharijs Frensiss Kondons (Zachary Francis Condon).

Šobrīd ir jauki, un tas ir labi. Bet nevajag vairs jauki, vajag neaizmirstami.

Albums "Rasā Pēdas" iegādājams "Traki Mierīga", Miera, ielā 9, veikalā eLPee, Kr.Barona, 37, veikalā Randoms, Kaļķu ielā 4 un galerijā Istaba, Kr. Barona 31a.

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV