Pita Andersona jaunā albuma prezentācijas koncerts

Un kāpēc gan ne, ja skan te lielākoties paša Karaļa dziesmu kaveri. Savu jaunāko albumu „Brass-a-billy”, tautā iedams, ar teju veselas stundas apjoma koncertu, šādi iesvētīja Pits Andersons.

Albums viņam pēc kārtas jau septītais un iekļautas tajā tiklab paša sacerētās dziesmas, kā rokenrola un „rockabilly” klasika. Tāda pat klasika kā šī albuma autors, kura darbība astoņdesmitajos daudziem bija kas pilnīgi jauns.

Jaunākā diska ierakstā piedalījušies gan vietējie, gan kaimiņu – igauņu mūziķi, muzikālo noskaņu veidojot ar visai raiba un oriģināla sastāva palīdzību – kontrabass, ģitāra, pūšaminstrumenti, vijoles, akordeons, mutes ermoņikas un, protams, balss. Turklāt, diskā ir iekļauta arī multimediju daļa, kurā lūkojams Andersona veidotais Luī Prīmas dziesmas „Jump, Jive An' Wail” videoklips.

Grūti gan teikt, vai, lai tuvotos Karaļa dziedājuma manierei viņš arī nepareizo elpas sadali apguvis (kā zināms, tieši ar dziedājumu pilnīgi ne pēc pareizas dziedāšanas principiem Elviss savulaik sieviešu ausis tā lutināja), taču efekts tiek panākts, viennozīmīgi.

Dejas nerimst, prieks i stacijas bomžiem, i ceļotājiem-caurbraucējiem, i tantēm, kas piestājušās pa ceļam uz/no tirgu, i citiem. Danci griež veci un jauni, jo kas gan teicis, ka mūslaiku jaunieši neprot rokenrolu dejot? Kādas meitenes izpildījumā, tas pārtop teju par akrobātisku paraugdemonstrējumu, cēli noslēdzoties ar špagatu. Atmosfēra atmet vairākus gadu desmitus atpakaļ, īstenojot tos stereotipus, kas saistās ar šīs mūzikas tapšanas laiku. Pavasaris, vieglums, un vienkārši nevaldāms dejotprieks.