Ceturtdiena, 14.Novembris 2019. » Vārdadienas svin: Fricis, Vikentijs;

Viestarts Gailītis: Latvijā ar mūziku viss ir kārtībā

Lauma Brežģe un Evita Bandere, 07.10.2013. 11:07 | komentāri (3)

Festivāls Skaņu mežs ir viens no elementiem, kas Rīgā ļauj justies kā laikmetīgā pilsētā, intervijā stāsta festivāla vadītājs Viestarts Gailītis.
Viestarts Gailītis: Latvijā ar mūziku viss ir kārtībā

Galerijas:

Daudzu mūzikas cienītāju vidū tieši rudens nevis, piemēram, vasara – mūzikas festivālu laiks – ir visgaidītākais un pat muzikāli piesātinātākais brīdis gadā, kad koncertrosība atgriežas ne vien mūzikas klubos, bet līdz ar lapkriti oktobrī norit arī svarīgākais t.s. nepieradinātās mūzikas notikums ne vien Latvijā, bet visā Baltijā – mūzikas festivāls Skaņu mežs. Lai gan desmit gadu pastāvēšanu festivāls svinēja jau pirms gada, Easyget.lv ar festivāla „tēvu” Viestartu Gailīti tiekas īsi pirms nu jau vienpadsmitā festivāla, lai kopīgi atskatītos uz aizvadīto laiku Skaņu meža pastāvēšanā, kā arī paraudzītos uz to, kādu ietekmi festivāls šajā laikā atstājis uz muzikālajām norisēm Latvijā un kopējo kultūrtelpu.

Lauma Brežģe: Esam Pārdaugavā. Pirms kāda laika ekskursijā pa Torņakalnu vedu Evitu, jo pati nāku no šejienes, un runājām par to, kāpēc šīs vecās, ārpus Rīgas centra vietas ir piemirstas. Labi, ir Totaldobže aiz VEFa, muzeji, kuros notiek pasākumi – Ojāra Vācieša, Smiļģa muzeji – bet dziļāk neviens neiet. Vai tas būtu apgrūtinājums apmeklētājiem, ja Skaņu mežs dotos vēl tālāk tieši koncertu norises vietu ziņā?

Šobrīd mums galvenais ir noturēt Skaņu mežu izdzīvošanas režīmā un padarīt to pieejamu, ērtu un tuvu. Bet Skaņu mežs sākās kā Pārdaugavas festivāls ar vietai piesaistīto, konkrēto uzstādījumu un vēstījumu, ka vajag darbināt tās perifērijas, proti, šajā gadījumā Pārdaugavu, jo paši esam no Pārdaugavas, un beigās šis uzstādījums ātri vien atkrita. Smiļģa muzejā, kur veiksmīgi divus gadus festivāls notika, ienāca Jaunais Rīgas teātris, kam vieglāk bija šīs telpas neizīrēt gluži vienkārši mēģinājumu un izrāžu dēļ. Tad bija Grīvas mēbeles, kas arī vēlāk pārtapa par skolu. Mēs par to domāsim un domāsim tāpēc, ka Skaņu mežs, iespējams, ar tādu vērienu, kāds būs šogad un bija pagājušogad, neturpināsies, jo nebūs tāda finansējuma. Gribētos jau. Jāsaka paldies Eiropas Savienībai, jo bija iespēja saņemt – it īpaši šogad – unikālu atbalstu festivālam. Tā kā nākotnē tas nozīmēs atgriešanos pie mazāka budžeta un paradoksāli - arī pie brīvākas radošās plānošanas, jo vairs nevarēs saaicināt tādus ķeksīšus, kas pievelk plašāku publiku, un tad varēs rīkoties brīvāk. Arī attiecībā uz vietām. Telpai mēs pievērsīsim lielāku uzmanību un to varēs manīt nākamgad, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Būs skaņu mākslas izstāde, kas zināmā mērā būs sasaistīta ar koka arhitektūru.

Evita Bandere: Kā Skaņu mežs raksturo tavu paša muzikālo gaumi?

Skaņu mežs ir festivāls, kas ir radies noteiktos apstākļos, noteiktā laikā, proti, ap tūkstošgades miju, kad ienāca spēcīgie personālie datori, kas savā ziņā daudziem alternatīvās, pagrīdes mūzikas pārstāvjiem aizvietoja ģitāru un paplašināja skaņu spektru. Šajā ziņā Skaņu mežs ir tā laika produkts. Vai šodien būtu iespējams radīt eksperimentālās mūzikas festivālu, es nezinu. Man liekas, ka festivāls joprojām dzīvo uz tā laika pacēluma. Bija brīži, kad radās jautājumi, vai ir vērts turpināt, jo elektroniskā mūzika kļuvusi par pieņemtu daļu no kopējās plūsmas. Bet redzot, kādas sinerģijas mūzikā tā ir iedarbinājusi, nolēmām turpināt. Domājot par programmu, ir pārsvarā sekojoši apsvērumi: viens ir muzikālais, kas ir rezultāts tam, kam mēs paši sekojam līdzi, pašu simpātijām. Otrs ir tas, ka mēs esam pietiekami profesionalizējušies un tādējādi distancējušies no satura, lai saprastu, ka mēs nevaram piedāvāt vien to, kas pašiem interesē, jo to mēs varētu klausīties mājās, bet jāpiedāvā arī to, kas kaut kādā ziņā atspoguļo procesus un, treškārt, lai varētu savākt auditoriju. Tas ir trīsdaļīgs process, kurā pašu intereses saspēlējas ar pasaulē notiekošo un iespējamo Latvijas auditorijas interesi. Viens piemērs ir grupa Jaga Jazzist, kas mums bija aktuālāka pirms trīs gadiem, bet mēs nevarējām viņu atļauties uzaicināt tehnisko izmaksu dēļ. Uzaicinājām šogad. Tas ir mēģinājums uzrunāt auditoriju, izpatikt, tajā pašā laikā nekompromitējot uzstādījumu par Skaņu mežu kā festivālu, kas atspoguļo zināmā mērā radikālas un izaicinošas norises.

L.B.: Ir kādreiz bijusi riskantā robeža?

Vienmēr. Ceru, ka mēs neesam viņu nekad pārkāpuši. Mēs esam apsvēruši uzaicināt mūziķus, kas beigās nav izturējuši kādu kritiku. Flirtēt ar publiku ir viens, bet nevajag zaudēt arī mugurkaulu. Lai ko varētu teikt, bet Latvijā ar mūziku pēdējos gados visplašākajā tās spektrā viss ir kārtībā. Piemēram, Positivus festivālā šogad bija vairākas labas eksperimentāli orientētas popgrupas. Vajag nodarboties ar to, ko citi nepiedāvā, un paplašināt spektru. Ja kāds to darītu veiksmīgāk, tad, protams, paši to nedarītu, jo ir pietiekami liels administratīvais "čakars". Ar kolēģi Rihardu Endriksonu reizēm runājam par to, kāpēc tas tiek darīts, lai neaizmirstu motivāciju. Rihards ir jaunāks, viņš ir nesaudzīgāks savos vērtējumos. Viņš saka, ko es tur muldu par to sociālo un tā, bet es vienmēr saku, ka Skaņu mežs ir viens no tiem elementiem, kas mēģina šeit uzturēt noteiktu kultūrtelpu, proti, rietumnieciski orientētu, kas šajā gadījumā nenozīmē kapitālistisku, bet tādu domāšanas uzstādījumu, kas joprojām nav sakompromitēts, neraugoties uz tirgus liberālisma izgāšanos reizēm. Ar „rietumniecisku” domāju indivīda iniciatīvu , kritisko garu un vienlīdzības ideju, ka tu spēj jēdzīgi izteikties neesot, piemēram, akadēmiski izglītots, un ka tu spēj pateikt kaut ko būtisku arī caur mūziku. Tas, protams, nenozīmē tiešu sociālu vēstījumu. Tas instinkts, kas ir pamatā eksperimentālai mūzikai, ļauj pārvērtēt esošo lietu stāvokli. Lai ko runātu sabiedrībā pazīstami dīdžeji, ka radio tiek pārstāvēta jaunā mūzika, tas ir pašapmāns. Tā ir radiohitu tirgus mūzika, kas savās muzikālajās formās nav jauna, bet iekļaujas vispārpieņemtajās normās. Arī Skaņu mežs ir saskāries ar mūzikas industrijas trulo un uz peļņu orientēto daļu. Protams, tie cilvēki, kas aiz tā visa stāv, nedomā primāri par mūziku. Viņi domā par peļņu. Uz tā fona ir naivi hitu radio nosaukt sevi par jaunās mūzikas atspoguļotājiem, jo šādi radiokanāli nespētu pastāvēt, ja tajos skanētu patiešām jauna un izaicinoša mūzika.

Tagad dzirdot par to, ka Radio Naba tiks saīsināts raidlaiks, lai to atdotu jaunajam Latvijas Radio piektajam kanālam, ko vadīs dīdžeji, kas agrāk strādājuši komerciālajos radio, gribas zināt, vai viņi to vēlas un spēj veidot tā, lai Nabas neatkarīgo un izglītojošo garu un entuziasmu saglabātu un ar savām iemaņām pilnveidotu vai arī lai to “pieslīpētu” meinstrīmam? Nav jau jābūt obligāti orientētam uz meinstrīmu, bet reizēm, sev pašam negribot, sistēma ierauj sevī. Man tāpat būtu neizpratne, ja kāds sāktu apdraudēt Latvijas Radio 3 Klasiku, kas, visdrīzāk, nav reitingu topos, bet ir pilnīgi neatsverams kultūrvides veidošanā.

L.B.: Vai tev kā organizatoram ir jāuzņemas skaidrojošā misija par festivāla māksliniekiem? Parādīt, kāpēc ir svarīgi šos māksliniekus dzirdēt klātienē?

Ja te būtu klāt otrs organizators Rihards Endriksons un viņš dzirdētu vārdu “misija”, tad viņš droši vien paliktu sarkans. (Smejas) Bet netieši Skaņu mežs viennozīmīgi ir misija un nav ko izlikties, ka tā nav. Nesaistītas izpausmes var praktizēt mājās, klausoties mūziku vienatnē, bet ne organizējot publiskus pasākumus. Neraugoties uz internetu, kas it kā varētu saīsināt laiku starp aktualitātes rašanos un tās nokļūšanu plašākā sabiedrības apziņā, šeit ir gana konservatīva vide un attiecīgi mēs domājam par to, lai Skaņu mežs vietējās auditorijas uztverē nebūtu tikai trokšņu festivāls, kā to reizēm uztver. Mēs esam pielāgojuši programmu tā, lai cilvēki dzird arī harmoniskāk skanošo mūziku. Tai pašā laikā, lai nokļūtu līdz tam, klausītājam nāksies paklausīties ko citu, kas, iespējams, lauzīs priekšstatus, bišķīt izsitīs no vietas.

E.B.: Vai, tavuprāt, šo desmit vienpadsmit gadu laikā Skaņu meža klausītāji ir kļuvuši gudrāki?

Muzikālā ziņā?

E.B.: Jā, vai tā misija ir attaisnojusies?

Ja Skaņu mežs ir kļuvis par pasākumu, kas sevi ir attaisnojis Rīgas domes vai Kultūrkapitāla fonda acīs, tad acīmredzot ir pieņemts tas, ka Latvijā, mazā, bet muzikāli pašapzinīgā valstī, šāds pasākums ir nepieciešams. Šī nebūt nav vienīgā norise – ir Zemlika Durbē, kā arī, piemēram, Sandis Baumanis, kas organizē pasākumus. Ir nepieciešamas šādas laikmetīgas norises, kas uztur sabiedrības prātu tvirtā līmenī. Krīžu un visa cita dēļ Latvijā kultūra ir cietusi finansiāli, bet nav cietusi saturiski. Ir tāda sajūta, ja Skanu meža nebūtu, tad pietrūktu kaut kāda asuma, kas latvietim varbūt nav raksturīgs, bet kas ir vajadzīgs, lai šeit dīgtu kultūra, lai tā virzītos uz priekšu. Nevaru pateikt, kā tā misija ir attaisnojusies, bet fakts ir, ka mēs esam vietējie, kas ko tādu organizē, un publika ir vietējā. Skaņu meža publika noteikti ir mainījusies, nāk klāt arī jauni. Ir arī sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas vienmēr nāk, piemēram, Juris Šteinbergs, politiķis Einārs Cilinskis savulaik nāca, pašā sākumā arī Dainis Īvāns nāca. Jūs arī vienmēr nākat. Bet cilvēki mainās. Nevajag tik daudz, lai Skaņu mežs publiku padarītu gudrāku, bet lai tai dotu iespēju - lai cilvēkiem, kuriem interesē eksperimentālā mūzika, nevajadzētu braukt kā darba meklētājiem uz Angliju to klausīties, lai būtu iespēja to darīt šeit.

Par gudrību es neko nevaru pateikt, bet Toms Auniņš, kas ir no grupas 1/2H 1/2W, sacīja, ka viņaprāt Skaņu mežs ir ietekmējis eksperimentālās mūzikas instinktus šeit, Latvijā. Un cik daudz jaunu cilvēku kas raksta festivālam, gribot piedalīties vai palīdzēt dažādos veidos, jo viņus interesē neierastas muzikālas izpausmes. Manuprāt, viss, kas mūs padara pašcienīgus, ir derīgs. Skaņu mežs ir viens no tiem elementiem, kas ļauj justies šeit kā laikmetīgā pilsētā. Un līdz ar to festivāls, ja ne padara cilvēkus gudrākus, tad vismaz apmierinātākus, ka arī šeit ir piedāvājums.

L.B.: Vai nav nācies saskarties ar priekšstatu no tiem, kam Skaņu mežs ir relatīvi svešs, ka tā ir kaut kāda andergraunda mūzikas elite, kurā tu kā svešais nemaz nevari tā uzreiz iekļauties? Līdzīgi kā ar citām, atsevišķām, norisēm kultūrā.

Grūti atbildēt uz to. Viens ir tas, ka latviešiem – arī labā nozīmē - ir šī īpašība – nolikt to, kurš mēģina galvu izbāzt ārā. Bet tā reizēm tiek attiecināts arī uz nepareizām sfērām. Pēc tās piecdesmit gadu totālās nonivelēšanas, kas ir notikusi, nav brīnums, ka tādi instinkti ir aizķērušies. Patiesībā vajag priecāties, ka kāds, tā teikt, nokrāso matus citādā krāsā vai izceļas radoši. Tikai tādējādi šī sabiedrība būs spēcīga, ja tajā būs pietiekami patstāvīgi domājoši indivīdi.

Arī Skaņu mežā fonā pastāv jautājums, vai mēs darām ko tādu, kas ir izlecošs? Protams, jā! Bet tas nenāk no pašmērķības, tas nāk no vēlmes darīt vidi dažādāku un stimulēt nonkonformismu. Tie cilvēki, kuri interesējas par mūziku, novērtē, ka Rīgā ir tāds Skaņu mežs. Baltijā tas skaitās augstu novērtēts. Un gribas to visu tā turpināt, tāpēc ka tas sekmē vietas pašcieņu.

L.B.: Kino jomā Arsenāls, Baltijas pērle nav izturējuši. Pievēršoties mūzikai, vai Skaņu mežam tā ir pašu apņēmība, kas palīdzējusi noturēties tik ilgi? Vai mūzikas joma ir pateicīgāka?

Man šķiet, ka dzīvos koncertus atšķirībā no filmām, kuras var lejupielādēt, nevar tā aizstāt.

L.B.: Bet ja atceras pagājušo gadu, izcelšu koncertu, kas bija Splendid Palace, pēc frīdžezistiem, kuri bija pilnīga eksplozija, uzstājās elektroniskās mūzikas vecais korifejs Fransuā Bels. Varētu teikt, ka ierakstā tā mūzika izklausās tieši tāpat.

Tā bija skaņu difūzija telpā. Un šajā gadījumā lielu loma nospēlēja viņa klātbūtne.

E.B.: Vai tev vai Skaņu meža komandai ir bijuši pārsteigumi, kad, izvērtējot māksliniekus, ir radies viens priekšstats, bet atbrauc, nospēlē koncertu un viedoklis sagriežas kājām gaisā?

Protams. Ir bijuši sliktie pārsteigumi, pēc kuriem mēs esam ļoti uzmanīgi. Viens ir tas, ka ir ierakstu recenzijas un ieraksti, pēc kuriem nevar pateikt, kāds būs dzīvais izpildījums. Minēšu konkrēti - Oneohtrix Point Never, kas ir ļoti aktuāls elektroniķis – īstajā vārdā Daniels Lopatins, PSRS izcelsmes ņujorkietis, kas ir reinterpetējis 80. gadu elektroniku caur savu hipnotisko vīziju un kam nupat ir iznācis lielisks ieraksts Warp Records paspārnē. Uzstāšanās bija nepiedodamai īsa un notika tehniski “pārsteigumi”. Par šo uzstāšanos, protams, tika samaksāta nauda. It īpaši ar elektroniķiem var būt nepatīkami pārsteigumi. Mēs sekojam līdzi tam, lai arī dzīvajā būtu pieredze. Pārsteigumus mēs mēģinām reducēt. Es nepieminēšu patīkamos pārsteigumus, jo tie nav interesanti. Ir bijuši gadījumi, kad ir saslimis kāds mūziķis un koncertā viņam nav atdeves. Bet tas nav stāsts par Skaņu mežu, tas ir stāsts par jebkura koncerta norisi.

L.B.: Runājot par šo gadu, par ko tev pašam ir izteikts gandarījums, ka izdevies uzaicināt?

No vienas puses mēs esam atkal izcēluši tās vērtības, kas Skaņu mežā bija sākumā, proti, kvalitatīvi, bet skaniski izaicinoši mākslinieki kā Markus Šmiklers vai Otomo Jošihīde. No otras puses - aktualitātes, kas varētu interesēt plašāku publiku. Ja pagājušogad bija lepnums, ka uzaicinājām Lorelu Heilo, kas pēc tam eksperimentālās mūzikas žurnālā „Wire” piecdesmit labāko sarakstā bija pirmajā vietā. Man liekas, ka šogad noteikti viena no tām viešņām, kas būs hitos, būs Džūlija Holtere, kura uzstāsies kultūras pilī Ziemeļblāzma. Tas ir gandarījums. No otras puses - ir gandarījums darīt pieejamāku mūziku, kas spēj radīt jaunas robežšķirtnes. Šogad pēc lielām cīņām – sākotnēji domājām, vai vispār to darīt – būs instalācija, kuras autori ir fotogrāfs Ričards Moss no Īrijas un mūziķis Bens Frosts, kas ir pazīstams plašāk, jo gan Skaņu mežā ir uzstājies kā solomūziķis, gan arī Skyr viņu uzaicināja savulaik uzstāties Ventspilī kopā ar biedriem no Bedroom Community. Šī ir instalācija, kurā Skaņu mežs ir viens no līdzproducentiem. Tas ir audiovizuālais darbs par konfliktu Kongo – tāds vispārcilvēcisks, kaut arī konkrētā lokācijā. Beigās viņš kļuva par Īrijas galveno darbu Venēcijas biennālē un šausmīgi sadārdzinājās. Cīnījāmies, lai taisa tādu variantu, ko mēs varam parādīt šeit. Tas būs Tabakas fabrikā, vēl datumi nav precizēti, bet zināms, ka būs oktobra beigās uz dažām dienām. Bezmaksas pasākums.

Pēctecība saistībā ar mūzikas radikālismu un vienlaicīga aktualitāšu uztveršana caur Džūliju Holteri un starpdisciplinaritāti Mosa un Frosta instalācijā „Enclave” ir tas, ko gribētos uzsvērt šogad. Arī projekts „Vārdrūme”, ko iniciē Rihards Endriksons, ir interesants. Gluži nejauši sanācis, ka projektā sadarbojas latvieši ar krieviem, un tas ir labi. Tas apliecina, ka esam viena nācija un spējam kopā radīt. Jaunajai komponistei Lindai Leimanei būs jauns darbs, kā arī, atskaņojot Majas Ratkjes, Bulēza un Penderecka darbus, notiks sadarbība ar Normundu Šnē un Spīķeru kvartetu. Mums, andergraundistiem, tas ir patīkams notikums. Pateicoties Eiropas finansējumam un citiem – Japānas fondam un amerikāņu finansējumam, mums ir izdevies izveidot tādu programmu, kas piesaistījusi arī ārzemju mediju uzmanību – no žurnāla „Wire” būs divi korespondenti. Būs arī no lielākajiem Igaunijas un Lietuvas medijiem. Festivāls tādā apmērā var būt arī pēdējo reizi, bet tas nekas. To garu jau vajag kurināt! Un to var darīt visādos veidos.

Skaņu meža programma šonedēļ:

  • 7. un 8. oktobrī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā notiks starptautisks skaņu mākslai veltīts simpozijs;
  • 10. oktobrī koncertvakars Splendid Palace;
  • 11. oktobrī koncertvakars Palladium;
  • 12. oktobrī koncertvakars Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā.

Foto: Viestarts Gailītis. Foto (c) Ingus Bajārs

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV