Jāsāk ar to, ka vakars jau saknē bija dramatisks. Viegli cilājoties dažādās ķermeņa locītavās pie lietuviešu iesildītāja Brokenchord, puse no klātesošo tūkstoša blenza savos viedo tālruņu ekrānos, gaidot ārpasaules sabiedroto īsziņas vai pārlādējot teksta tiešraides par mača iznākumu. Kāds mačs, jūs vēl jautāsiet, bet par to ir nepieklājīgi jautāt, tomēr, lai arī kāds būtu rezultāts, līdz ar “Cirrus” ievadu, neizgrūstā sajūsma par hokeja komandas sniegumu Bonobo acu priekšā transformējās saucošā fanu pūlī.
Sportiskā uzvilkšanās bija balzāms auditorijas dvēselei, un dzīvais izpildījums – inde latvieša skepsei. Un noskaņojuma augsto līmeņu summa apvienojumā ar patiesi īstu grupu, spēlējot patiesu, nepārspīlētu, enerģisku un reizē saldu dzīvo mūziku, pārņēma publikas aizklejojušās domas, atvedot tās atpakaļ uz Palladium, nomācošai līņāšanai valdot ārpusē, bet siltam, tropiskam ansamblim kustinot melanholiju un basus vienā ritmā. Protams, Saimona Grīna diriģētais priekšnesums saspiestā formātā teju uz katra vinila gravējuma vai baita nospieduma lieliski paredzēts ieplūst mūsu romantiskajās guļamistabās un dažādu dienas daļu intīmajos noskaņojumos (tas pēc gaumes), tomēr 19. februārī, tāpat kā uz teju neskaitāmām citām skatuvēm, šī brīža tūres ietvaros var sajust Grīna mūzikas patieso enerģijas dozu, īstu bungu ritmu spiedienu, basģitāras vibrāciju krūtīs un akustiskās ģitāras jutekliskumu krūtīs; pat Maika Lesērdža pūšamo instrumentu melodijas nav vien tikai pogas spiediena attālumā.
Grīns tehniski vienmēr pārstāvējis divas lietas - džeza manieri un pasaules mūzikas vēsmas. Par pirmo it sevišķi norāda pirmie albumi, kad Bonobo mūzikas visumam atrāda jauno down-tiempo stilu, visus instrumentus iespēlējot pašam, it sevišķi visur esošo basu. Tomēr reiz pienāk brīdis, kad džeza dzīvā interpretācija izrādās neaizstājami vitāla, lai iegūtu nevainojami producētās mūzikas tapšanas garšu klātbūtnē un pārapmeklētā koncertzālē, piemēram, Rīgā. Tur solo sniegums (Džeka Beikera un Lesērdža bungu/saksofona duets), lai arī pārsvarā jau ilgu laiku iepriekš iestudēts koncertprogrammā, tomēr veikli tiek apvienots ar grupas kopējo veikumu – tieši tā, kā to trenda ietekmē jau dara Caribou, Mount Kimbie vai Delorean... Par otro orientālo un vidusjūrniecisko ļoti spilgti var pārliecināties vēl pat 2010.gada break-trough platē “Black Sands”, kas gan pēdējā “The North Borders” albumā vairumā aizstāta ar vokālu.
Tomēr pēdējā piecgadē Bonobo maniere vispār kļuvusi ne tikai ritmiskāka un dejojamāka, bet arī telpiskāka vārda visfiziskākajā nozīmē – Grīnam un viņa pavadošajam kvintetam vajag platību! Un šajā ziņā varam uzsist uz pleca Palladium redkolēģijai, ka šī platība (ne par daudz, ne par maz) var tikt nodrošināta, lai ļautu piedzīvot Rīgai īsto dzīvības pamatelementu Bonobo ansambļa formā, kā darbībai piesiet acis, padoties sajūsmā, izčīkstināt locītavas un, galu galā, ļauties patīkami nogurt.
Foto: Bonobo koncertā Palladium. Foto (c) Marina Ignatjeva
