Pirmdiena, 23.Oktobris 2017. » Vārdadienas svin: Daina, Dainida, Dainis;
Meklētājs:

Walking – Thinking intervija. Pilsētā ar Pīteru Broderiku

Eņģelis, 17.03.2014. 13:06

„Reizēm mūzikas dēļ cilvēki kļūst greizsirdīgi, paliek par sāncenšiem, bet ceru, ka neviens nav pret mani, jo es esmu viņu pusē!” intervijā pirms koncerta Rīgā saka amerikāņu mūziķis Pīters Broderiks.
Walking – Thinking intervija. Pilsētā ar Pīteru Broderiku

Galerijas:

Uz interviju kā pastaigu pa pilsētu Pīters Broderiks (Peter Broderick) piekrīt nekavējoties. Piektdienas pēcpusdienā tā galu galā pārvēršas par pārbraucienu ar pašmāju Ērenpreisa velosipēdiem un tirgū pirktām štricelēm. Un mēs paspējam izvairīties no centra piepildītās dunas ar īsās darbadienas sastrēgumu pazīmēm un no vēl tikai prognozē solīto puteni nesošā vēja.

Maršruts ir vienkāršs. Reizē pārdomāts un reizē kā viegls pavasara negadījums. Mums ir dotas divarpus stundas, lai redzētu un dzirdētu, bet, pats galvenais – domātu. Domājamais tiek ierakstīts diktofonā un lasāms, redzamais tverts caur tālruņa kameras acīm, un viss kopā galamateriāla apcerīgajos fragmentos reflektē cits ar citu.

Pārbrauciena galarezultāts ir redzams kartē, un, tāpat kā uz balta fona izcelto, abstrakto grafisko maršrutu, to var nosaukt par Pītera Broderika pirmo un pagaidām vienīgo Rīgas taku. Ar cerību par šādu interviju sērijas turpinājumu, pilsētas piedzīvojums tiek nokristīts kādas īpašas, pilsētvidei veltītas Broderika dziesmas vārdā “Walking-Thinking Interviews”.

Mūsu galvenais uzdevums ir būt vienkārši brīviem.

A Beginning

„Reizēm cilvēki, ieskaitot mani, apjūk, domājot par to, kas ir mīlestība. Man labpatiktos ticēt, ka īsta mīlestība ir tad, kad tu tiešām vēlies kādam tikai to labāko. Kad necenties, lai kāds tev piederētu. Man riebjas tāda mīlestība, kurā cilvēki viens otru ir sagrābuši kā īpašumu, tie viens otrā ieaug, kļūst greizsirdīgi. Vispatiesāk ir tad, kad tev tiešām rūp kāds cilvēks vai lieta tik ļoti, ka tu kļūsti pašaizliedzīgs. Noliec pie malas savas vēlmes un meklē to, kas ir visvajadzīgākais svarīgākai kopainai.

Esmu sapratis, ka savu ģimeni es vairāk mīlu no distances. Es sajūtu mīļumu pret savu māsu un mammu, un citiem cilvēkiem no attāluma, jo tikšanās reizēm uzjundī atmiņas un emocijas no bērnības, kuras mēdz būt nepatīkamas.”

Everything I Know

„Es necenšos pārspīlēt ar saviem sasniegumiem, negribu piesaukt nelaimi. Gadījums ar “Efterklang” noteikti ir pirmais, kas man iešaujas prātā, tomēr tas vairāk bija kā brīnums, kā kaut kas, kas parādījās no nekurienes. Jo man liekas, ka triumfs būtu vairāk attiecināms uz ko tādu, pie kā tu ļoti esi strādājis, gājis pretī kam lielam.

Šobrīd ir daudz lietu, pie kā es strādāju, bet tās laikam pagaidām nav tik nopietnas. Lielākas laikam skaitās kādas abstraktas personiskas pārdomas, piemēram, mācīšanās sekot savam iekšējam kompasam, kā ticēt iekšējam saprātam pareizajā laikā un tamlīdzīgi. Bet nav izslēgts, ka es neko nesasniegšu un nomiršu mēģinot.

Kopš sāku rakstīt dziesmas, man vienmēr ir bijis sapnis uzstāties kopā ar kori. Un vakar (ceturtdien – E.) mums bija pirmais mēģinājums kopā, lai pavisam drīz es beidzot varētu uzstāties tā, kā reiz esmu sapņojis. Es ilgi apmeklēju vijoles privātstundas, divus gadus Portlendas koledžā mācījos mūziku un kompozīciju, pabeidzot programmu, bet neiegūstot grādu, tāpēc šis koncerts Domā laikam ir lielākais, ko esmu spējis sasniegt ar līdz šim iegūtajām zināšanām.”

Home

„Ir tradicionālā nostāja, ka mājas ir kāda fiziska vieta, kur tu kavējies sava mūža lielāko daļu. Tur guli un krāj savas lietas, veido savu dzīvi. Bet tad, kad tu sāc ceļot apkārt, un tev vairs nav pieejas šim tradicionālajam māju jēdzienam, mainās tā nozīme. Es, piemēram, tagad varētu teikt, ka tad, kad mēs beigsim, došos uz mājām, bet tas ir tikai viesu nams, kurā esmu pabijis īsu laiku.

Mājās laikam ir tā vieta, kur tu jūties ērti un droši. Albums “Home” iznāca mirklī, kad daudz sāku ceļot, un regulāri biju apjucis, kur man piederēt. Un tad es sāku saprast, ka manas mājas ir mūzika. Tās ir skaņu pasaule, kurā jūtos droši un komfortabli.

Šobrīd dzīvoju pie okeāna krasta Oregonas štatā, un jaukās dienās, kad nekas daudz nav darāms, aizeju pasēdēt uz pludmali, iekurinu kādu ugunskuru, lai gan ūdens tuvums man nav tik svarīgs. Daudz svarīgāk man ir dzīvot vietā ar visiem četriem gadalaikiem, jo patiešām karstā klimatā man būtu grūti laiki. Es vēlos aukstu ziemu, kad tu nevari sagaidīt vasaru, un karstu vasaru, kad atvēsinoša ziema nemaz neliekas tik slikta.”

I am Piano

„Dažādiem draugiem ir dažādi klausīšanās ieradumi. Es nesen paliku pie sava drauga Grega Berlīnē, un viņam ir milzīga vinilu kolekcija, viņš visu laiku atskaņo ierakstus. Bet dažreiz man viņam ir jāsaka, kā būtu ar kādām desmit minūtēm klusuma?

Mūziku radīt man palīdz intuīcija. Ja dziesmai rodoties, sajūtas ir labas, ar to pietiek. Man šķiet, ka tad, kad tu sāc pār dziesmu domāt un centies pārāk daudz, kļūst tikai grūtāk ko saprast. Lielākajā daļā gadījumu es pilnībā akceptēju pirmo ieraksta mēģinājumu, lai kāds tas arī būtu. Ja nu vienīgi notikusi liela kļūda, tad es pārrakstu visu vēlreiz. Tomēr, ja tā notiek divas trīs reizes un nav rezultāta, tad... piekāst. Dodos tālāk, varbūt vēlāk atgriežos.

Es necenšos sevi ierobežot, tāpēc man grūti pateikt, kādā stilā es spēlēju. Pēdējā laikā mans lielākais iedvesmotājs ir Artūrs Rasels (Arthur Russell). Viņš uzstājās pārsvarā astoņdesmitajos un spēlēja praktiski visu no folka līdz ambientam un eksperimentālai mūzikai, viņa dziesmas bija tik dažādas un reizē tik iedvesmojošas, tik spēcīgas... Ja kāds man kādreiz jautā, kādu mūziku es izpildu, tad pavisam vienkārši varu atsaukties uz Raselu. Šobrīd viņš ir kļuvis par ērtu atbildi.

Man kādreiz nepatika regejs, es vienkārši nevarēju saprast, kā var atkārtot vienu un to pašu vienā un tajā pašā ritmā, bet tad pamēģināju šajā mūzikā iedziļināties, un tagad plānoju ierakstīt savu pirmo regeja albumu! Jo tur tomēr nav tikai viens ritms, tur ir daudz mazu lietu un vibrāciju un melodiju, kas varbūt nav tik nozīmīgas, tomēr padara regeju par kaut ko patiesībā ļoti krāšņu, un tas man patīk daudz labāk.”

When I'm Gone

„Man liekas, tā ir lieliska ideja, ka cilvēki vēlas darīt ko īpašu ar kādu pēc viņa nāves, apglabāt kādu īpašā vietā, lai uzturētu atmiņas, parādītu cieņu. Tomēr no otras puses es nezinu, vai es vēlētos nonākt kapsētā, kad nomiršu. Man tas liekas spokaini un smagi, tikt apraktam blakus citiem līķiem. Vienmēr ir iespēja tikt kremētam, lai manus pelnus kur izkaisītu. Varbūt es nomiršu dabiskā veidā, mani džungļos apēdīs tīģeris, tas gan izklausās forši.

Ir tāda māksliniece Miranda Džulaja, un viņai bija tīkla mākslas projekts. Mājaslapā tika ierakstīti dažādi vienkārši uzdevumi, piemēram, nobildē savus vecākus skūpstāmies. Un cilvēki iesūtīja bildes, no kurām viņa izvēlējās labāko un kopā ar citiem rezultātiem ielika grāmatā (Harrell Fletcher, Miranda July - Learning to Love You More; 2007 – E.). Un viens no uzdevumiem bija atbildēt uz jautājumu - ko tu gribētu, lai citi izdara ar tavu ķermeni pēc nāves. Atbilde bija pa visu lapu uzrakstīts teksts „tikt ievilktam mežā, lai apēd vilki”.

Bet varbūt man nemaz nevajadzētu par to domāt. Atstāt šo problēmu tiem, kas vēl ir dzīvi, ko viņi ar to grib darīt. Līdz ko es esmu aizgājis, tas vairs nav mans ķermenis. Esmu dzirdējis par kādu tautu Āfrikā, kur cilvēki savus mirušos piederīgos mājās tur mēnešiem ilgi. Viņi par tiem rūpējas, tur aizgājējus tuvumā, lai gan no tiem vajadzētu atbrīvoties.

Ir reizes, kad es iedomājos par nāvi, un tas mani neuztrauc. Tajos mirkļos cenšos apzināties to, ka viss ir labi, mēģinu to pieņemt. Protams, es reizēm aizdomājos, kas ir “otrā pusē”, bet ļauju tam palikt noslēpumā. Es arī ticu, ka šī otra puse ir šeit pat. Ka mēs dzīvojot radām paši savu elli un paradīzi. Apzīmējums nāve ir vajadzīgs vien tādēļ, lai apjēgtu, kas ir dzīve, tāpat kā bez melna nebūtu balts.”

There and Here

„Es cīnos par mieru! Es cīnos, lai pārstātu cīnīšanos. Bet es neesmu īpaši labs cīnītājs, piemēram, attiecībās, kad meitene kļūst uz mani nikna, es bieži vienkārši pārvēršos par tādu kā sienu; vispār ļoti jācenšas, lai mani padarītu dusmīgu. Bet es neesmu arī pacifists. Kad redzu lietas, kas varētu tikt uzlabotas vai mainīties, vēlos, lai gan rāmi, bet tomēr cīnīties par tām.

Esmu saņēmis epastus no cilvēkiem, kuri raksta, ka atskaņojuši manu mūziku, kad esot bijuši gaidībās, un tad, kad bērniņš piedzimis, mana mūzika mazuli padarījusi mierīgu, un tas labāk gulējis. Viens pāris man atsūtīja epastu vien pirms pāris nedēļām.

Reiz man atsūtīja ziņu ar lūgumu uzrakstīt dziesmu kāzu ceremonijai. Viņiem bija savs spēlētājs, un vajadzēja, lai es saceru mūziku. Pēc pāris mēnešiem saņēmu vairākas fotogrāfijas no viņu kāzām, ļoti mīļi. Diemžēl tā arī nekad neesmu dzirdējis, kā mūziku izpildīja. Es tiešām būtu ļoti iepriecināts, ja viņi uzņemtu video un to atsūtītu, bet... Kas bijis, tas bijis.

Mūzika tomēr ir kaut kas tāds, kas cilvēkus iedvesmo. Varbūt, ka ne visus, bet ir ļoti daudz cilvēku, kuriem mūzika ir viņu valoda. Tu dzirdi labu dziesmu, un rodas dažādas radošas idejas. Reizēm mūzikas dēļ cilvēki kļūst arī greizsirdīgi, paliek par sāncenšiem, bet ceru, ka neviens nav pret mani, jo es esmu viņu pusē!”

Pītera Broderika koncerts kopā ar „Sinfonietta Rīga” stīgu kvartetu un Emīla Dārziņa jaukto kori notiks 18. martā plkst. 19:00 Rīgas Domā. Biļetes nopērkamas iepriekš pārdošanā eKase.lv un Rīgas Doma kasē.

Foto: Pīters Broderiks. Foto no Pītera Broderika personīgā arhīva

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2017
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV