Otrdiena, 10.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Judīte, Guna;

Jēkabs Nīmanis: Dzeja ir pašpietiekams žanrs

Evita Bandere, 18.03.2013. 09:14

Kaut sākotnēji biju iecerējusi ar Jēkabu Nīmani aprunāties galvenokārt gaidāmā koncerta saistībā, brīdī, kad vienojamies par interviju, nolemjam neatkārtoties, iztirzājot jau citviet publiskajā telpā pausto mūziķa viedokli, bet doties nedaudz citā virzienā.
Jēkabs Nīmanis: Dzeja ir pašpietiekams žanrs

Kā nodevu intervijas aktualitātei un „labajam tonim” sarunā skaram arī gaidāmā koncerta tēmu. Tomēr Jēkabs Nīmanis īpaši iekarst, kad taujāju par dzejas un mūzikas mijiedarbību. Komponista pieredzē saskāries ar Raiņa, Friča Bārdas, Imanta Ziedoņa un citu rakstītā vārda dižgaru veikumu, Jēkabs mudina izvērtēt skaņraža centienus „labu padarīt vēl labāku”. Uz maniem jautājumiem mūziķis atbild dāsni, padziļināti, brīžiem ar atbildi apsteidzot jautājumu.

Kā tu sevi izjūti vairāk – kā komponistu vai kā izpildītāju? Neizslēdzu, ka dažādos dzīves posmos dominance mainās, kā ir šobrīd?

Tās proporcijas mainās - kurā brīdī es vairāk komponēju, kurā izpildu. Kopumā man diezgan bieži sanāk, ka jāpiedāvā savi skaņdarbi arī savos izpildījumos. Un tādēļ šie procesi ir diezgan saistīti. Varbūt vairāk tomēr kā komponists. Man šobrīd šāda sajūta. Bet kopumā tās proporcijas ir diezgan līdzīgas. Es īstenībā gribētu, lai viņas ir līdzīgas.

Tu esi tik daudzšķautņains. Pastāsti, kurā virzienā tu klausītājus vedīsi 19. marta koncertā Rīgas Domā?

19. marta koncertā Rīgas Domā klausītājs tiks vests nezināmā virzienā. Nezināmais ir tajā aspektā, ka mēs paši veicam telpas izpēti no skaņas akustikas viedokļa ar savām metodēm un savā ziņā ar skaņdarbiem. Es skaņdarbus ieliku šajā telpā, atstājot vietu improvizācijai, kurā mēs spēlējamies šajā akustikā ar skaņām, kuras mums liekas interesantas, gribam sadzirdēt, kā tās strādā. Un šajā gadījumā mēs mēģinām veidot uzstāšanos tādu, lai ir interesanti arī klausītājiem, lai tā tehnoloģija, ko pielietojam, ir pietiekoši atraktīva - vismaz mums tā liekas. To ir interesanti klausīties no malas, ne tikai būt dalībniekam. Un pats labākais ir tas - ja mēs varam kādu iedvesmot darīt kaut ko līdzīgu – šajos meklējumos var doties arī cilvēki bez muzikālās izglītības, kam ir vienkārša interese, obligāti nevajag zināt harmonijas vai fizikas likumus, lai veiktu šo sevis un telpas izzināšanu.

Es saprotu, ka tā ir tā saucama elektro-akustiskā mūzika.

Jā, tas ir viens no žanriem. Elektro-akustiskā mūzika un tas, ko dara Maksims Šenteļevs, - tie pāriet no viena otrā. Brīžiem mēs spēlējam tīrākus vai jauktus žanrus, brīžiem mēs vienkārši klausāmies, kā Uģis Krišjānis spēlē klavieres, brīžiem es spēlēju klarneti un Maksis izveido kādu vidi ap to. Tajā brīdī tā vairs nav elektro-akustiskā mūzika, tas kļūst par kaut ko daudz neformulējamāku. To, ko Maksis dara, reizēm sauc par fonogrāfiju vai skaņu mākslu. Viņš atskaņo arī vides ierakstus, staigā apkārt pa visādām dīvainām vietām, interesantām telpām, arī no ceļojumiem savāc vides ierakstus. Pēc tam viņš tos dažādos veidos eksponē citā telpā, radot savdabīgu skaņu vidi, un vienlaicīgi viņš arī atrod kādu priekšmetu, no kura izveido mūzikas instrumentu vai arī pārbūvē kādu tradicionālu. Piemēram, pārveido kokli, lai ar to būtu iespējams strādāt kā ar skaņu objektu. Svarīgi tas, ka Maksis strādā ar materiālu, vielu un arī ar objektiem, viņš nestrādā ar muzikālajām līnijām, viņu interesē tikai skaņa kā fenomens, līdzīgi kā franču spektrālistiem. Respektīvi, viņu neinteresē harmonijas likumi un melodija. Viņš dokumentē skaņu un pēc tam strādā ar šiem dokumentiem. Es pārstāvu akadēmisko pasauli, kur visam ir doti nosaukumi, daudz likumu. Maksis pārstāv skaņu vidi, bet, manuprāt, daudz tīrākā formā - to, ko mēs klasificējam pēc noskaņas patīk, nepatīk, interesē. Šīs abas pasaules vienmēr ir bijušas blakus. Arī komponisti lieto šo izziņu - 20. gadsimtā, viņi ir meklējuši jaunās krāsas, veicot dažādas tehnikas skaņas deformācijai vai instrumentu preparēšanu. Bet Maksis to dara, nelietojot mūzikas instrumentus kā vienīgo atskaites punktu, viņš strādā ar jebkuru priekšmetu.

Koncertā skanēs arī mūzika no teātra izrādēm, tādējādi apliecinot tās dzīvotspēju arī bez aktieriem un dekorācijām. Vai sacerot mūziku izrādei, tev jau bija padomā to kādudien iekļaut koncertprogrammā? Un no kā izauga ideja par koncertu Rīgas Domā?

Ideja izauga no telefonsarunas ar organizatoru. Viņš piedāvāja šo projektu un es labprāt tajā iesaistījos, jo mērķis ir cēls. Ja kādam klausītājam būs vilšanās, viņš būs noziedojis naudu cēlam mērķim, un šajā gadījumā man nav sajūtas, ka būtu jāstreso par kaut ko. Māksla ir izaicinājums, jo īpaši eksperimentālā. Kad Gatis ("MansDoms" projekta vadītājs Gatis Vectirāns – EB) pirms mēneša man piedāvāja, viņam nebija ne jausmas, kādu žanru es izvēlēšos, jo es varu nospēlēt arī rokkoncertu vai akadēmisko kamermūziku. Man likās, ka es varu piedāvāt kompromisu. Es sapratu, ka man ir ko parādīt un šī telpa liekas interesanta, arī pēdējo gadu daiļrades redzējumā tas man dikti interesētu. “Lietas, kuras iedvesmo, un lietas” – tie ir priekšmeti, gan arī lietas, kas ienāk man prātā, lietas, ko es uzzināju, arī tehnoloģiskās lietas, ar kurām es esmu aizrāvies. Un ja tas aizrauj mani, man ir cerība, ka vēl kādam tas varētu būt aizraujoši, jo man tas bija liels atklājums – daudzas no tehnoloģijām, kuras lietoju. Arī skaņdarbi un skaņu meklējumi bija atklājumi. Savā ziņā tajā dalos. Un blakus būs domubiedri, kas mani ir šajā meklējumu ceļā pavadījuši. Arī koris ir jau pārbaudīta vērtība. Man likās pašsaprotami un loģiski, ka viņus varētu iesaistīt. Es ļoti priecājos, ka viņi piekrita, jo tas bija diezgan vēlu izteikts piedāvājums.

Atgriežoties pie sarunas sākumā minētās komponēšanas, vai tev ir svarīgi apstākļi, kādos tu komponē un vai to ietekmē gadalaiks?

Man ar kompozīcijas poētisko pusi vai romantizēto tēlu ir visai maz sakara - tas nav tikai mans novērojums, to teikuši arī citi – tas ir tāds pats darbs kā jebkurš cits, kuram vajag koncentrēties un veltīt laiku. Čaikovskis teica, viņam iedvesma nāk katru dienu no rīta sešos, kad piesēžas pie rakstāmgalda. Mūsdienu laikā, kad visi ir aizņemti, skraida apkārt, es arī strādāju citos darbos, vienkārši vajag atrast tam laiku un koncentrēties. Gadalaiks, protams, arī ietekmē. Protams, ietekmē arī personīgie pārdzīvojumi, privātā dzīve. Tajā brīdī, kad komponēju, nedomāju par to, kas par gadalaiku ārā, tas var kaut kā ietekmēt, bet es neveidoju šo saikni apzināti.

