Ceturtdiena, 14.Novembris 2019. » Vārdadienas svin: Fricis, Vikentijs;

Maira Andrade: Mūsu valoda mums ir ļoti svarīga

Diāna Dreimane, 11.02.2014. 15:26

Kaboverdiešu dziedātāju Mairu Andradi varētu dēvēt par pasaules pilsoni, kuras personība ir veidojusies ceļojoša dzīvesveida iespaidā, tomēr viņas dziesmas top un skan dzimtajā valodā
Maira Andrade: Mūsu valoda mums ir ļoti svarīga

Maira Andrade par savām mājām uzskata Praju, Rietumāfrikas salu arhipelāga Kaboverdes galvaspilsētu. Kaboverdes tradicionālajā mūzikā neeksistē robežas starp Eiropas un Āfrikas kultūrām, un portugāļu „morna” un „coladeira” saplūst ar afrikāņu „funana” un „batuko”. Par savas mūzikas pamatu izvēloties šo dažādo tradīciju mikstūru, Maira Andrade cenšas šķērsot vēl tālākas robežas un iepludina tajā arī savu muzikālo un ģeogrāfisko ceļojumu pieredzi. Tomēr, jau 11 gadus dzīvojot Parīzē un koncertējot dažādās pasaules valstīs, dziedātāja savu identitāti cieši saista ar Kaboverdes kultūru un dzied galvenokārt dzimtajā valodā.

Dziedātāja februāra sākumā, iepazīstinot Latvijas auditoriju ar savu jaunāko mūzikas albumu „Lovely Difficult”, koncertēja Lielajā ģildē un Latgales vēstniecībā Gors. Ar dziedātāju tiekamies 15 minūšu sarunā stundu pirms koncerta Rīgā.

Kas ir mūzika tev?

Tas ir vairāk dzīvesveids. Es komponēju, rakstu savas idejas un izjūtas, tomēr varu pavadīt arī daudz laika bez komponēšanas. Tādējādi mūzika man nav tikai veids, kā paust savas izjūtas. Es varu dziedāt daudzas citu cilvēku komponētas dziesmas, tā izsakot stāstus, kam ar mani nav nekāda sakara. Tas ir veids, kā dot kaut ko. Kad dziedu savā dzimtajā valodā, kas ir Kaboverdes kreolu, es zinu, ka lielākā daļa cilvēku pasaulē nesaprot, ko es dziedu, un tomēr tas joprojām ir svarīgi, ka es dziedu savā valodā, jo es joprojām dodu kaut ko – caur interpretāciju. Pat ja cilvēki nesaprot, ko tu dziedi, viņi var iztēloties paši savu stāstu, viņi var just tavus sirdspukstus. Viņi saņem emocijas. Tādēļ mūzika man ir viens no interesantākajiem veidiem, kā sniegt cilvēkiem emocijas.

Kā komunikācija?

Jā. Var komunicēt ar stāstu, ideju vai vēstījumu, bet man mūzika ir pirms tā. Mūzika ir, pirmkārt, emocija. Es varu klausīties indiešu mūziku un nesaprast, ko viņi saka, bet tā aizved mani uz citu vietu. Tas ir kas vairāk.

Jau kopš dzimšanas esi pārcēlusies no vienas dzīvesvietas uz citu, no Havanas uz Kaboverdi, Senegālu, Angolu, Vāciju, Franciju. Ko tev nozīmē šī dažādu kultūru pieredze?

Visa mana personība ir veidojusies ceļojoša dzīvesveida iespaidā. Tādēļ tas, kā es redzu cilvēku, dzīvi, un veids, kā varu just radniecību ar citām kultūrām, noteikti ir ietekmējis to, kā es radu mūziku. Es radu mūziku ļoti instinktīvi, tas nav kaut kas, kas nāk no smadzenēm, bet kaut kas vairāk. Tas ir kā instinkts. Un, iespējams, es jūtos brīvi mūzikā šo daudzo ceļojumu dēļ. Kaboverdē man ir daudz draugu mūziķu, kuri spēlē tradicionālu mūziku, un viņiem ir problēma to mainīt – spēlēt citādi. Tādēļ tas man bija garš ceļš - atļaut sev darīt ko citu, kas nebūtu tradicionāla Kaboverdes mūzika. Bet visa šī brīvība izriet no tā, ka mana personība aizguvusi kaut ko no katras vietas, kur esmu bijusi, tādēļ es nevaru to noliegt.

Tad tev ir ļoti viegli izkļūt no savas komforta zonas?

Nu, vispirms es esmu dziedātāja un tikai tad – Kaboverdes dziedātāja, tādēļ es vēlos izmantot savu instrumentu ar visu brīvību. Kur ir iedvesma, tur es tai sekoju, man tā nav problēma.

Un strādājot kopā ar citiem mūziķiem? Vai arī viņi tik viegli šķērso muzikālās robežas?

Tas atkarīgs no projekta. Dažreiz ideja ir tur, citreiz nākt šeit un dažreiz - kā šoreiz – svarīgi atrast vietu pa vidu.

Kā attīstījās tavs vokālās tehnikas apguves ceļš?

Es vienkārši dziedu kopš dzimšanas. Es ieguvu zelta medaļu frankofonu spēlēs („Jeux de la Francophonie songwriting contest” – D.D.), tas bija konkurss Kanādā 2001.gadā, un viņi man piedāvāja stipendiju vokāla nodarbībām Parīzē 2002.gadā. Bet tā bija vokālā tehnika, kas piemērota manam repertuāram, manām dziesmām. Es nekad neesmu mācījusies klasisko mūziku vai džezu.

Kas tevi iedvesmo vairāk - daba vai pilsēta?

Man vajag abus. Dabu izbaudu, kad esmu māju pilsētā, kad dodos uz Kaboverdi. Praja ir mana pilsēta, tur es dodos kalnos vai uz pludmali. Tā kā es dzīvoju lielā pilsētā, nu, Parīze nav nemaz tik liela, tad man ļoti patīk arī pilsēta. Kaboverdē visi cits citu pazīst, bet Parīzē ir iespējams būt anonīmam. Var doties uz kino, teātri, skatīties 1000 šovus nedēļā, ja gribi. Ir daudz piedāvājumu, kultūras piedāvājumu. Tādēļ tas ir ļoti svarīgi man. Bet tā ir arī vieta, kur es varu justies ļoti vientuļi. Kad esmu Kaboverdē, es satieku savu ģimeni, draugus, dabu, bet es neapstājos ne uz minūti. Kad esmu Kaboverdē, visu laiku ir kaut kas ko darīt. Bet tās nav tās pašas lietas, ko var darīt Parīzē. Tās ir vairāk lietas, ko tu dari ar cilvēkiem, jo Kaboverdē attiecības ir ļoti ciešas. Parīzē ir daudz piedāvājumu ko darīt, bet lielākoties cilvēkiem nav laika, tādēļ viņi ir vientuļi.

Vai tavā mūzikā ir arī Parīzes ietekme?

Jā. Esmu pavadījusi tur vienpadsmit gadus, un es domāju, ka jaunais albums ir tam piemērs, sadarbību piemērs. Atvērtā prāta, ko ielieku šajā albumā, piemērs. Tas ir mazāk kaboverdisks, bet personiskāks, jo cieši saistīts ar manu stāstu. Cilvēki, kurus esmu satikusi Parīzē, mākslinieki, kas ir mani draugi un muzikālie ierosinājumi, ir saistīti ar to, ka esmu tur dzīvojusi vienpadsmit gadus. Ja es būtu dzīvojusi Lisabonā vai Brazīlijā, šis albums tāds nebūtu, tas būtu pavisam savādāks.

Kā tu radi savu mūziku? Varbūt reizēm izdodas to nosapņot?

Parasti mūzika atnāk negaidītā veidā. Dažreiz es vienkārši skrienu uz metro un tad tas ir it kā kāds man kaut ko dziedātu, bet neviena nav, tas ir tikai mans prāts, kas rada mūziku, tad es ņemu savu telefonu un ierakstu to. Vai arī es kāpju kalnos un tad sāku dziedāt kaut ko, kas vienkārši nāk. Ja man līdz ir telefons, tad es to ierakstu. Un vēlāk pie tā strādāju. Ja neierakstu, tad aizmirstu.

Kurā valodā top šie pirmie ieraksti?

Visbiežāk pirmā ir melodija, teksts ir nākamais solis. Vārdu radīšana prasa vairāk laika. Bet parasti kreolu valodā, jo, pat ja mazliet mainu mūzikas stilu, es joprojām vēlos saglabāt valodu, jo tā ir mūsu identitāte un arī veids, kā Kaboverdes auditorija var joprojām identificēties ar manu mūziku. Pat ja ritms mainās, tas nav tik tradicionāls, viņi saprot, ko es dziedu, un tas ir ļoti personiski. Mēs, kaboverdieši, nemaz neesam tik daudz pasaulē - Kaboverdē Ir pieci simti tūkstoši, pasaulē - viens miljons pasaulē. Mūsu valoda mums ir ļoti svarīga, tādēļ es rakstu kreoliešu valodā, kas ir ļoti skaista. Es arī nevaru atrast dziesmas franču, angļu vai citās valodās. Es varu vaicāt cilvēkiem komponēt man, bet tur, kur es dzīvoju, nav daudz kaboverdiešu komponistu, tādēļ savas dziesmas es radu pati.

Tu pavadi tik daudz laika uz skatuves. Vai jūti nepieciešamību atdalīt skatuves dzīvi no ikdienas dzīves?

Dzīve uz skatuves ir mana īstā dzīve, jo tur es esmu tā pati persona, kas dzīvē. Man nav tēla uz skatuves. Kad dziedu, es neko netēloju. Es dzīvoju, kad dziedu. Tādēļ es to daru instinktīvi, ne mehāniski. Mūzika ir daļa no manas īstās dzīves, skatuve ir daļa no manas dzīves. Bet dažreiz jūtu nepieciešamību būt prom no skatuves, lai rastos vēlme atkal doties atpakaļ uz skatuves. Es neesmu mūziķe, kas dzīvo tikai ar mūziku. Man vajag aizmirst mūziku, pat uz vienu gadu.

Tik ilgi?

Jā. Es nekoncertēju no 2012. gada aprīļa līdz 2013.gada novembrim - vairāk nekā gadu. Bet šajā laikā es, protams, rakstīju, komponēju, veidoju savu albumu. Protams, man pietrūka skatuves, bet tas nav tik grūti - būt prom no skatuves, jo tad, kad es atgriežos, man ir kaut kas jauns ko teikt, cita enerģija. Pusotra gada laikā es izaugu un atnāku ar kaut ko jaunu. Un es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi. Es zinu daudzus mūziķus, kuriem nav savas dzīves, viņu dzīve ir mūzika. Kad viņi atgriežas mājās pēc lielas tūres, tad mājās noliek bagāžu un dodas uz klubu spēlēt. Man tas ir... es nesaprotu to. Nu, es varu to saprast, bet nesaprotu.

Internetā atrodams video, kur redzams, ka tu dziedi un spēlē uz ielas. Tas bija tikai vienreizējs notikums?

Jā, tā bija performance. Nav tā, ka mēs spēlētu uz ielām.

Kā sauc instrumentu, ko tu spēlē?

Tas ir „ferrinhu”. „ferrinhu” vai „ferrinho”. Mēs to spēlējam tradicionāli manā salā. Īpašā ritmiskā veidā, kura nosaukums ir „funana”. Tas nāk no salas lauku reģiona un es to prezentēju savos koncertos.

Vai tu spēlē arī citus instrumentus?

Es komponēju uz ģitāras. Bet es īstenībā nespēlēju ģitāru, jo es nekad nevingrinos, kas ir ļoti slikti. Spēlēju tikai tad, kad vēlos kaut ko komponēt.

Vai tu savos ceļojumos ņem līdzi grāmatu vai mūziku?

Man ir ļoti daudz mūzikas manā aifonā un tikai žurnāls. Ja es paņemu grāmatu un divdesmit vai trīsdesmit ceļojumos ne reizes neatveru, tādēļ, ka tā ir ļoti intelektuāla vai man ir daudz jādomā, tādēļ es ņemu žurnālu. Tas ir kā skatīties televizoru, vari pārslēgties no viena raksta uz citu un tad to izmest, un tad ņemt citu nākamajā lidojumā ar lidmašīnu. Tādēļ šobrīd tikai žurnāli un mūzikas klausīšanās.

Kas bija pēdējā dziesma, ko noklausījies?

Hold on we’re going home. Drake (Aubrey Drake Graham – D.D.)

Foto: Publicitātes foto

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV