Atbrīvojoties no Loskutova

Tagad parlamentam nāksies izlemt vai atbrīvoties no galvenā korupcijas apakarotāja, tādā veidā, iespējams, atbalstot dažu ekonomiski un politiski ietekmīgu cilvēku vēlmi vājināt korupcijas apkarošanu.

Nav noliedzams, ka Loskutovs nav nodrošinājis vairāku likuma pantu izpildīšanu un kā iestādes vadītājs ir pieļāvis trūkumu pastāvēšanu grāmatvedībā. Tomēr, kā secinājusi valdības izveidotā komisija, „nav nodarīti materiāli zaudējumi vai cits būtisks kaitējums valsts pārvaldes, paša KNAB vai kādas citas personas interesēm.” Jāņem vērā, ka runa nav par biroja veikto korupcijas apkarošanu – ar saviem tiešajiem pienākumiem Loskutovs tiek galā labi vai pat ļoti labi. Ņemot vērā šo aspektu, par likuma neizpildīšanu un grāmatvedības nesakārtošanu biroja vadītājam būtu jāizsaka rājiens vai brīdinājums.

Ģenerālprokurors Jānis Maizītis skaidri norāda, ka neredz pamatu biroja vadītāja atlaišanai. Parlamenta deputātiem būtu jāieklausās šajā viedokli. Pretējā gadījumā to varēs uztvert kā izrēķināšanos ar Loskutovu ar mērķi atbrīvoties no aktīva cīnītāja pret korupciju. Un tas viss notiek apstākļos, kad prokuratūra ir nodevusi tiesai, iespējams, afēristisko digitālās televīzijas ieviešanas lietu un Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzības lieta kriminālnoziegumos arvien straujāk virzās uz tiesu. Lai gan tieši šie jautājumi nav saistīti ar KNAB darbu, tomēr galvenā korupcijas apkarotāja „noņemšana no trases” var uztvert kā bailes no aktīvas konkrētā veida noziedzības apkarošanas nākotnē.

Valsts Kontrole ir publiskojusi ziņojumus par finansiāli krietni lielākiem pārkāpumiem, nekā tie ir konstatēti KNAB. Tomēr premjerministra Aigara Kalvīša reakcija nav bijusi tik asa kā šobrīd. Pārkāpumi Satiksmes ministrijā vai tās pārvaldītajās institūcijās, šķiet, Kalvītim nav likuši domāt par satiksmes ministra Aināra Šlesera demisijas pieprasīšanu – nav pat izteikts rājiens. Tas skaidri parāda Tautas partijas Ministru prezidenta nekonsekvenci. Varbūt arī liekulību?

Korupcija ir varas protitūcija. Tai nav vietas demokrātiskā un civilizētā sabiedrībā. Valdība, kura tā vietā, lai izvērtētu pārkāpumu samērīgumu, met sprunguļus valsts nozagšanas apkarošanā, rada šaubas par sevi. Šaubas par to, vai tās vērtību sistēma sakrīt ar Latvijas iedzīvotāju vērtību sistēmu.