Piektdiena, 21.Februāris 2020. » Vārdadienas svin: Eleonora, Ariadne;

Labvēlīgais tips nākamajos 10 gados - labāk mazāk, bet kvalitatīvāk!

Aiga Leitholde, 12.10.2012. 17:17 | komentāri (5)

Ar grupu ''Labvēlīgais Tips'' tikāmies dienu pirms 20 gadu jubilejas tūres atklāšanas. Rīgas Kinostudijas mēģinājumu zālē grupa savā starpā pārspieda organizatoriskus sīkumus, jo uz mirkli bija pazudusi strāva, kas darbina mūzikas instrumentus, un Fredis arī vēl nebija ieradies. Grupas ģitārists Ģirts Lūsis stāstīja pārējiem par kādu metālmākslinieku, kurš izveidojis instalāciju Alumīnija cūka. Mākslinieks solot atsūtīt cūkas fotogrāfiju. Elektrības problēmām joprojām pastāvot, pa durvīm ienāca Fredis. Un tieši viņam bija lemts atbildēt uz easyget.lv interesējošajiem jautājumiem.
Labvēlīgais tips nākamajos 10 gados - labāk mazāk, bet kvalitatīvāk!

Galerijas:

Rīt ar Arēna Rīga ''Labvēlīgais Tips'' uzsāks savu 20 gadu jubilejas tūri? Kādas šodien ir sajūtas?

Nekādas, man lampu drudzis ir beidzies jau pirms vairākiem gadiem.

Pirms jubilejām mēdz būt patīkams saviļņojums.

Man nē. Es esmu slinks. Man nepatīk strādāt, ka kaut kur jāiet, kaut kas jādara. Kad uzkāpju uz skatuves, tad ir ļoti labi, tad man patīk! Bet pirms tam es cenšos par to vispār nedomāt. Es domāju, ka neviens no grupas nav satraukts. Varbūt tikai Ģirts, jo viņš ir arī pasākuma organizators un menedžeris. Viņš būvē un taisa! Skatuve un skaņa ir viņa pārziņā. Kas attiecas uz radošo pusi, tā mani nemaz nesatrauc, jo būs tā, kā tam ir jābūt! Tā ir pārliecība, kurā uztraukumam nav vietas. Tas varbūt parādīsies septiņas minūtes pirms uzstāšanās un pirmās dziesmas laikā pāries.

Grupa ''Labvēlīgais Tips'' izceļas ar apbrīnojamu produktivitāti – divdesmit gados desmit albumi. Kas ir grupas stabilās produktivitātes atslēga?

Fakts, ka jūtam, ka kādam mūsu mūzika ir vajadzīga. Tagad jaunie cilvēki ir iemācījušies strādāt strādāšanas pēc. No vienas puses tas pat ir forši - strādāt, negaidot nekādus taustāmus rezultātus vai publicitāti. Par slavu un naudu nemaz nerunāsim. Viņiem tas nav svarīgi. Viņi spēlē, piemēram, noise diviem - trim cilvēkiem, un ar to pilnīgi pietiek. Mēs esam pieraduši, ka koncertu starpposmos mums ir regulāri banketi, ballītes. Mēs jūtam pieprasījumu, kas neļauj ne uz mirkli atslābt. Tāpēc visu laiku kaut kas ir jāražo, lai papildinātu repertuāru. Atrisinājums ir ļoti vienkāršs – ir pieprasījums un ir piedāvājums.

Bet tomēr no radošiem cilvēkiem bieži ir dzirdams, ka pasūtījumam ne vienmēr ir iespējams kaut ko radīt!

Nē, nē. To, ko mēs darām, par mākslu mēs to neuzskatām. Atklāti runājot – tā tas arī ir. Mēs pieņemam mākslas amatniecisko pusi. Mums ļoti patīk strādāt pasūtījumam. Esam rakstījuši mūziku filmām, teātra izrādēm, Dziesmu svētkiem svītu. Ir bijuši pasūtījumi reklāmām. Tas ļoti mobilizē – tev to vajag, tev ir termiņš un tu ņem un taisi! No sākumam mums tā bija ar albumiem. Mērķis – 1. aprīlis. Tagad tas ir zudis, ko tur speciāli pieturēties pie datuma, tā jau var prātā sajukt! Bet tos pirmos albumus mēs tiešām laidām laukā 1. aprīlī. Būs vai nebūs? Un tad pēdējās dziesmas tiek sacerētas ieraksta laikā. Dažas paliekošās, piemēram, ''Eiropa mūs nesapratīs'' tieši šādā veidā ir tapušas – kad skaņu režisors gaida ar mikrofonu un pātagu. Viss process patiesībā ir ļoti prozaisks, ļoti neromantisks.

Dziesmu teksts ir ''Labvēlīgā Tipa'' dziesmu esence. Vai esat dziedājuši arī citās valodās? Vai latviešu teksti ir tulkoti citās valodās?

Mēs šad un tad krieviski uzdziedam un arī itāliski. Dziesmas mēs esam tulkojuši krieviski. Savulaik Krievijas televīzijā esam uzstājušies. Es īsti neatceros, bet ''Saki jā, saki nē'' esam iedziedājuši krieviski, vēl dažus gabalus, laikam arī ''Omnibuss''. Arī vācu valodā ir bijušas pāris dziesmas – ''Džins ar toniku'' un ''Alumīnija cūka'', bet tas viss ir muļķības. Cerības tikt kaut kur ārā – tādas mums nav. Man liekas, ka mūsu žanrā svarīgāk par personīgo sajūtu izteikšanu ir stāstīt stāstu. Mēs vairāk esam stāstnieki. Citi operē ar savām emocijām un izjūtām, ''lidinās'' savā iekšējā kosmosā. Mēs vairāk darbojamies ārpusē. Tāpēc arī rodas dažādas fantastiskas figūras, mutācijas, zvēri, cilvēkveidīgi zvēri, zvērveidīgi cilvēki un visādas jocīgas situācijas. Mums patīk dziesmās iejaukt sirreālo pieskaņu. Pie mums to maz dara, tad kāpēc neizmantot visu paleti? Izmatot jau esošo un radīt jaunu mitoloģiju - koka klučus, cūkuģīmjus un citas sintēzes.

''Labvēlīgā Tipa'' koncertos ierasti atturīgais latviešu klausītājs nav jāmudina uz līdzdarbošanos. Viņš atraisās jau ar pirmajām dziesmām. Kā Tips to dabū gatavu?

Tas ir divdesmit gadu darbs. Mūsu mūzika ir vienkārša, nav sarežģīti aranžēta. Piedziedājumam ir liela nozīme – tam ir jābūt maksimāli vienkāršam, pat prastam. Daudzi smalki mūziķi varētu mums pārmest klausītāju gaumes degradēšanu. Bet tā gaume jebkurā gadījumā pati tur nonāktu. Ja mēs paši tur pat vien blakus dzīvojamies, tad kāpēc nē? Mēs esam ļoti tuvu, esam nokāpuši pie publikas, mēs esam nojaukuši barjeru. Mēs neesam elki, mums nav fanu klubu un mums nepiesienas meitenes. Labi, pēdējā laikā uz skatuves tiek mesti krūšturi, bet tas ir joka ietvaros. Mums visiem ir vienkārši ģīmji. Mēs esam vieni no klausītājiem. Un klausītājam nav pietātes pret mums kā pret māksliniekiem. Principā tā ir rokenrola un šovbiznesa būtība. Akadēmiskās mūzikas koncertā neviens pēc saviļņojuma pilna solo uzreiz nelec kājās un neskrien pie galvenā vijolnieka, lai mestos tam ap kaklu. Popmūzika un rokmūzika šo barjeru ir nojaukusi. Pirmsākumos tie arī bija tādi paši puikas. Tagad varbūt glance ir tik liela, ka ir vajadzība radīt neaizsniedzamos elkus. Es nezinu, kas ir labāks. Mēs esam izvēlējušies savu ceļu, un publika mūs saprot, tāpēc mums ir šāds kontakts no paša koncerta sākuma.

2012. gada vasara ''Labvēlīgam Tipam'' ir bijusi raiba. Tips bija ASV, pirmo reizi ''Fonofestā''...

Tips bija Latgalē! Štrunts par ASV, bet Latgali mēs šogad atklājām! Latgale noteikti ir Latvijas visatraisītākais reģions. Tur momentā viss ''aizdegās''. Latgalē cilvēki ir atbrīvotāki, Kurzemē nav tik viegli. Amerikā, protams, bija interesanti. Tur arī dzīvo latvieši, kas seko līdzi dzimtenē notiekošajam un pat zina dziesmu vārdus! Pat jaunieši! Mēs domājām, ka sanākušie būs, filmas vārdiem runājot - ''kretīni manā vecumā'', bet bija sanākuši jaunieši. Priecājos, ka mēs spējam uzturēt saikni ar citu paaudzi, ka neesam palikuši par veciem ''sakārņiem'' un ''muļķiem'', ņemot vērā, ka mēs sevišķi modei līdzi neskrienam. Mēs esam tādi, kādi mēs esam! Nevaram sākt spēlēt indie popu, jo mēs to nemākam. Bet ar visiem mūsu ''pīrādziņiem'' saikne ar pašreizējo ģenerāciju.

Vai ir kaut kas tāds klausītāju reakcijā – izvēlē, kas ''Labvēlīgo Tipu'' ir pārsteidzis? Piemēram, dziesma, kurai, grupasprāt, nevajadzēja kļūt par hītu? Kāds koncerts?

Tas pats ''Omnibuss'' (dziesma no 1996. gada albuma ''Pilots Antons Šmits'') – šīs dziesmas fenomenu es nesaprotu! Dziesma oriģinālajā versijā ir šausmīgi slikti ierakstīta, nu, neskan pēc suņa! Toreiz gan ierakstu kvalitāte, gan mūsu pašu varēšana bija švaka. Manuprāt, muzikāli tas gabals nav klausāms. Bet kaut kā tas tautā ir aizgājis. Bez ''Omnibuss'' nav iedomājama neviena no mūsu uzstāšanām. Dziesma apritē ienāca laikā, kad tika likvidētas visāda veida dziesmu aptaujas. Tas bija starpposms latviešu popmūzikas uzskaites sistēmā. Toreiz nebija arī singlu sistēmas. Mēs izlaidām plati un teicām – ņemiet, ko gribat! Un paņēma arī! Dziesmai ir diezgan šizofrēniski vārdi. Laikam arī tautas tā brīža stāvoklis bija jocīgs – ar vienu kāju kapitālismā, ar otru vēl vecajos laikos. Acīmredzami dziesmā ir laikmeta sāpe, kas ir aktuāla vēl tagad. ''Omnibuss'' man vienmēr ir šķitis jocīgs produkts.

Vienreiz mums bija liels pārsteigums, uzstājoties svētdienas dienā, vasara, ārā trīsdesmit grādu karstums, bet mēs spēlējām iekšā, vienos dienā, kas ir pilnīgi neraksturīgs laiks izklaidei. Spēlējām publikai, kuras vecums bija 50 un vairāk gadu. Tas bija vienas zāļu – vitamīnu firmas prezentācijas pasākums, kurā piedalījās zāļu izplatītāji un arī lietotāji – pilnīgi staigājoši reklāmas bukleti, kas mēģināja pierādīt, cik vitamīni viņus ir padarījuši dzīvespriecīgus un vitālus. To viņi pierādīja no pirmās dziesmas. Viņi lēca tik augustu, ka es jūtos kā tādā sektantu saietā. Septiņdesmit gadīgi veči ar rokām kratījās. Un es domāju – tas viss vienos dienā! Cilvēki jau galīgi sajukuši. Tas bija pārsteigums, kas robežojās ar bailēm. Tūlīt mūs saplosīs gabalos? – es to vispār nesapratu. Mēs uzstājāmies divas reizes pa 40 minūtēm. Kad gājām prom, publika bija izārdījusies. Spēlēt fanātiskiem cilvēkiem ir ļoti jocīgi. Vai viņš būtu fanātisks par savu veselību vai reliģiju, tas jebkurā gadījumā ir ļoti jocīgi.

''Labvēlīgajam Tipam'' ir sākusies jauna desmitgade. Varbūt ir ieplānotas kādas pārmaiņas?

Nekas tāds īpašs nav ieplānots. Saglabājam vēlmi radīt kolektīviem tīkamus produktus. Domāju, ka tie taps ar rūpīgāku pieeju ražošanā. Principā šajā tūrē mums nebūs daudz jaunā. Tūre būs atskats uz aizvadīto. Ir viena jauna dziesma, kas drīzumā nonāks radio apritē. Mūsu plāns ir nepiesārņot kosmosu ar nederīgo, bet gan rūpīgi izsvērt un nostrādāt. Labāk mazāk, bet kvalitatīvāk! – tāda varētu būt mūsu devīze nākamajai desmitgadei.

Foto: Labvēlīgais tips. Publicitātes foto 

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV