Ceturtdiena, 14.Novembris 2019. » Vārdadienas svin: Fricis, Vikentijs;

Stūrī zēvele: Mēs tomēr esam raupji pilsētnieki

Evita Bandere, 07.03.2014. 13:17

Kuldīgā dibinātais ansamblis nav mierā, ka viņu mūziku pielīdzina meža feju, garu un laumiņu pasaulei, kaut dabas klātbūtni tās iedvesmā mūziķi nenoliedz.
Stūrī zēvele: Mēs tomēr esam raupji pilsētnieki

Galerijas:

Grupa Stūrī zēvele gada sākumā paziņoja par pirmā albuma drīzu izdošanu. Mūziķi vārdu ir turējuši, un pēc lieliski apmeklēta un nospēlēta koncerta kultūras bārā Vieta nu albums „Labrīt!” ir pieejams veikalos.

„Ir labi sniegt koncertus Rīgā un pieminēt Kuldīgu,” nedēļu pēc albuma izdošanas saka grupas virzītājspēks Klāvs Lauls. Kuldīgai un mūzikas ietekmēm veltām sarunas lielāko daļu.

Vairums no jums ir kļuvuši par rīdziniekiem. Vai jums ir svarīgi saglabāt saikni ar dzimto pilsētu, un kā jūs to īstenojat?

Grupā šobrīd esam pieci dalībnieki, no kuriem trīs ir pamatsastāva dalībnieki - es, Kate un Justīne, kas ar asinīm ir Kuldīgā. Tur mēs arī grupu sākām, un joprojām nesam līdzi Kuldīgas vārdu, neraugoties uz to, ka grupā ir Uldis un Maija, kas ir rīdzinieki. Lai gan Maijai vecmāmiņa ir no Kuldīgas. Tā kā saikne ar Kuldīgu ir arī Maijai. Uldis ir atsvešināts. Bet es domāju, tik ilgi, un es ceru, ka nekas nemainīsies, kamēr sastāvā būsim vismaz trīs no Kuldīgas, mēs turpināsim sevi dēvēt par Kuldīgas grupu. Piemēram, es zinu, ka Oranžajām brīvdienām, kur ir divpadsmit dalībnieki, galvenais māsters Speiss ir no Kuldīgas, švaki viņus saukt par Kuldīgas grupu, lai gan sākumā viņi tādi skaitījās. Sākumā viņi bija trīs dalībnieki un pēkšņi apauga ar rīdziniekiem. (Smejas.)

No Kuldīgas uz doto brīdi nav nevienas grupas, kas ir bišķiņ ārpasaulītē iznākusi, mēs, man liekas, esam vienīgie. Ja nemaldos. Tieši mūsu žanrā, bet arī jebkurā citā. Ai, nē, Kuldīgā tagad ir parādījusies viena šlāgergrupa.

Mēs ļoti lepojamies ar vietu, no kurienes nākam. Mājas sajūta tomēr ir pamats mūzikai un radošajiem faktoriem. Un ir labi sniegt koncertus Rīgā un pieminēt Kuldīgu.

Tā kā pirms nedēļas prezentācijas koncertā.

Protams, arī Kuldīgai kā vietai tas ir prezentiņš.

Latvijā ir diezgan daudz pilsētu, kuras mūzikā pārstāv, prezentē noteiktu virzienu. Piemēram, Mālpils, Liepāja, Cēsis. Arī Kuldīgai, manuprāt, ir sev vien raksturīga noskaņa. Kas Stūrī zēveles gadījumā to ietekmē?

Es nezinu. Es arī esmu par to domājis, bet atbildi neesmu atradis.

Tas viss sākās ar Zabadaka, NEKAC laikiem, kad vēl Tabūns bija un ļoti rožaini gāja andergraunda vidē - tieši Kuldīgā. Bija ļoti daudz dažādu grupu un projektu. Un mums bija tā veiksme, tā laime, ka mēs bijām vēl jauni – mums bija kādi trīspadsmit gadi - , bet uzaugām kopā ar šiem vecajiem vīriem. Ļoti daudz ko mācījāmies, jo visu laiku starp mums bija atvērtība – bija vienalga, cik esi vecs, cik jauns. Runājām par mūziku, smēlāmies viens no otra idejas, padomus, dalījāmies ar instrumentiem. To es atminos. Bet tieši kas to vieno, es nezinu. Citu pilsētu pārstāvji man ir teikuši, ka visām Kuldīgas grupām ir savs šarms. Kuldīgai ir kaut kāda specifika, bet kas tieši, nav ne mazākās nojausmas. Man ļoti patīk to dēvēt par nebijušu savdabīgumu, kas nav nekur dzirdēts. Varbūt arī nostrādā faktors, ka neviena Kuldīgas grupa nekad sevi nav pozicionējusi vienā žanrā.

Mūzika bez noteiktām robežām.

Jā. Jebkura Kuldīgas grupa, cik esmu dzirdējis, klausījies, nav izteikta metālgrupa vai popgrupa. Viss ir mikslī. Man patīk šādi, un es tā daru. Piemēram, sajaukt kopā hardcore ar folku. Nekam nav robežu, un tas dod to Kuldīgas piesitienu. Tā ir brīvība apvienot dažādus stilus.

Ko jūs paši esat klausījušies? Tas, kā skan Stūrī zēvele, liek domāt, ka jums tuva ir pagājušā gadsmita vidusposma mūzika. Piemēram, Imants Kalniņš.

Tā arī laikam ir. Mūziku saceru es, meitenes piepalīdz. Jau no paša sākumā Zēvelei bija ideja radīt kaut ko ļoti melodisku. Ar Justīni abi esam mūzikas skolas bērni, kuriem iedragāts, kā ir jāspēlē. Protams, ļoti lielas ietekmes ir tieši no Imanta Kalniņa. Nezinu, kāpēc ne no Raimonda Paula, bet tieši no Imanta Kalniņa. Kaut kāds šarms tajā ir. Nāca arī Menueta laiks, kad mēs iespringām uz Menueta mūziku. Protams, arī Pērkons, Pastnieki un dažāda Latvijas andergraund mūzika. Arī kaut kas no hardcore, kaut kas no punk, bet pārsvarā – liriskais žanrs, kas mums ļoti gāja pie sirds. Es domāju, ka tas, sašķaidoties ar ārzemju vai latviešu mūziku, ko mēs ikdienā klausāmies, sajaucies kopā un radies Zēveles skanējums. Tāpēc ir ļoti grūti definēt. Mums jautā īpaši mūsdienās ļoti grūto jautājumu: ko jūs spēlējat, kas tas ir par žanru? Ir grūti pateikt. Kate vienmēr atbild: "Lirisku romantisku mūziku, no mazpilsētas." (Smejas.) Tiklīdz tu sevi definē, ka esi, piemēram, latviešu indie rock pārstāvis, tevi uzreiz pielīdzina indie grupām. Foršāk tomēr iet savu ceļu, kad tevi nevar ne ar vienu salīdzināt. Protams, jāatzīst, ka patīk atrasties citā gadsimtā. (Smejas.)

Reiz Jēkabs Nīmanis intervijā atzina, ka dzeja ir pašpietiekams žanrs. Jūsu albumā ir trīs dziesmas ar dzejnieku tekstiem.

Divas ar Klāva Elsberga, viena ar Ojāra Vācieša dzeju. Un vēl ir viena dziesma, kas radusies Friča Bārdas iespaidā. Dziesma pati saucas „Friča bārda”, bet dziesmas teksts nav ar Friča Bārdas dzeju. Kate salasījās Friča Bārdas dzeju un jau runāja tādā valodā, kā Fricis Bārda dzejoja. Kāds bija jautājums?

Jautājums par pašu neradītā teksta klātbūtni dziesmā. Vai esat domājuši par to, kur ir risks sabojāt dzejoli?

Risks ir ļoti liels. Es nespēju iedomāties hiphopu ar Elsberga dzeju. Runājot tieši par mums, tās dziesmas, kas ir ar dzejnieku tekstiem... Mums nebija mērķis paņemt Elsberga grāmatiņu, šķirstīt un mēģināt izvēlēties dzejoli. Viss sanāca un tieši tā saplūda, ka šie trīs - tie pat nav dzejoļi, tie ir fragmenti no vairākiem dzejoļiem – sapratām, ka tas teksts ļoti labi sēž uz mūsu mūzikas. Viņš tur ļoti labi iederas. Es domāju, ka dzeja nav sabojājusi ne dziesmu, ne arī otrādāk. Mēs vismaz tā ceram.

Man liekas, ne jebkuru dzejoli var piesaistīt dziesmai. Varbūt var.

Tātad jums primāri ir melodija un pēc tam tiek piemeklēts teksts?

Jā. Visas dziesmas sākumā ir instrumentālas. Pēc tam pamazām sākas teksta virpināšana, meklēšana. Un tas nemaz nav tik viegls process, tas ir eksperimentu process. Bet runājot par šiem dzejniekiem, tas aizgāja vienā mirklī, neko daudz nediskutējot. Par pašu tekstiem ir citādāk. Dziesmā „Masku balles viesis es un tu” piedziedājumā ir teksts „Mīļais, kāpēc tu klusē”, un es pateicu, ka es kategoriski to nedziedāšu. (Smejas.) Sākumā domājām pie kaut kāda kompromisa nonākt, ka vienā reizē ir „mīļais”, otrā ir „mīļā. Bet „Mīļā” neskanēja. Tad es pateicu Katei: „Dziedi viena pati to piedziedājumu!”, un pie tā arī palikām. Ar tekstiem ir interesanti, cenšamies atrast, bet vienmēr ir tā, ka melodija rodas pa priekšu.

Vai dziesma „Es peļķē atradu 10 latus” ir par reālu gadījumu?

Reāli neviens no mums nav peļķē atradis desmit latus. (Smejas.) Šī dziesma ir pati pirmā, ko mēs vispār sacerējām. Es atceros, kad mēs sākām Zēveles darbību, mums ar tekstiem bija kā bija, jo neviens no mums tāds īsts dzejnieks nebija un arī neuzdrīkstējās baigos tekstus rakstīt. Mēs atrādām risinājumu par lapiņām, ko es jau esmu stāstījis. – Uz A4 formāta lapas katrs uzraksta teikumu, aizloka ciet – agrāk bija tāda spēle. Pēc šī spēles principa mēs arī tekstus rakstījām. To var labi saklausīt tajā dziesmā. (Smejas.) Tas, ka kāds ir peļķē desmit latus atradis, nav no zila gaisa izķerts, tas noteikti ir kaut kur dzirdēts, es tikai šobrīd neatceros, kurš no mums to uzrakstīja.

Kā tu nonāci Baložos un Uldis - Zēvelē?

Īstenībā to var izstāstīt pavisam ātri. Man liekas, ka viss sākās ar to, ka Zēvele vienreiz sniedza koncertu Kuldīgā kopā ar Māri Švernu. Tad mēs jau bišķiņ sapazināmies. Bija laiks, kad es dzīvoju Nīderlandē, un Uldis man atrakstīja, vai es Rīgā nezinu kādu basģitāristu. Tobrīd no Baloži pilni pagalmi sastāva gāja projām trīs cilvēki, bija tāds pārmaiņu periods. Uldis man jautāja par basģitāritiem, teicu, ka manā draugu lokā nav neviena. Es atgriezos Latvijā un intereses pēc uzjautāju Uldim, vai ir kas atradies. Bija joprojām meklējumos un domāju: Labi, pamēģināšu uzspēlēt. Sāku spēlēt un viss tā smuki aizgāja. Pagāja apmēram gads, arī Zēvele atdzīvojās. Mums ir bijuši klusumi, maiņas. Bija viens posms, kad mēs visi dalībnieki aizšāvām katrs uz savu valsti pastudēt. Atgriezāmies un sapratām, ka jāturpina. Tad es kādu gadu biju nospēlējis Baložos, un kaut kas iekšā dīdīja, ka Zēveles skanējumu vajag palielināt, veikt progresu – kļūt skaļākiem, plašākiem. Tad es iedomājos, varbūt Uldis varētu pamēģināt. Uldis stāstīja, ka viņam ir paveicies. Ir bijušas trīs grupas, kas pašam patīk, un viņš iedomājas, ka tur varētu uzspēlēt, un ir sakritis, ka tās grupas viņu uzaicina sastāvā. Tāpat bija arī ar Zēveli. Viņš teica: „Jā, labprāt.” Atnāca uz pāris mēģinājumiem, un tā tas aizgāja.

Tāpat bija ar Maiju, kas ir Gaujarta dalībniece, basiste. Ar Maiju arī esam ilgi pazīstami. Mums ar Zēveli bija koncerts Zabadakā jau kopā ar Uldi. Tad arī sapratām – trūkst basģitāras. Es atceros, Maija ar Kati virtuvē runājās, es iegāju un Kate teica: „Maija spēlēs basģitāru pie mums.” Es: „Ā, forši, labi”. Sākumā domāju, tas varbūt joks – tā vakara ašā ideja. Nē, atnāca uz mēģinājumu un vēl joprojām ir. Man prieks, ka tā ir sanācis.

Ko plānojat darīt šovasar?

Atpūsties, strādāt, protams, spēlēt. Runājot par koncertplāniem, esam atvērti visādiem piedāvājumiem. Tāpat ceram, ka uzaicinās uz festivāliem. Uz tiem mums patīk aizbraukt. Pagājušajā vasarā ar prieku aizbraucām paspēlēt uz Positivus, Labu Dabu.

Laba Daba, manuprāt, ir jūsu visīstākais festivāls.

Jā. Mums daba ir ļoti mīļa. Tieši uzsverot dziesmu tekstus. Mums arī jautā: Par ko jūs dziedat? Parasti ir tā, ka daba, cilvēki un romantika.

Man personīgi nepatīk, ka piesauc meža fejas un pasakas, un burvjus. Nē. Mēs visi savā būtībā tomēr esam raupji pilsētnieki. Daba ir kas tāds, pēc kā mēs dažreiz tiecamies, esot pilsētvidē.

Kur jūs siltāk uzņem – laukos vai pilsētā?

Cik mēs esam koncertus snieguši ārpus Rīgas, tie parasti ir bijuši tiešām koncerti. Pēdējais bija Liepājā. Koncerts sākās septiņos vakarā, pēc tam nebija nekādas balles, bet cilvēki bija atnākuši tieši uz koncertu. Rīgā ir tā, ka... Labi, prezentācijas koncerts bija pārsteidzoši labi un silti apmeklēts. Arī uz to cilvēki bija speciāli nākuši, nevis gadījās garāmejot. Tā visbiežāk gadās Rīgā, spēlējot klubos, bāros, kur daudziem ir diezgan vienalga. Viņš ir atnācis iedzert aliņu un ir visai vienalga, kas fonā notiek.

Mazpilsētās, kur koncerti ir diezgan reti, arī cilvēki sanāk. Mums ir svarīgi, ja atnāk kaut vai divdesmit cilvēki, bet, ja viņi mūsos klausīsies, tā ir zelta sajūta. Tie atsver visus astoņdesmit, kas dzer alu un, trakākais, runā. Mums daudzas dziesmas ir piezemētas, klusas, un, kad es dzirdu, ko runā astotajā rindā par vakardienas hokeja spēli, nav forši. No tā mēs cenšamies izvairīties. Galvenais ir atrast pareizo laiku un vietu, tad arī uzņemšana ir silta un atsaucīga, jebkurā vietā. Pat ārzemēs, kur vispār latviski nesaprot.

Grupas Stūrī zēvele debijas albums „Labrī!” ir iegādājams mūzikas veikalos Upe un Randoms. Ir iespēja iegādāties digitāli bancamp.com, itunes un spotify, kā arī ierakstu var pasūtīt pa pastu, sazinoties ar grupu elektroniski sturi.zevele@gmail.com.

Ansambli stūrī Zēvele veido Kate Skrinda (vokāls, akordeons), Klāvs Lauls (vokāls, ģitāras, bass, taustiņi) , Justīne Kuzņecova (flauta), Ilze Abersone (taustiņi), Uldis Gedra (bungas) un Maija Ušča (bass).

Foto: Klāvs Lauls albuma „Labrī!” prezentācijas koncertā bārā Vieta. Foto (c) Juris Rozenbergs

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV