Tāpēc, ja tā laikmeta ļaudīm demonstrētu mūsdienās tik populāro elektrisko veļas mašīnu, tas kļūtu par iemeslu daudzu krišanai ar sirdslēkmi, kamēr jau 20. gadsimta otrajā pusē veļas mašīna kļuva par neatņemamu ikvienas saimniecības sastāvdaļu.
Par īsteno veiksminieku, kurš varētu savu vārdu likt zem elektriskās veļas mašīnas patenta, domas un idejas ir dažādas. Vispopulārākā tēze ir tā, ka galvenais supervaronis bijis Alva Dž. Fišers, kurš ar savu garadarbu iepazīstināja sabiedrību un reģistrēja to kā savējo 1910. gada 9. augustā. Šim faktam gan pretinieks ir Luiss Goldenbergs, kurš 18. gadsimta izskaņā - līdz 19. gadsimta sākumam strādāja Ford Motor kompānijā. Tieši šis cilvēks pirmais esot izgudrojis elektriskās veļas mašīnas darbības principu un izgatavojis pirmos modeļus. Šai versijai gan ir kāds pamatīgs trūkums - varenās Ford Motor organizācijas pretendēšana uz patentu ir diezgan apšaubāma, ja ņem vērā, ka uzņēmums savu oficiālo dzimšanas dienu piedzīvoja tikai 1903. gadā, savukārt apgalvojumos par izgudrojuma laiku tiek minēts agrāks periods. Par šo tēmu vēsturnieki vēl strīdas, un - būsim godīgi - vai nav vienalga, kurš tad īsti bija tas gudrinieks? Galvenais, ka tagad mums ir aparāts, kurā iemet netīro veļu, uzber pulveri un pēc pāris stundām izņem arī tīru un sausu.
Tikpat lielas diskusijas ir par to, kurš pirmais aizdomājās par publiski pieejamas veļas mazgātavas izveidi, kur cilvēki par attiecīgu samaksu var izmantot sadzīves tehnikas iespējas. Protams, amerikāņi uzskata, ka bijuši pirmrindnieki, datējot pirmo šāda veida iestādi ar 1934. gadu. Tas varētu būt ticami, ja ņem vērā, ka trīsdesmito gadu sākumā veļas mašīnu tirdzniecības apjomi strauji kritās valstiska mēroga depresijas rezultātā. 1928. gadā pārdošanas apjomi sasniedza 913 000 gabalu, bet 1932. gadā varēja lepoties tikai ar 600 000. Cilvēkiem vienkārši nebija naudas, lai iegādātos veļas mašīnu, tāpēc viņi pasita drēbju saini padusē un devās uz publisko mazgātavu, kuras izmantošana maksāja vien pārdesmit centu. Tiesa, publiskas mazgātavas vēstures lappusēs minētas jau 19. gadsimta beigās, kad Anglijā blakus publiskajām pirtīm un mazgāšanās vietām bija atvēlētas telpas arī veļas beršanai. Taču runa ir par moderno tehnoloģiju izmantošanu, kurā jaunu apvērsumu pasaule piedzīvoja 1937. gadā, kad Bendix patentēja pirmo automātisko veļas mašīnu. Nenoliedzami, tā krietni atpalika no mūsdienu komplektācijas vienkāršākās versijas, un tomēr tas bija jauns sasniegums. Salīdzinoši Eiropa gan krietni atpalika no Amerikas un tās iedzīvotāju pirktspējas. Otrā pasaules kara sekas darīja savu, tāpēc arī veļas mašīnai bija nepieciešams ilgāks laiks, lai izkarotu savas pozīcijas Vecā kontinenta valstīs. Rietumeiropa gan jau sešdesmitajos gados centās turēt līdzi amerikāņiem, apgūstot jaunākās sadzīves tehnikas iespējas, kamēr varenās Padomju Savienības iedzīvotāji varēja lepoties vien ar teicamo veļas mašīnas Rīga modeli.
Tehnikas attīstību veicināja vairāki faktori vienlaikus, par galvenajiem izvirzot mazgāšanas laika samazināšanu un kvalitāti, taču, gadiem ejot, arvien lielāku uzmanību prasīja ekoloģija un vides saudzēšana, kā arī vispārējā dārdzība, piespiežot ražotājus izveidot arvien ekonomiskākus modeļus, kas patērētu mazāk ūdens un elektroenerģijas. Nule kā veiktie eksperimenti un izmeklējumi Līdsas universitātē liecina, ka jaunajiem zinātniekiem izdevies izstrādāt veļas mašīnu, kas programmas veikšanai patērē tikai krūzi ūdens. Ja šī metode tiks apstiprināta un izmantota ražošanā, domājams, katru gadu pasaulē tiks ietaupīti miljardiem litru ūdens, turklāt izpildot galveno misiju - iegūt tīras drēbes.
Materiāls izmantots no nra.lv