Pirms diviem gadiem iznāca brīnišķīgais albums „Strāvoklis”, kura tekstuālo pamatu veido Raiņa dzeja. Kuru no dzejniekiem tu uzskati par simpātisku, lai viņa devumu pārvērstu dziesmā?

Man ļoti patīk, kā komponists Kristaps Pētersons vienreiz izteicās par dzejniekiem un par mūziku, un es viņam lielā mērā arī piekrītu, - dzeja patiesībā ir ļoti pašpietiekams žanrs. Dzeju komponēt dziesmās savā ziņā ir... lieki. Tu labu lietu nevari padarīt vēl labāku. Ja tu sāc uzlabot kaut ko, kas jau ir lielisks, īstenībā tu to sabojā. Dzeja ir ļoti smalks sajūtu, valodas, asociāciju žanrs. Protams, ir patīkami rakstīt un viegli strādāt ar labu tekstu, es arī to daru, bet patiesībā dzeja ir ļoti pašpietiekama. Kad es palasu dzejoli, kurš ir ietverts kādā ļoti pazīstamā dziesmā, kas jau tautā folklorizējusies, tas pats „Miglā asaro logs”... Pamēģiniet palasīt to kā dzejoli! Jūs redzēsiet, ka tā pasaule ir pilnīgi cita, sajūtas ir pavisam citādākas.

Man bija pārdzīvojums par Frici Bārdu. Izdevās pietuvoties viņam, pateicoties Alvja Hermaņa koncepcijai. Izrāde "Fricis Bārda. Dzeja. Ambients" (Jaunajā Rīgas teātrī – EB) jau iet diezgan ilgu laiku, mēs domājam kaut kad beidzot realizēt kā ierakstu. Tas patiesībā ir audio formāts. Tas, ka redzam to kā izrādi-koncertu, kaut kā ziņā pat traucē līdz galam to sajust personīgāk. Bija tā, ka es ar tiem dzejoļiem strādāju un es ļoti sajutu vārda spēku un dzejas burvību, bet nemēģināju nekādā veidā rakstīt dziesmas, lai caur mūziku to dzeju darītu vēl labāku. Es gribu radīt noskaņu, kurā dzeja dzīvo, kad cilvēks pārdzīvo vēl vairāk vai sajūt vēl stiprāk. Varētu teikt, ka skaņa ir šo dzejoļu skaniskā atbalss manī. Es paklausījos tos pašus dzejoļus, kas izrādē, no kuriem dažus Pēteris Butāns bija sarakstījis korim, un sajūtas bija diezgan traumējošas, jo intimitāte, maigums, trauslums, kas manās sajūtās ir Friča Bārdas dzejoļos, pazūd, kad to dzied sešdesmit cilvēki, vēl pie tam ar tango žanra enerģiju... Tas dzejolis ir labs, ar mūziku viss labi, bet šo tekstu... es caur sevi to izdzīvoju pilnīgi citādāk. Man liekas, ka dzeja tiek noplicināta, dzejas lielākā vērtība - poētisks tiešums un intimitāte tiek zaudēta.

Ar Raini ir bišķiņ citādāk. Tieši viņu vajadzētu rakstīt koriem. Viņam ir dzejoļi, kas aicina uz sevis pilnveidošanu. Viņš ir daudz publiskāks, uzrunā plašākas masas. Ar kora dziesmu rakstīšana ar Friča Bārdas dzeju, kas ir tik intīma un trausla, var bieži nošaut garām. Arī popmūziķi, kas raksta dziesmas Imanta Ziedoņa tekstiem. Es arī esmu strādājis ar Imanta Ziedoņa tekstiem, neesmu uzrakstījis dziesmu, bet esmu rakstījis elektroniskās mūzikas noformējumu viņa lasījumiem. Ziedoņa tēma šobrīd ir aktualizēta valstiskā līmenī, kas ir ļoti pelnīti un vajadzīgi, bet man dažreiz nepatīk, ka viņu pārāk daudz romantizē un poetizē. Man viņš vairāk ir provokators un sirdsapziņas modinātājs nekā romantiskais dzejnieks, kurš mīl un cieš. Es viņu tā nejūtu. Nez kādēļ tradīcija viņu romantizēt mums velkas līdzi desmitiem gadu.

Komponists vai tas, kurš dziesmu sacer, raksta to, ko viņš grib rakstīt, bet viņš ir tālu no dzejnieka sajūtām. Viņš realizē savas muzikālās sajūtas, ambīcijas.

Kuri ir tie piemēri, kur komponists, tavuprāt, dzejnieka sajūtu ir iznesis perfekti?

Tās ir dziesmas, kas iegājušās tautā, piemēram, Emīla Dārziņa kora dziesmas, kas ir kļuvušas par klasiku. Mēs to dzejoli citādāk nemaz nedzirdētu. Ja ir talantīgs komponists, kādi ir mūsu klasiķi, tam ir tik liela vērtība, jo citādāk tas dzejolis nemaz mums neatklātos un tas ir labākais veids, kur viņš ir. Bet kļūt par klasiķi jau tā vienkārši nevar, tāpēc ir vajadzīgs viss tas fons ar centieniem. No tiem daudziem kāds labs arī reizēm izlien. Nu es tam ticu.

Citu dzejnieku, kuri netiek komponēti tik daudz, arī laikmetīgo, spēks ir tajā, ka viņi nav nodziedāti kā dziesma. Viņi ir tīrā veidā pašpietiekami. Man liekas, ka tai vērtībai vajag ar lielu pietāti pieiet.

Man ļoti patīk strādāt ar tekstiem, kuri mani aizrauj. Es tikko esmu uzrakstījis kora dziesmu ar Klāva Elsberga dzeju. Ļoti piedomāju, lai mūzikā nezūd dzejoļa saturs. Bet es nezinu, vai man izdevās, vai neizdevās, ne man to spriest.

Mūziķiem atšķiras viedokļi par mūzikas piedāvāšanu internetā bez maksas. Arī tavā bandcamp.com profilā „Tuvu” četras versijas ir dabūjamas nemaksājot. Ko, tavuprāt, veicina un ko ierobežo mūzikas dalīšana par velti?

Mūzikas ieraksts sen nav veids, kā pelnīt naudu cilvēkam, kurš nenodarbojas ar popmūziku. Mūzikas dalīšana bez maksas ir veids, kā izplatīt informāciju par sevi un kā cilvēks var uzzināt kaut ko jaunu, jo mēs dzīvojam laikā, kad informācija ir svarīgākā lieta, pat izdzīvošanas ziņā. Jo informācija būs pieejamāka kvalitatīvā formā, jo mūsu attīstība notiks vieglāk. Otrs variants, kad mēs visi paliekam ļoti bagāti un maksājam, un pērkam. Šis variants, manuprāt, nav sevi vēl pierādījis. Tāpēc esmu par mūzikas un kultūras pieejamību bezmaksas formā vai lēti. Man nav žēl.

Ir otra lieta – lai veiktu mūzikas ierakstu, vajag naudiņu. Dažreiz gribas atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Man patīk variants, kas ir uz cilvēku sirdsapziņas – var lejuplādēt kaut ko, noziedojot summu, kuru uzskatām, ka varam atļauties ziedot. Šādi, liekas, nesen savu mūziku izplatīja grupa "Radiohead". Tādā veidā mēs sakām, ka nebija tā, ka ieraksts mums neko nemaksāja. Un es neesmu tik slavens, bagāts, lai varētu dāļāt savu laiku un savu darbu. Daudzi cilvēki nesaprot, ka mans darbs arī ir darbs, kaut nekāda mantiskā vērtība netiek radīta. Tāpat ir jāmaksā par dzīvokli un nevienu neinteresē, ka esi uzrakstījis simfoniju. To daudzi neizprot. Domā – ja kādam patīk, spēlēt, lai viņš spēlē. Viņam taču patīk, kāpēc man par to jāmaksā?

Kā tavas ausis uztver mp3?

Ar mp3 kompresijas pakāpi var variēt. Bet vislabākais - nāciet uz koncertiem un klausieties, kā skan akustiski! Attiecībā uz digitalizētajiem ierakstiem es neesmu tik prasīgs pret formātu, es esmu prasīgs pret saturu. Ja man formāts atklāj saturu, es to pieņemu tādu, kāds tas ir pieejams. Es nemēģinu pirkt tikai viena veida formātu vai kaut ko kolekcionēt. Man ir svarīgs saturs. Es varu klausīties arī zemas kompresijas ierakstus, kas citādā veidā nav pieejami, un tie mani aizkustina vai rada to, ko tiem ir jārada manī. Prasība pret formāta kvalitāti man pazūd, ja saturs ir pietiekoši jaudīgs.

Koncerts “Lietas, kuras iedvesmo un lietas” notiks 19. martā plkst. 19:00 Rīgas Domā.

Foto: Jēkabs Nīmanis. Foto no personīgā arhīva

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV