Otrdiena, 18.Decembris 2018. » Vārdadienas svin: Klinta, Kristaps, Kristofers, Krists;

Tesa pret smagumu attiecas filosofiski - 2. daļa

Lauma Brežģe, 06.07.2012. 10:55 | komentāri (4)

"Žanriski tā ir viena no foršākajām lietām – tu aizbrauc tūrē, tev ir piecpadsmit koncerti un piecpadsmit plakātos tev ir pilnīgi savādāks stils," saka apvienības Tesa bundzinieks Jānis Burmeisters. Sevis definēšana nav grupas prioritāte. "Ir mūzika un tu pats izdomā, kas tas ir." Par sludge, postroku un smagās mūzikas koncertu dzīvotspēju Latvijā intervijas otrajā daļā.
Tesa pret smagumu attiecas filosofiski - 2. daļa

Kā jūs veidojat koncertu programmu?

Jānis: Programma koncertam parasti tiek sastādīta, apzinoties, kas ir tas, ko tu vari nospēlēt. Vienmēr esam par to runājuši, ka vajag spēlēt arī vecās dziesmas.

Kārlis: Bet jaunās vienmēr ir interesantākas.

Vai „Tesas" klausītājam ir mīļākie skaņdarbi, kurus jūtat, ka koncertos grib dzirdēt vairāk?

Jānis: Mēs nespēlējam pēc varianta – davai, spēlējam šo, jo tas cilvēkiem patiks! Ja liekas, ka kādā setā varētu to nospēlēt – ieliekam. Bet setu jau mēģina gatavot tā, lai būtu interesanti pašiem.

Dāvis: Un tad tas arī sakrīt. Ja liekas, ka kāda dziesma labi iederas, tad to jūt arī klausītājs.

Jānis: Tajā ziņā varbūt ir arī kāds egoisms. Tu nedomā, vai tas patiks klausītājam. Tas ir tas, ko tu pats tajā brīdī gribi nospēlēt. Parasti grupa zina, kas viņu klausītājam patīk vislabāk. Dažreiz varbūt ir grūti saprast, ja salaiž visus tos gabalus kopā, kad neatliek vietas aplausiem. Un tad ir forši, ka klausītāju pirmoreiz sadzirdi tad, kad beidzas koncerts.

Kārlis: Par konkrētiem gabaliem viedokli nejūt.

Jānis: Mēs to tā arī mēģinām pasniegt, ka koncerts vai albums ir viens veselums. Tas nav tā, ka mums ir seši gabali un klausītājs koncertā pēc katra domā – šis vai tas viņam patika labāk. Jau no pirmās dienas, kopš spēlējam, visu mēģinām salaist kopā. Atnāc, pasniedz kopumu un viss.

Tad sanāk, ka „Tesu" nevar atsaukt pēc seta nospēlēšanas atpakaļ uz papildskaņdarbu?

Visi: Var!

Jānis: Bet ir reizes, kad liekas – labāk nevajag.

Lauris Ābele „Neurosis" Rīgas koncerta apskatā rakstīja apmēram šādi – ja viņi pēc seta beigām atgrieztos spēlēt vēl kādu dziesmu, tad nāktos vēlreiz spēlēt visu koncertu. Ar jums, šķiet, ir līdzīgi.

Jānis: Mēs bijām Polijā uz „Neurosis" koncertu, un es nemelošu, ja teikšu, ka cilvēki tur stāvēja pusstundu un sauca viņus atpakaļ. No vienas puses tu gribi, lai viņi atnāk, bet no otras – saproti, ka visam tā ir jāpaliek. Man vienmēr ir licies svarīgi – un te var vienādi runāt gan par albumu, gan koncertu – ka ir foršs tas brīdis, kad tu atstāj klausītāju gribam vēl. Nevis tā, ka viņam divas dziesmas pirms koncerta beigām liekas, ka ir jau gana, bet tu nospēlē tās četras, piecas dziesmas setā un klausītājs domā – nu varētu vēl vienu.

Kārlis: Veselīga disciplīna.

Jānis: Raitis no „Soundarcade" teica par „Tesas" albumiem, ka ar vienu reizi nepietiek. Un tad tu viņu liec vēlreiz. Tas ir svarīgi smagajā mūzikā – ir jābūt labai devai, ko nevajag pārsniegt.

Kārlis: It īpaši specifiskā mūzikā – ir svarīgi sajust to brīdi, kad apstāties.

Jānis: Ja tā paskatās, tad ir daudz albumu, kuros ir tikai viens, divi vai trīs gabali. Un ar to ir pietiekami. Tā ir laba deva, ja ir tās trīsdesmit plus minūtes. Tas ir tas posms, kad nebūs par daudz, varbūt būs mazliet par maz, bet tā ir labāk. Kaut kad sākumā bija runa, ka nevajadzētu vairāk par trīsdesmit minūtēm albumā. Bet ar katru ierakstu mazliet, mazliet tas skaitlis aug.

Dāvis: Pieliekam galā ambientu mazliet...

Jānis: Pēdējā albumā tās minūtes arī rada tas, ka tiek vilktas skaņu ainavas.

Jūs esat iesildījuši diezgan lielus žanra vārdus – „Nadja", „Neurosis". Ko tas liecina par grupu, kādus māksliniekus tā ir iesildījusi?

Kārlis: Neko sliktu tas neliecina.

Jānis: Latvijā tas ir jautājums par objektivitāti, jo visi organizatori ir draugi.

Dāvis: Gan „Nadja", gan „Neurosis" koncertus ir rīkojuši diezgan labi draugi.

Jānis: To nevajag pārprast un domāt, ka mēs sakām: „Davai, Mik, vai mēs varam uzspēlēt?" Protams, mums kā mūziķiem ir ļoti patīkami, ka Miks [Miks Magone – biedrības „SKYR" galvenais vilcējspēks – L.B.] uzjautāja. Teikšu atklāti, kā bija ar „Neurosis". Tā man ir grupu grupa. Viņi mūs ir ietekmējuši diezgan daudz. Mēs aizbraucām uz Polijas koncertu un man bija neaprakstāmas sajūtas. Tu gaidi koncerta sākumu, tev ir stress, dauzās sirds, ir uztraukums, tev liekas, ka tu drebi gaidot. Un tad viņi atnāk un spēlē, bet tu domā – es to tagad piedzīvoju. Un tad tu domā – jā, Latvijā tas nekad īsti nenotiks. Un tāpēc nav vārdu, lai pateiktos Mikam par tādu pasākumu organizēšanu, par tādu grupu atvešanu uz Latviju. Viens ir tas, ka „Neurosis" atbrauc uz Latviju, bet ja tev vēl ir iespēja uzspēlēt pirms grupas, kuru tu nevis vienkārši esi šad tad klausījies, bet kuru tu klausies diendienā, kas ir viena no svarīgākajām grupām tavā mūžā. Iespēja pirms viņiem uzspēlēt bija dubultais dream come true.

Kārlis: Tas ir baigais pagodinājums.

Dāvis: Miks vispār Latvijas mūzikā ir izdarījis ļoti daudz, vedot tos, kurus neviens pat neiedomātos, nenoticētu.

Kārlis: Jā, viņš saņemas un notic, ka tas ir reāli atvest „Neurosis" uz Latviju. Un viņam tas izdodas un viss notiek. „A Silver Mt. Zion" viņš taču arī atveda.

Jānis: Miks kaut kādā ziņā ir uzbūvējis Latvijā smagās un ne tik smagās mūzikas vēsturē neatņemamu daļu, kas tur vienmēr paliks. Es patiešām ceru, ka cilvēki novērtē, ko viņš dara, jo tas ir balstīts uz nenormālāko entuziasmu, risku un daudz visādiem finansiāliem mīnusiem. Bet tur ar cepuri nost nepietiek. Mēs to noteikti atcerēsimies, kā man pirms koncerta drebēja rokas.

Kārlis: Jā, piemēram, spēlējot koncertu skaties, kā atnāk „Neurosis" bundzinieks un paskatās.

Jānis: Es nezinu, vai tas kaut kādā ziņā kaut ko liecina par grupu, vai tas tagad ies kaut kādā mūsu CV, ka kāds pēc tā mūs baigi pamanīja.

Dāvis: Terzens pamanīja! (smejas)

Jānis: Bet es nezinu, vai pēc tā koncerta cilvēki runāja: „Ā, „Tesa", tā taču ir tā grupa, kas iesildīja „Neurosis"." Priekš mums tas bija viens no mūža muzikālajiem notikumiem.

Kārlis: Bet baigo uzmanību mēs tam nepievēršam. Mums nav grupas CV, kur būtu atzīmēts – esam spēlējuši ar to un to.

Jānis: Tas nav tā, ka kāds prasītu, lai atsūtām grupas biogrāfiju un mēs teiktu: „Jā, mēs uzstājāmies pirms „Neurosis"." Vairākas reizes ir bijis tā, ka prasa, lai atsūtām kādu preses relīzi. Un tad tu domā – kur dabūt bildes? Ā, tam poļu džekam kaut kas bija.. Vai ar biogrāfiju – bāc, kas rakstīts Last.fm?

Kārlis: Var jau tā arī teikt, lai skatās internetā.

Jānis: Un tā arī ir teikts. Te jau atgriežamies pie tās misticisma daļas.

Kā jūs tālajā 2005. gadā izlēmāt, ka varētu spēlēt to, ko spēlējat – mūzikas žanru, kas tobrīd Latvijā bija diezgan svešs?

Dāvis: Mēs vienkārši izdomājām, ka beidzot varētu spēlēt garus gabalus.

Jānis: Mēs sapratām, ka var vienkārši spēlēt un viss. Dari, ko gribi! Tolaik Kārlis vēl spēlēja „Kriegopfler". Es nezinu, kā bija viņiem, bet tajā laikā, kad mēs spēlējām grupā „In.Stora", un es nesaku nevienu sliktu vārdu par to grupu, bet tur viss bija ļoti sarežģīti. Gan cilvēciski, gan muzikāli. Un atnākot uz pirmo „Tesas" mēģinājumu, mēs uzreiz uztaisījām divas dziesmas. Pirmoreiz aizejot uz „Tesas" mēģinājumu, bija vienalga, kas tas ir par žanru, ko spēlēt. Tu atnāc un ir tik kruti, ka var vienkārši spēlēt. Tev nav jāgaida, kamēr kāds izdomā basa partiju. Tev nav jāsēž krēslā un jāmēģina izdomāt tas ģitāras rifiņš. Vienkārši visi ņem un spēlē.

Dāvis: Bet žanriski – vienkārši patika.

Jānis: Kad mēs ar Dāvi jautājām Kārlim, vai viņš gribētu ar mums spēlēt, nebija tā, ka mēs jautātu – vai tu gribētu ar mums spēlēt to un to? Tas bija vienkārši tā – vai tu negribētu ar mums spēlēt? Viss.

Kārlis: Man toreiz vairāk interesēja ātra un smaga mūzika. Vai arī liela māksla. Par sludge mūziku es sāku interesēties tikai no Janča un Dāvja. Pirms tam es vairāk klausījos hardcore punk. Vai, piemēram, džezu.

Dāvis: Es arī pats personīgi nekad neesmu tā īpaši par sludge interesējies. Bija laiks, kad viss patika.

Jānis: Varbūt tas ir tāpēc, ka vienkārši ir tās grupas, ar kurām asociē. Tie paši „Isis". „Neurosis", piemēram, es nekādā gadījumā nesauktu par sludge grupu.

Kārlis: Jā, tā vienkārši ir... grupa.

Jānis: Vēl jau arī jautājums par metālu.

Dāvis: Es nezinu, metāls jau pēc sajūtām vienmēr ir tāds tumšs.

Jānis: Metāls ir kaut kas, kas ir aiz roka robežas. Žanriski tā ir viena no foršākajām lietām – tu aizbrauc tūrē, tev ir piecpadsmit koncerti un piecpadsmit plakātos tev ir pilnīgi savādāks stils. Un te atkal ir tas jautājums par sevis definēšanu, kaut kādu rāmi. Re, ir mūzika un tu pats izdomā, kas tas ir.

Dāvis: Stila nosaukums, protams, var būt kaut kāds orientieris.

Kārlis: Tuvāki jau mēs esam tam sludge nekā kaut kam citam. Bet speciāli, konkrētas virzības uz to nav. Piemēram, manā pasaulē pilnīgi pietiek ar vienu „Isis", vienu „Neurosis"... ar ļoti maz grupām no sludge.

Jānis: Mēs to varam uztver kā komplimentu, ja mūs salīdzina ar tādām grupām kā „Isis" un „Neurosis".

Dāvis: Es domāju – tiem pašiem „Isis", kad viņi sāka spēlēt, bija tās pašas muzikālās intereses kā mums.

Jānis: Tajā pat laikā cilvēki „Isis" un „Neurosis" liek vienā maisā, bet es teiktu, ka tās ir grupas ar pilnīgi citādām pieejām. Man cilvēki arī prasa, kāda tad ir tā mūsu mūzika, ko spēlējam. Un es apjūku. Es parasti saku – kaut kas lēns un smags.

Dāvis: Valmierā bija viens čalis, kurš man jautāja: „Nu kā, kad jūs sākāt spēlēt, bija taču kaut kas, ko baigi klausījāties, no kā ietekmējāties?" „Nu jā, Pink Floyd!" (smejas)

Jānis: Kad cilvēki ar mums runā par to, ko mēs klausāmies, ir mazliet jocīgi, kad sākam viņiem saukt grupu nosaukumus, kam nav nekāda sakara ar smagu mūziku un to, ko mēs paši darām. Tikko arī lasīju interviju ar Kārli vienā krievu interneta žurnālā un tur bija nosaukti Kārļa svarīgie albumi. Un vienā komentārā rakstīts apmēram – kas tas ir, nu? Ko tas nozīmē?

Kārlis: Jo tur bija tikai viens vai divi patiešām smagi albumi.

Jānis: Ja jautāsi kāda žanra grupai, kas ir viņiem tuvā mūzika, ļoti retos gadījumos viņi klausīsies to, ko paši spēlē. Tas ir mīts.

Daudzi joprojām „Tesu" kategorizē kā postroku. Kādā interneta medijā - tas gan bija ļoti sen - „Tesa" bija raksturota kā „smagā postroka apvienība".

Kārlis: Vienu laiku tas vārds bija modē. Tagad tas kļuvis par lamuvārdu.

Jānis: Mēs, starp citu, ar „Soundarcade" par šo arī runājām. Ka ir jāmēģina aizmukt no tā postroka.

Dāvis: Bet tur jau daļa taisnības ir.

Kārlis: Pašam apzīmējumam jau nav ne vainas, bet to sāka līmēt klāt pilnīgi visam.

Dāvis: Tagad ir ļoti grūti sadalīt mūzikas stilus.

Kārlis: Es nezinu, ko stila definēšana sniedz cilvēkam. Neko jau īsti no tā neiegūst.

Jānis: Ja ļoti grib, zem vārda „postroks" var sabāzt ļoti lielu dažādību.

Kārlis: Tā ir kā pagulte, zem kuras var paslaucīt daudz ko.

Dāvis: Tagad postroka vietā daudz lieto post-metal.

Jānis: Postmetāls jau bija arī agrāk. Es esmu par to daudz domājis – vai es personīgi „Tesu" uzskatu par metālu. Mēs joprojām nenoliedzam, ka visam apakšā ir pankroks, hardcore. Kaut kādā ziņā man vienkārši gribētos mūs uzskatīt par punk grupu. Tā punk sakne mazāk ir muzikāli, bet vairāk principiāli un attieksmes ziņā.

Kārlis: Tāpēc varbūt arī mēs nekur nelienam, nekur īpaši nepublicējamies. Un tam ir sakars ar to pankroku. Mēs arī daudz spēlējam ar punk saistītos pasākumos un vietās. Īpaši ārzemēs.

Jānis: Bieži cilvēki domā – bāc, kāpēc viņi spēlē tajā punk vietā, tas taču ir postroks.

Dāvis: Ir forši, ja mēs tiekam aicināti uz tādām vietām.

Kārlis: Pēdējā laikā arī ir vairāk to koncertu, kas tendēti uz mākslu, bet, braucot tūrēs, prioritāte tiek dota punk orientētiem koncertiem.

Jānis: Piemēram, spēlējot skvotos vai garāžās Baltkrievijā.

Kārlis: Tas ir tas, kas palicis no pagātnes un ko mēs augsti vērtējam.

Kā ir ar blakus projektiem? Kas jums ir tie aktuālie un vai vispār var teikt – blakus projekts? Vai visi kaut kādā ziņā nav vienlīdz svarīgi?

Dāvis: Tagad jau īsti vairs nevienam nav nekādu blakus projektu. Man liekas, ka man vienīgajam ir.

Kārlis: Man bija „Zemnieks un kosmoss". Vienubrīd aizrāvos ar noise. Tad tas viss kļuva arvien sarežģītāk mākslinieciski un tagad viss ir apstājies, jo vairs nav ko teikt.

Jānis: Vienubrīd gan bija daudz blakus projektu. Kā nekā, es pat dabūju titulu – muzikālā mauka.

Kārlis: Tas bija baigi sen.

Dāvis: Tagad muzikāli ir ļoti labs brīdis.

Jānis: To pašu jūt arī mēģinājumos. Kārtējo reizi ir variants, kad tiks izdots albums, bet jau ir jauna programma.

Kārlis: Ir sataisīts vēl jaunāks materiāls.

Jānis: Bet tā ir standarta situācija.

Kārlis: Izdodot albumu, jau ir gatava jaunā programma. Un koncertos spēlē tikai jauno.

Jānis: Ir baigais prieks, ka ir ilgi raudzētais ieraksts, ar kuru viss ir izdarīts kā gribējās, tas ir palaists un tagad ir tas kreatīvais brīdis, kad viss notiek, viss top.

Kārlis: Man atkal ir tā sākuma sajūta. Es atceros, kad mēs sākām spēlēt, tad kādu pusgadu mēs gājām uz mēģinājumiem, spēlējām tikai tur, gatavojām jaunas dziesmas un nerunājām ne par koncertiem, ne ierakstiem. Mēs vienkārši gājām uz mēģinājumiem un spēlējām. Un tagad ir ļoti līdzīga sajūta. Tāda vienkāršība un foršuma sajūta. Tu aizej un spēlē, un kaut ko tapini augšā.

Jānis: Bija brīdis, kad sapratām, ka tā vienkāršība ir pazudusi, ka ir misijas sajūta, kad kaut kas jādara darīšanas pēc. Un tad arī mēs apstājāmies. Tas arī bija labs lēmums, mazliet visu aizmirst.

Kārlis: Ir veselīgi sevi izspert no komforta zonas un paskatīties, kur es esmu un kas notiek. Tas, kas tagad rodas, ir diezgan augstvērtīgs.

Bet kurā brīdī sanāk, ka beidzas viens posms un sākas nākamais?

Kārlis: Kad albums iznāk, mums pašiem tas jau ir novecojis.

Jānis: Ir divi posmi – viens, kad ir gatavs materiāls, un otrs, kad tas tiek palaists tautā. Un tad par to kaut kādā ziņā tiek aizmirsts. Protams, materiāls tiek spēlēts koncertos. Bet tas ir tas brīdis, kad tiek nobeigts posms un iets tālāk. Bezmaz vai prezentācijas koncerts. Varētu nospēlēt prezentācijas koncertu un tad nespēlēt pusotru gadu.

Tad sanāk, ka klausītājam tas ir sākums, bet jums – posma beigas?

Kārlis: Es domāju, ka tā tas ir lielākajai daļai grupu.

Jānis: Tas nekad nebūs sinhroni.

Kārlis: Mums tā ir bijis vienmēr. Kad ir albuma prezentācija, jau ir gatavs ļoti daudz jaunā materiāla.

Dāvis: Man liekas, ka daudzas grupas sevi ir iedzinušas stresā ar iespringšanu par darbošanos vai nedarbošanos, vai – kad taisīt, kad netaisīt.

Jānis: Kaut kādi termiņi, plāni.

Kārlis: Ierakšana sevi termiņos, plānos, konceptos – tas beigās var sākt žņaugt. Mēs, man liekas, esam izvēlējušies labu pozīciju – tādu absolūtu vienaldzību.

Intervijas pirmo daļu lasīt šeit.

Foto: Tesa intervijā. Foto (c) Ingus Bajārs

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2018
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV