Pirmdiena, 19.Oktobris 2020. » Vārdadienas svin: Drosma, Drosmis, Elīna;

Mārtiņa Eņģeļa 2013. gada muzikālo iespaidu atskats A-M

Eņģelis, 13.01.2014. 17:10

100 albumi un 100 dziesmas, kas 2013. gadā spējušas uzrunāt vairāk nekā citi. Sakārtoti alfabēta secībā
Mārtiņa Eņģeļa 2013. gada muzikālo iespaidu atskats A-M

Mūzikas uz šīs pasaules tieši tāpat kā iedzīvotāju reizēm kļūst par daudz. Lielākā problēma jau nav klausīšanās – lielākā bēda ir noklausītā izvērtēšana, kad tik ļoti gribas piedod kādam savam ilggadējam elkam, kad mūzika kļūst vienlīdzīgāka, pat vienādāka ar vairākiem citiem desmitiem izpildītāju, un grūti atlasīt subjektīvi un reizē objektīvi labāko no šī visa dilemmu un izvēļu loka. Tāpēc šogad jo vairāk paļaujos uz pārsteiguma, jaukuma, maģijas, varbūt niknuma sajūtu pakāpi, kas mani pārņem, izdzirdot albumu pirmās pāris reizes (ja vispār tas pie manis ir nonācis), lai noskaidrotu, kas man patiesi no mūzikas pasaules 2013.gadā ir palicis dvēselītē.

Pērn centos pārbaudīt savas spējas uzost daudz vairāk sev patīkamu hip hopa albumu; reizē ar pirmo Kanye West – Yeezus ne-līdz-galam-noklausīšanos. Jo, šķiet, biju nedaudz apžilbis no mūzikas portālu augstajām markām šim ierakstam, pat izzināju, kādus samplus un dziesmas neskaitāmos daudzumos Vests ir izmantojis sava albuma producēšanai, radot bagātīgu, krāsainu melodiju, bet kad Kanje atvēra muti... Līdz ar pirmajām rīmēm nolēmu, ka, Yeezus klausīšos vien tad, ja tas būs pieejams tikai instrumentālajā versijā un atzīšu to par labu esam. Pagaidām tas nav noticis, tāpēc necentīšos sevi mocīt ar Vesta patētisko, glupo diršanu un klausīšos ko citu, sev nozīmīgāku no pērnā gada rīmju mūzikas. Par to jau drīz!

Gada vilšanās noteikti bija arī Arcade Fire - Reflector, kas, kā saprotu, nav ne tikai konceptalbums, bet arī norāda uz mūsdienu producēšanas spīdošo kvalitāti, publika gāžas no kājām, bet tas ir tiešām pavisam viss. Savādi pārperfektas dziesmas, kurās ir bagātīga, nostrādāta melodija, bilingvāla uzruna un āķīgi piedziedājumi, bet... Bet tā liekas, ka katram smukulītim ar dziļu suģestējošu skatienu tik bieži pietrūkst arī tās dvēselītes un tā grūva, ko es atšķirībā no daudziem jo daudziem tomēr nespēju iegūt (es zinu, ka kāds mans sens draugs un Arcade Fire kvēls fans pērn arī būtu ļoti vīlies).

Neglītumu listi var noslēgt arī ar Arctic Monkeys – AM. Īsi albumu raksturojot, kā mana laba draudzene būtu teikusi: “tas “šalala” taču ne ar ko neatšķiras no Mārtiņa Freimaņa...” Komentāru nav, bet, vismaz pretēji 2011.gada “Suck It and See”, šajā albumā to “šalala” nav teju nemaz (ir tikai “ulalalā” un Prāta Vētras “Kaķēna” perioda salkanums), un ar regulāru sevis pieradināšanu tāds retro american motorcycle softrock kaut kā vairs neliekas drausmīgs. Bet nu, manuprāt, Alekss Tērners kā ekvilibrists 2013.gadā baisi balansēja uz poethic/pathetic stieples, un šajā reizē uz mani tas tomēr nav iedarbojies.

Galu galā, īsāk sakot un p.s. – pārējais kā vienmēr atrodams zemāk - 100 albumi un 100 dziesmas, kas mani pērn uzrunājušas vairāk nekā viss cits. Īpaša izceļu latviešu mūzikas produktus – klāt pielikts “(LV)!”

A Hawk and A Hacksaw - You Have Already Gone to the Other World

Mūzikas apskatu uzreiz jāsāk ar īstu folku pašā tā saknē, un, lai arī jums ne pārāk patīk Balkānu un Karpatu tautas mūzika, kas, jā, dažbrīd mēdz kļūt diezgan apnicīga, un iestājas postpadomju “jā, mēs taču visu zinām par gucuļiem!”, tomēr “YHAGTTOW” ir albums ar ārkārtīgi augstu, pat neizmērojamu kultūrvēsturisku vērtību ne tikai 2013.gadā, bet, visticamāk, arī turpmākos desmit, divdesmit gadus - ja neinteresējies par šīm kultūrām padziļināti, “A Hawk and A Hacksaw” ir tie mazpazīstamo un veco Austrumeiropas kultūru Prometeji masu klausītājiem. Un kāds sākums – maģiskais gucuļu tauru motīvs no 1964.gada filmas  “Shadows of Forgotten Ancestors”, kurai par godu arī tapis šis ieraksts kā teju oficiālais alternatīvs skaņu celiņš.

Alexander Spit - A Breathtaking Trip to That Otherside

Pašā gada sākumā Aleksandrs Spļāviena kungs izdeva savu pirmo no diviem albumiem, un godīgi sakot, iesāka anti-Kanye West skrējienu gaumīgāka mūsdienu hiphopa virzienā. Lai arī šis ieraksts ir jaunības maksimālisma pilns un enerģisks, cik dīvaini izklausās, tas ir arī – jauks. Un pats galvenais, šeit tekstiem ir kāda stiprāka jēga par pupainām un pakaļotām bitch meitenēm un debesīs ieaugošu pašpārliecinātību (bet bez mutha fuckaa nu nekādi) un arī bīti ir gluži krāsaini. Dažbrīd patīkamais skanējuma gotiskums atgādina vēlāk pieminētos zombijreperus Wigsplitaz, bet par to vēlāk.

*AR – Succession

2011.gadā Richarda Skeltona un viņa sievas Atumnas Ričardsones kopprojekts kļuva par vienu no maniem mīlētākajiem ambient un elektroakustiskās mūzikas albumiem. Tā stafeti pērn pārņēma Olans Mills (skatīt tālāk), tomēr *A turpināja darbības ciklu ar otru albumu, kas sākas teju identiski, bet ar vienu lielu atšķirību – cik pelēki kalni gan bija uz “Wolf Notes” un skumjas tonalitātes plates rievās, tik 2013.gada “Succession” ar zeltainu vārpu liekas tik silts un tikpat tuvs; lai arī reizēm tikpat skumjš, tomēr pilns ražas, cerību un tā paša ilgi gaidītā miera.

Arutyunyan & Rubenis – Temple of Sound (LV)!

Cik daudzsološi liekas, bet tā ir taisnība – Ivars Arutjunjans un Edgars Rubenis, būdami ārpus Latvijas, ir radījuši ne tikai, manuprāt, labāko pērnā gada ierakstu Latvijā, bet arī, iespējams, pasaulē savā, šoreiz galvenokārt  ambient, bet arī experimental, drone un free jazz lauciņā. Varbūt kāds teiks, nekas īpašs tur nav bijis, tomēr nevar noliegt – mūsu pašu duets, nav šaubu, skan kā laikmetīgi kā tāa slavenā Eiropa, pasaule un labākie lauciņa dižgari, un ar šo telpisko, līdz kaut kādai pielūgšanas pakāpei perfekto ierakstu mums būtu jālepojas.

Anika – Anika EP

Jau ar pirmajiem ērģelīšu akordiem un basa toņiem Annika Hendersone paņem savā dark pop varā un ļauj akceptēt pat absurdo, infantīlo vācu akcentu viņas dziedājumā. Klausoties Anika EP, jūtos iesprūdis laika šķirbā starp Nenu un viņas "99 Luftballons" 1983.gadā un kaut kur pirms pieciem gadiem Beak> debijas albumā. Bet iesprūdis ar mīlestību un kaifu.

Atoms for Peace – Amok

Lai arī Toma Jorka izveidotās supergrupas eksperimentālais IDM debijas albums liekas diezgan vienveidīgs, tomēr ārkārtīgi patīkama liekas tā misija savā specifiskajā veidā atspoguļot afrobīta megazvaigzni Fela Kuti un viņa mūža veikumu pavērst elektroniskā, nedaudz trokšņainā un romantiskā formā. Atoms for Peace noteikti arī nebūtu nekas bez Flea pie basa un Joey Waronker pie bungām, kas praktiski ir nozīmīgākie instrumenti afrobeat tapšanai.

Baths – Obsidian

Savā ziņā šīs savādais smagums pārņem jau mirklī, kad ieraugu “Obsidian” albuma vāciņu. Teju nedzīva, teju dzīva, dinamiska un grieķiska statuja, kas pārklāta smagiem, aukstiem toņiem un, sakodusi zobus, izcieš kādu neredzamu iekšēju sāpi. Tikpat dinamisks un reizē drēgns ir “Obsidian” un tomēr pietiekami silts, intīms un pievilcīgs elektropops, lai atzītu to par baudāmu albumu (kas nepretendē ne uz ģēnialitāti, ne topu pirmajām vietām).

Benoît Pioulard – Hymnal

Līdz ar Pītera Broderika un Grouper norietiem (pagaidām) zaļā gaisma tiek dota jaunajiem lo-fi eksperimentālā folka izpildītājiem, šogad, piemēram, šim jaunskungam. Būtībā, lai aprakstītu šo reizēm nedaudz šamanisko ģitāras vibrāciju, jāpiemin trešais valis Matt Valentine, kas lūk pārstāv pēdējo aprakstīto īpašību. Patiešām nezinu, vai Polārs ir ietekmējies no kaut viena no manis nosauktajiem māksliniekiem, tomēr vismaz tagad var orientēties šī jaukā albuma priekšstatā, to pat nedzirdot.

Bill Callahan – Dream River

Bila Kallahana spēja aptvert visu manā pasaulē, kamēr skan kāds no viņa darbiem, ir apbrīnojama. Šī noteikti nav darba mūzika, klausoties Bilu, man krietni jāpierod pie akustiskā, apbružātā fona, lai atgrieztos jebkādā vitālā vai ražošanas tempā. Lai arī “Dream River” sākotnēji liekas kā vismazākais drauds viņa daiļradē, diezgan parasts un pat balansē uz garlaicības robežas, tomēr tieši tas, cik nesteidzīgi viņš iznāk iztēlotā verandā, izdzer aliņu, un, neskatoties acīs, vien klusi runājot dziesmu tekstus, ieaicina mani savā dzīves piesūktajā autsaidera mājoklī... Tas apmāna skepsi un izdzēš šaubas. Cik vienkāršs sākums, tik emocionāli sarežģītas beigas, un tajās atkal atklājas Kallahana patika pret viņa lielāko iedvesmotāju, tādu pašu eksperimentālo, atbalsis un skaņas deformācijas mīlošo autsaideru Jandek.

Billy Wood – Dour Candy

Ja pērn būtu jāizceļ kāds MC un kāds ideoloģiski pārsātināts, intelektuāls albums, tas notiekti būtu reperis Billy Wood. Klausoties šo ierakstu, neviļus atmiņā ataust Gila Skota-Herona “Small Talk at 125th and Lenox”, lai arī Vudam pietrukst tā zemteksta un grācijas, tomēr arī “Dour Candy” ir baudāms gan dzīvā pavadījuma, gan rindu sakarību, politiskuma un nopietnības dēļ, un Vuds turpina Skota-Herona misiju skatīties no dažādiem skatu punktiem uz ASV pēdējās stalažās ieķērušos sabiedrību.

Bitchin Bajas – Bitchitronics

Izlasot nosaukumu, pirmie jautājumi būtu - pankroks? Nē! Garāžroks? Nē! Tīneidžeri? Hm, varbūt pagātnē! Starpgalaktisks, trancendents ceļojums? Jā! Patīkams, meditatīvs un psihodēlisks piedzīvojums? Jā! Atbilde vvarētu but arī garāka, piemēam - neskati trīs vīrus no cepures (nosaukuma) un labāk uzliec kādā agrā rītā un vēlā vakarā.

Black Pus – All My Relations

Lai arī tiešām nedaudz pārāk vienmuļš un intensitāti zaudējošs, tomēr Braiena Čipendeila bungu un lāzerģitāru trokšņu pops manu uzmanību šogad ir noturējis. Skaņas ziņā jūtama līdzība ar power-duet nosaukumā Talibam!, kas mani vēl nav spējuši pārliecināt, tomēr Black Pus nāk tieši pareizajā laikā un formā, lai aizpildītu manu ne pārāk pilno trobeļpopa mūzikas faila mapīti.

Blood Orange – Cupid Deluxe

Devontē Hainss izklausās pēc maigas, trauslas, salauztas un sāpinātas būtnes, un tādu viņu dzīve ir arī padarījusi. Klausoties šo albumu, man neviļus prātā nāca ārkārtīgi čirkainas meitenes Solange superdziesma “Losing You”, kas pērnvasar man nedeva mieru, līdzība bija nepārprotama. Taču atbilde nebija vis tikai līdzīgās sajūtas – aiz trauslajiem fanka un elektropopa “Cupid Deluxe” un “Losing you” darbiem stāvēja tas pats dzīves apceltais Hainss, kam nu ir iespēja greizajam liktenim brīnišķīgi atspēlēties.

Boards of Canada – Tomorrow's Harvest

Jāatzīst, šis ir ne tikai pirmais Boards of Canada albums, kas nonācis kādā mana atlases listē, bet arī pirmais, ko esmu noklausījies līdz galam. Visu laiku tās ir bijušas kādas savādas mocības, kam apzīmējuma pat nezinu, bet šoreiz... “Tomorrow's Harvest” ir kā retro elektro mūzikas celiņš tāda paša nosaukuma neeksistējošai dokumentālajai sāgai par Amerikas un amerikāņu kultūras norietu un imploziju (pašiznīcināšanos), un šis noriets tiešām skan pārāk patiesi un biedējoši. Ko sēsi, to pļausi, un šis pļāviens jau rītu būs nomācošs un acis atverošs.

CFCF – Music for Objects

CFCF pērn izdeva divus ierakstus, no kuriem viens bija pamatīgs brāķis (kā jau vienmēr), bet otrs – konceptalbums ar izsmeļošu nosaukumu “Music for Objects”, kas ar pirmajām Filipu Glāsu, Charlemagne Palestine un retrofutūrismu atgādinošām repetatīvajām melodijām aizrāva mani pilnīgā “repeat” funkcijā. Šķiet, pirmajā vakarā atjēdzos pie četrām uz riņķi apskrietām reizēm, un manā gadījumā tas tikai norāda uz to, ka šis jaukais IDM/ne-IDM akadēmiskais/neakadēmiskais ieraksts ir ārkārtīgi vērtīgs dimants, kas valdzinās sapņotājus (un ne tikai sapņotājus) vēl dekādēm. Uzmanīgi, var iemīlēties.

Chance The Rapper – Acid Rap

Neskatiet vīru no cepures un čiepstošas balstiņas – Chance The Rapper (Chancelor Bennett) jauneklīgi tamborē nenopietnus tekstus un ietur pozitīvu tempiņu, neskatoties uz viņam raksturīgajiem, nedaudz kaitinošajiem vārnas ķērcieniem. Benets pārstāv mūsdienu pop hiphopa tendenci nevis nopirkt un sagraizīt labus retro gabalus no septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem, bet gan iedvesmoties un veidot pašam ko jaunu un maķenīt sintētiskāku. Bet galvenais, Benets, kā jau katrs laikmetīgs hiphoperis, nekautrējas no savas komandas, pieminot gan producētājus, gan kopdarbības partnerus ikkatrā dziesmā, un šajā krāsainajā karavīriņu plejādē arī rodas tās visas varavīksnes krāsas. Krā!

Circle – Six Day Run

Circle ir somu videomāksliniekam Mikam Tānilam piesaistīta blice, un, ja nebūtu redzējis viņa filmu “Six Day Run” par kādu citu somu, kas Ņujorkā ir viens no galvenajiem favorītiem sešu dienu pa apli skriešanas maratonā, tad šis albums būtu tieši tā arī paskrējis man garām. Tomēr ir apskaužami radīt tik dinamisku, new wave albumu filmai, kas uzņemta uz 15mm lentas un vairāk izskatās kā reportāža no Maskavas olimpiskajām spēlēm 1980.gadā. Tā arī skan. Valdzinoši.

Danny Paul Grody – Between Two Worlds

Mirklī, kad pārtrūkst jutekliskā saite ar James Blackshaw akustiskās ģitāras nemitīgajiem telpiskajiem ceļojumiem un Sun Kil Moon melanholijas, Denijs Pols Grodijs ir labākais, kas var notikt, lai tevi glābtu. Skaists, ārkārtīgi pareizās sajūtu dozās sadalīts albums vientuļajiem ceļā, mīlestībā, darbā, naktī, piedzimšanā un nāvē. Un, nebaidos salīdzinājuma, reizēm tik skaists, ka sāp.

Date Palms – The Dusted Sessions

Reiz bija tāds burvīgs Sanfrancisko trio “The Alps”, un viņiem ļoti patika cītaras, psihodēlija un visuma akustiskā izpēte. “The Dusted Sessions” iet vēl tālāk, pievienojot elektronisko instrumentu vērtību, un beigu beigās radot izcilu, sapņainu, putekļu piepildītu pastaigu pa izkaltušajām amerikāņu prērijām, kam tomēr piederas kāda tikpat putekļaina taverna, kurā noteikti notiek kāds nelikumīgs darījums. Date Palms savā ziņā turpina to pašu “The Alps” domu gājienu, veidojot albumu kā skaņu celiņu, kā kāda uzrakstīta scenārija pavadījumu, un tas noteikti dod ieganstu vismaz manai iztēlei domu tēlos redzēt vesternu ar nelaimīgām beigām, toties kādām skarbām, skarbām, vēja sapūstām un saules izcepinātām sejām.

Death Grips – Government Plates

Šķiet, jaudai un dronam, un ritmam, un naidam, un muzikālajai masai izmēru nav jau trešo albumu pēc kārtas, kopš Death Grips konkrēti pārstāv to pirmo vārdu, no kā mietpilsonis izpildītāja nosaukumā izvairās. Arī 2014.gadā nāvei nāvītei ir savs kaulu šķaidīšanas ritms un savi izkliedzami, marihuānā izpīpējami lozungi, un nolādēts, tas viss ir maģiski, par spīti tam, ka Death Grips, kā leģendas vēsta, norauj jumtu mazos koncertos, bet uz lielajiem vienkārši neierodas. Bet to nevajag zināt, lai “ Government Plates” tāpat spētu turpināt pats savu industriāla anarhistu repa leģendu.

Deerhunter – Monomania

Kaut kas tajā amerikānu garāžrokā ir. No vienas puses tāda nedaudz novalkāta sajūta, tomēr no otras – tajā vēl aizvien ir tas arhaiskais rokenrols, kas Eiropā soli pa solim jau teju ir transformējies future garage elektronikā. Kad mani nomāc sintezatoru un tīrās ritmikas pārsvars, uzlieku, piemēram, “Dream Captain”, un paliek tā jauneklīgi labāk.

Dirty Beaches – Love is The Devil

Savā ziņā jau tas ir loģiski, ka, pēc dubultalbuma pirmās šizo space drift lo-fi daļas “Drifters”, seko kas rāms, tikpat zemā izšķirtspējā ieskaņota instrumentāla ambient daļa. Un vārds vietā - “Love is The Devil” skanējumā skan reizē mīlestības grācija un sentiments un reizē tāds savāds naids šīs grācijas saknē, pilnīgs NO LOVE un LOVE WILL TEAR US APART. Sīkāk nav ko stāstīt, pietiek izlasīt skaņdarbu nosaukumus, lai saprastu – tam mūžīgi nav labu beigu.

Dustin Wong - Mediation of Ecstatic Energy

Kopš, šķiet, 2009.gadā izdzirdēju apvienības “Ecstatic Sunshine” ģitārspēli, kas vairāk atgādināja skaitļošanas mašīnu, mana pretestība pret Baltimoras artrokeriem un matemātrokeriem utt. ir samazinājusies līdz minimumam, un Dastins Vongs ir/bija viens no “Ecstatic Sunshine” un “Ponytail” celmlaužiem un sava īpašā kalkulatoru ģitārmūzikas stila izkopējiem. Lai arī nekas dižs tajā nav mainījies, tomēr, kopš viņš vairs nespēlē kopā ar Metjū Pepiču, tik reti gadās dzirdēt šo jauko ģitārtoņu plūsmu, un Vongs nāk, kā saukts. Vismaz ar šo albumu.

ELVI/DUNIAN – MMXXII-MMXXIII. (LV)!

Lai arī uz beigu pusi diezgan vienveidīgs, tomēr Elvi/Dunian kopdarbs, kas iznāca kā brīvi pieejams albums, ir viens lieliski producēts un smalki noslīpēts IDM ieraksts, kas spēlējas gan ar Anika, gan Lonnie Holley, gan (vai tiešām?) Holy Other u.c. muzikālajiem sampliem, padarot šo visu ziemas/neziemas periodu nedaudz ģimeniskāku un lepnāku.

Egyptrixx – A/B til Infinity

Vispirms jāpiemin šī albuma un mūzikas video 3D dizains, ko veidojis Andreas Nicolas Fischer, un kā dēļ es nolēmu padziļinātāk ieskatīties un ieklausīties Kanādas mystical space-beats projektā, ko nebiju dzirdējis, šķiet kopš viņa debijas pašā 2011.gada sākumā. Ļoti daudz enerģisku, strauji atzītu un inovatīvu mūziķu bieži nogurst un sašļūk, paliekot “pieauguši”, profesionāli un reizē garlaicīgi, tomēr Egyptrixx reizē ar briedumu kļūst pat biedējoši pārliecinošs par to, ka nesteidzīgs which-house un sci-fi atkal ir nākotne. 3D and programming FTW!

Forest Swords – Engravings

Oriental dub, soul drone, post-dubstep, future garage, breakbeat – ja nespējam paturēt šos mūzikas virzienu ačgārnos nosaukumus, vienīgais, kas paliek, ir – Forest Swords. Lai gan, par spīti visām definīcijām, “Engravings” ir diezgan dub'ojošs ieraksts minorā ar dziļu, repetatīvu baslīniju, kas, paralēli visiem Vidusjūras sakrālās mūzikas motīviem, ko Metjū Bārns izmanto pasaulīgas noskaņas radīšanai, veido albuma notikumu dramaturģiju. Jāatceras, ka Engravings nav baigā hitu mašīna, bet konceptieraksts, kas izskan no pirmās līdz pēdējai sekundei, lēnām, caur islāma, pareizticības, katoļu un telpas atbalss vārsmām uz pārliecinātu breikbītu, lai nepārprotami ievadītu nākamā albuma sākuma titrus. To be Continued...

Fuck Buttons – Slow Focus

Ja troksnim un drone mūzikai pievieno pietiekamu ritma un bītu vērtību, tad troksnis un drone nemaz nav tik bīstams. It sevišķi, ja tie ir Fuck Buttons, kas ar tādām ģenētiskām modifikācijām nodarbojas jau vismaz pēdējos piecus gadus. Bet, ja izsecina cilvēciski, “Slow Focus” ir vismazāk trokšņainākais un visvairāk vispieradinātākais albums no pagaidām trīs izdotajiem, tomēr savu īpašo “Fuck Buttons” neatkarību un mērķtiecīgi koncentrētu kosmisko jaudu tas noteikti nav pazaudējis.

Gregory Alan Isakov – The Weatherman

Ja man jāsalīdzina starp Isakovu un Boniju “Prinsu” Billiju kā romantiska amerikāņu folka pārstāvjus, tad Isakovs noteikti uzvar kaut vai tāpēc, ka, klausoties “The Weatherman” rodas tāda Prinsam rei piemītoša mērķtiecības, drosmes un spara sajūta kaut ko darīt, kaut ko rakstīt, kādu satikt par spīti tam, ka Gregorija Alana Isakova darbs ir ārkārtīgi intīms un trausls. “The Weatherman” ļoti atgādina vēl kādu bardu Charlie Wadhams, tomēr, atšķirībā no viņa, Isakovam ir sanācis Štatu kluso, politikas un šaušanu nepiesārņoto ainavu triepienu pa triepienam uzgleznot nevis pāris dziesmās, bet veselā ducī meldiju.

HAIM – Days ar Gone

Iedomājies trīs indifanka/indipopa māsas Alanisas Morisetes, visu spēlē, māk peldēt un braukt ar mopēdu, dzied un dejo, staigā pa mežu, patīk filmēties modernos video. Nu, ārkārtīgi stilīgi, lai gan nav jāpiebilst, ka māsas savos svaigajos divdesmitajos + bundzinieci  (ko tā kā vienmēr atstāj novārtā, bet dziesmās nu nekādi; pilnīga diskriminācija) to māk darīt arī labi un tikpat saldi, cik saldi bija meiteņu vecāku divdesmitie tad, kad viņas vēl nebija dzimušas.

Hyetal – Modern Worship

Ja 2013.gadā eksistēja kādi īpaši ritmi, tad “Modern Worship” noteikti bija tie, kurus es tiešām liku vienmēr, kad tos ritmus vajadzēja un dažreiz, kad ne. Atskatoties uz atskaņojumu skaitu, atzinīgajiem izteikumiem, spēlēšanas reizēm publiskās dejās un privātās ballītēs, Hyetal ierindojas top ever. Lai gan, būtībā šeit nav nekā īpaša, varbūt pat varētu pārsteigt albuma vienveidība, tomēr, piedodiet man, Chvrches vai Factory Floor, jūs vienkārši neesat mans tuvākais elektropops šogad.

James Blake – Overgrown

Iesākumā liekas, ka “Overgrown” ir vien melanholiskāks un ritmiski sabalansētāks (kas nenoliedz, ka tikpat labs) nekā viņa iepriekšējais, savā vārdā nosauktais ieraksts, tomēr, jau pēc pirmajām minūtēm ir skaidrs – arī episkāks, simfoniskāks, skaļāks, mērķtiecīgāks un jutekliskāks (jūtīgāks), nezaudējot viņa dūmakaino, jauneklīgi kautrīgo rokrakstu. Un teju katrs skaņdarbs lieliski atradis savu motīvu, lai pastāvētu kā vērtīga vienība neatkarīgi no albuma kopējā skanējuma, kas arī atradis savu konceptu neatkarīgi no skaņdarbiem. Ja pastāv šāda atgriezeniska saite, tad grūti ko iebilst.

James Holden – The Inheritors

Līdz kādam punktam Džeims Holdens ir gājis tieši to pašu ceļu, kuru Džons Hopkinss (skatīt zemāk). Veiksmīga, publiski novērtēta bāze, kas norāda uz to, ka šeit varētu sanākt kaut kas liels, un tad pienāk tikpat liela izvēle – vai turpināt čakli strādāt aizkulisēs un saņemt bezgalīgus bonusa punktus, līdz vairs nav tas vecums, lai trauktos pretī karjerai, vai riskēt un “izcelt miljonu”. Rezultātā pērn iznāca “The Inheritors”, kas varbūt nav miljons, tomēr strauji iet šajā virzienā, apvienojot gan dejas, gan eksperimentus, gan tehno, gan kosmisku ceļošanu un primitīvu minimālismu, rezultējoties ar aizraujošu audiālu ceļojumu ne tikai tehniskā, bet arī baudījuma ziņā, un mirkļos pat atgādina kaut ko vecu no Radiohead.

Jerusalem in My Heart – Mo7it Al-Mo7it

Un tieši tad, kad mani māc ārprātīgas alkas dzirdēt ko labu no laikmetīgās un maķenīt elektroniskās arābu mūzikas, tieši tad uzpeld šis Monreālas trio ar libāņu mūziķi, franču producentu un čīliešu vīdžeju, un uzmanība apstājas pie burvīgām, mistiskām un futuristiskām 40 minūtēm arābu dziedājuma, hypnagogic pop sintezatoru vibrācijas un maģiskas noskaņas. Jeruzāleme manā sirdī ir tieši īstajā laikā un īstajā formā.

Jon Hopkins – Immunity

Pēc Džona Hopkinsa albuma teju visi, kam derdzas tehno, varētu, ja ne mainīt domas pretējā virzienā, tad vismaz samazināt naida līmeņus asinīs. Jo, starp citu, “Immunity” nav tikai smagu ritmu grūšana, Hopkinsa pieredze ambient mūzikas lauciņā liek šiem grūdieniem poētiski slīdēt caur akustisku, plašu telpu, Hopkins pats paša pirmā skaņdarba “We Dissapear” sākumā teju fiziski aiz rokas ieved klausītāju kādā vēja apņemtā piejūras mājoklī, viņa privātajā zonā. Un tieši tā arī albums skan -  kā intīma, delikāta un, reizē, intensīva, inteliģenta saruna.

Julianna Barwick – Nepethne

Ja kaut reizi esi spēris kāju Džulianas Barvikas pasaulē, atgriešanās ir sāpīga vai neiespējama. Praktiski jau albuma nosaukumā “nepethne”, kas grieķu mitoloģijā nozīmēja aizmiršanās eliksīru, zāles pret skumjām jeb īsāk – parastu antidepresantu, izskaidrotas albuma dziedinošās īpašības. Tā ir lēna sūkšanās cauri porām un šūnām, sākumā rodot garlaicības un greizsirdības pretestību, bet mirklī, kad mēs pārstājam būt fiziskas būtnes un atdodam Barvikai miegu, sapņus, saprātu, paliek tik neizsakāmi mierīgi.

Keiji Haino, Jim O'Rourke, Oren Ambarchi - Now While It's Still Warm Let Us Pour in All the Mystery

Eksperimentālistu trijotne šķiet atrodas savā asākajā periodā, savā skrējiena produktīvajā taisnē, savā punktā uz “i”, savai naglai uz galvas utt.. Lai arī kāda būtu albuma koncepcija – japāņu tradicionālās kultūras savīšana ar noise, neakadēmiska kliegšana ar maigu japāņu zen meditāciju, šogad tas vēl aizvien skan pietiekami oriģināli un atgādina, ka eksperimentālā trokšņu mūzika ir ārkārtīgi dzīva.

KEN Mode – Entrench

Noteikti ir ļoti grūti skanēt kā spilgtam jebkura žanra debijas albumam, ja tu esi jau piektais desmit gadu laikā. “Kill Everyone Now” režīms šo grūtumu nejūt, tajās vienpadsmit “Entrench” heavy metal un hardcore dziesmās ir paslēpies pats jaunības eliksīrs, ko vidusskolā es tā pa īstam neiedzēru, jo bišku par daudz klausījos radio SWH. Esmu pārsteigts, ka teju desmit gadus vēlāk izbaudu šo smagās mūzikas pērli kā sevis jaunatklājumu, kā vienpadsmitklasnieka izlaušanās prieku, un, paralēli retai drone un noise atskaņošanai mājas režīmā, varu atkal sajust, ko tīnim pa īstam nozīmē spēlēt kaimiņiem uz jūtām.

Kölsch – 1977

Ļoti būtiski pieminēt, ka daņu tech-house darītājs Rune Reilly savu disku izdevis tieši “Kompakt” paspārnē, kas kā beznosacījuma reflekss uzreiz paaugstina manu ieinteresētības atskaites punktu. Pie šīs bump bump neona sintezatoru mūzikas nav jāstrādā - ir jādejo un jāatdodas vasarai. 

Lady Lazarus - All My Love in Half Light

Es pat teiktu tā Sharon van Etten + Grouper pie klavierēm. Sapņains repetatīvu taustiņu albums stilīgu jauniešu salonam, nav nekāds akadēmiskais Nils Frāms, bet gan jāsaka – neakadēmisks klavierfolks ar pēc skata nedaudz iedomīgu un visnotaļ ambiciozu Kalifornijas meiču. Bet – she really knows what she does.

Laura Marling – Once I Was an Eagle

Viena stunda praktiski nebeidzamas melodijas, viena stunda savādas, ne-manas tautas apziņas, prieka un naida, dabas, identitātes un iztēles melodijas, ka neļauj aizmirst ne nieka no tā, kas bijis un reizē neļauj grimt atmiņās kā slīkstot.  “One I Was an Eagle” ir konceptalbums bez singliem, bet ar lielu, grūti rūdītu misiju – kaut kādā mērā apvienot vēstures gaitā augošās un teju izdzisušās Lielbritānijas impērijas apziņu, caur Anglijas tautu melodijām, Indijas tablām un sītarām, štatu muzikālajām americana pašvariācijām, pirātu dziesmām un pat blūzu. Praktiski tā ir stunda, lai apzinātu svarīgākos angliski dziedājošā folka apziņas atskaites punktus, vai nu tas būtu XVIII gadsimts, vai nu pagājušā gadsimta divdesmitie gadi, vai hipiju laiki ar Timu Bakliju un southern rock ar The Band, vai vienkārši izcils mūsu laikiem tik svarīgā producenta darbs. Viss atkarīgs no klausītāja, vai Mārlinga skanēs kāzās vai berēs, bet nav šaubu – ieraksts derēs katrā godībā.

Laura Stevenson & The Cans – Wheel

Laura Stīvensone ir gudra, vēl trīsdesmit gadus nesasniegusi poppanka/americana meitene, kurai, iespējams, ir problēmas ar attiecībām, jo ne jau visiem puikām patīk tik gudra meitene. Lai arī trīspadsmit “Wheel” melodijas šķiet gana lipīgas, Stīvensones poēzija noteikti ir spilgtāka pār lielu daļu mūsdienās spēlējošo americana čaļu, kas ar smuku skuvumu un saldām melodijām tiek cauri ar “love you, baby blue”, kamēr Stīvensone dzied: “To give yourself a little bit of hope's a lie, you said,/"we're just spinning where we stand."/And if you cling to tokens for your life/you find you wind up with imaginary men”. Moderni un labi.

Le1f – Tree House

Līf, vispirms, ir mistiski izrunājams vārds, kas piesaista uzmanību. Pēc tam tu uzzini – reps un hiphops. Pēc tam uzliec – maģisks reps un hiphops. Lēns, minimāls, tumšs un labs ritms, kas peld caur skandām kā nostādināts chill wave un reizē pilnīgi attaisno “Tree House” vāciņu ar pašu Līf jeb Kalifu Diufu diezgan spilgtā, maķenīt perversā pozīcijā. Albums ir kā spēle starp tīru producētu pophop un reizē underground visatļautību gan melodijā, gan tekstos.

Lilacs & Champagne – Danish & Blue

Jau trešo gadu pēc kārtas uzskatu, ka Lilacs & Champagne ir duets, kas raksta mūziku kādām itāļu hiphopa šausmu vai vesternfilmām un savus albumus izdod kā skaņu celiņu kompilācijas. Lūk! Dziesma no filmas “Pēdējais makarons”, te ievadmelodija no psiholoģiskā trīlera “Mūsu 72.gada nakts”, te ieiešana mežā grāvējā “Bēgšana no Romas”, visbeidzot Starskija un Hača lavīšanās Ņujorkā detektīvfilmā “Mister Smirk '83”! Un tā var turpināt, un neapnīk, kamēr vien viss ir Danish & Blue un strādā fantāzija.

Local Natives – Hummingbird

Ar šiem ir sarežģīti. It kā no vienas puses tāds želabains indi ieraksts savā vienkāršībā, bet, no otras puses - “Hummingbird” nenovēršami spēj iedvesmot, kaut vai vismaz par kādu padomājot. Protams, diska konstrukcija sastāv no enerģiskiem bungu ritmiem, ģitāru akordu atbalsīm, plaukstām, kopā dziedāšanām u.c. neatkarīgās populārās mūzikas āķīšiem un knifiņiem, tomēr “Local Natives” nevar vainot pie tā, ka viņiem tiešām sanāk ļaut klausītājiem (un arī man) uzķerties. 

Logos – Cold Mission

It kā jau daudzi saka, ka mēs neatgriezeniski tuvojamies “Pērtiķu planētas” jaunatnei, kas klausījās mūziku, ko nevarētu nosaukt  mūziku, bet gan klikšķiem un šāviņiem, un nevienādu ritma tekstūru. “Cold Mission” vāārbūūt ir kas šai jaunatnei tuvu stāvošs, tomēr, ja minimal electro un electroakustiskām skaņām piekabina kādu maģisku, sintezatoru spokaino planēšanu un beigās noslēdz ar, piemēram, mīlīgu kalimbas efektu, nemaz tā sliktā nākotne vēl neliekas tik tuvu.

Lustmord – The World as Power

Savā ziņā es pat skaužu tos, kas pērn apmeklēja Skaņu Meža koncertu Dzelzceļa muzejā, lai dzirdētu Braienu Viljamsu a.k.a Lustmord dzīvajā. Jo, lai arī nebiju lietas kursā par viņa iepriekšējo darbību, “The World as Power” izklausās kā viens no burvīgākajiem 2013.gada ambient experimental (un world) muzikas ierakstiem - orientāls reliģisks dziedājums, līdzsvaroti drone kāpumi un kritumi un ārkārtīgi smalki izstrādāta skaņas telpiskā arhitektūra, kas liek spēlēt “The World as Power” visu nakti ne tikai, lai neiemigtu, bet lai mirkļiem justu smadzeņu atmosfēras tekstūras pārvēršamies par miglas tēliem bez reliģiskas, politiskas vai nacionālas piederības – just visas pasaules spēku. Izrādās – Lustmord ir veiksmīgi ielēcis arī tendencē: https://soundcloud.com/19-88music/1988-my-brother-is-dead

Machinedrum – Vapor City

“Vapor City” noteikti nav klasisks dabsteps, tieši tāpat kā Burial, lai gan pavīd jautājums, vai tas vispār ir dabsteps. Manuprāt ir viens variants, Skrillex nīdējuprāt – pavisam cits. Oyaarss mīlētājiem – vēl viena versija. Galu galā ir ārkārtīgi viegli Vapor City” ielikt kādā plauktiņā, ja noliek to tieši blakus Burial materiālam, tad arī rodas kāds kopsavilkums – dubstep, future garage, contemporary r'nb, ambient house... Un, kā ģenētikā iemācīts, stiprākie mēdz būt tie, kuru DNS materiāls paņem labāko no daudziem. Par Machinedrum tad nu seciniet paši.

Majical Cloudz – Immpersonator

Devons Velšs ir tas pēdējais gudrītis ballītē, kas ieklīst pulksten četros no rīta, kad visi mīlulīši jau salīduši pa kaktiem, protams, iereibis un tver pēc mikrofona. Fonā skan viegla melodija, viņš nesaprot, karaoke vai kas, un tik dzied – nedaudz pašpārliecināti, kā jau iereibušam pienākas, seksīgi, lai publikai patiktu un tad, kad palicis vien saimnieks, atlūzis klubkrēslā, Velšs paņem ģitāru un apreibis viegli atkārto noti pēc nots, pēc tam spēlē uz tukšām pudelēm un pīpē pie loga, kamēr lēni uzaust vasaras saule. Protams, “Immpersonator” nav nekā no reibuma, bet noskaņa, ko tas rada, noteikti nav trijos dienā, un nedaudz jāpierod, lai katrā no 10 jaukām, gudrām dziesmām izšķirtu smalku, atšķirīgu motīvu.

Mark Kozelek & Desertshore - Mark Kozelek & Desertshore

Nu ir Markam Kozelekam (Sun Kil Moon) tā spēja dziedāt lirikas, kas sastāv no hronoloģiska viņa draugu un radu nekrologa (esmu pārsteigts, kā viņš atceras visu šo cilvēku nāves konkrētos gados, turklāt tas notiek vismaz vienreiz dziesmā), tomēr tas privātums, ar kādu viņš iekļūst manā istabā un prātā, liekot līdzdziedāt un līdzjust pavisam ikdienišķām, pat triviālām lietām, ir neizmērāms. Dažbrīd talants ir tik liels, ka pat nav vairāk, ko teikt un, visticamāk, līdz nākamajam albumam.

Matthew Herbert – The End of Silence

Lai vieglāk būtu saprast šī trīsdaļīgā konceptalbuma laikmetīgo māksliniecisko vērtību, citēšu boomkat: “..every sound on the album is derived from a 10-second recording of war photographer Sebastian Meyer being bombed by Libyan airforces in 2011; as Herbert puts it, it forces you to "live inside" this atrocity rather than passively observe it, and on top of that poses some very tough questions about art as entertainment, the moral duty of the artist, and so on. [..] Herbert's music has never sounded this violent or degraded, with blasts of molten noise, static, disturbed drones and eerie, primitivist minimalism..” Un, piekrītot teiktajam, vēl jāpiezīmē tas, ka vismaz šajā gadījumā Herberts, ko vairāk pazīstam kā IDM pārstāvi, necenšas izdot albumu kā klasisku pavairojamu vērtību, tā netiešais mērķis ir skaņu māksla, skaņas instalācija mūsu austiņās vai mājas skaļruņos, kas jau pretendē uz konceptuālo mākslu un “The End of Silence” kā ļoti vērtīgu, mūsdienīgu, pat futūristisku mākslas darbu, ko nepārdod ierakstu veikalos, bet izsoļu namos vai atskaņo izstāžu zālēs.

Merchandise – Totale Nite

Vai kāds pieminēja The Cure, The Smiths vai New Order? Nē, atvainojos, tie ir tikai Merchandise. Bet vai tiešām tikai? Protams, jaunieši ir trokšņaini un nepieradināti, tomēr melodijas ir tiešas, pārliecinošas un bez divdomībām – kopā ar Karsona Koksa Morrissey-like stila dziedāšanu ar savādi piesaistoši izelsotām pantiņu izskaņām, piecu garu dziesmu summa spītīgi turas pretī un reizē roku rokā iet kopā ar laiku. Mūsdienās tas nav nekas īpašs, kad skanējums vairāk atgādina mūsu vecāku jaunības manieri, tomēr vēriens un drosme eksperimentēt ar trokšņiem un konceptiem, iznākumā skanot reizē laikmetīgi un reizē nostaļģiski. Noteikti jānoklausās vismaz “Anxiety's Door”, jo man šķiet šis ir pērnā gada visburvīgākais hits.

Midlake – Antiphone

Lai arī Pitchfork apskatā šim Teksasas indi (un mazliet psihodēliska) folkroka albumam ar uzspodrinātu, jaunu skanējumu ir ieviesies viduvējs apaļš sešinieks, neviļus gribas citēt tā kritiķi Ian Cohen: “It’s not hard to find folky rock bands with stronger melodies, bolder personae, or even ones that are just flat-out weirder while operating squarely within the mainstream:[..] That doesn’t change the fact that “Antiphon”is still a likeable, pleasant listen that will always wait for you by the hearth after a long day.” Un man nav, ko piebilst.

Mika Vanio – Kilo

Paralēli Pan Sonic un arī sevis paša smagnējajam noise, electronica skanējumam, somu eksperimentālās mūzikas superzvaigzne Mika Vanio pērn izdeva arī ko ritmiskāku, protams, ar īstu aukstu ziemeļu pieskaņu, leduslauzējiem un nopietnu industriju aiz muguras. Neatkarīgi no ritmiem, “Kilo” ierindojas vienā lauciņā ar Bena Frosta “By the Throat”, tomēr Vanio izvēlas būt hipnotiskāks, spalgāks un mazāk poētisks.

Mike Cooper - White Shadows In The South Seas

No sākuma man likās, ka pēdējais eksperimentālās mūzikas vecmeistara Maika Kūpera ieraksts būs tāds joks vien, bet nākas padomāt vairākreiz, vai tiešām gribas tikai pasmieties. Savā ziņā “WSITSS” ir apātiski un reizē sakārtoti elektronisku cikāžu, primātu un zālēdāju džungļi, ko papildina lēni Karību ritmi, neritmiskas cilpas un stīlģitāra, un tas liek uzdot jautājumu - vai Kūperam ir visi mājās, vai arī, tieši pretēji, viņš ir tuvu absolūtai pilnībai.

Moonface – Julia with Blue Jeans On

Jau kopš 2004.gada “Wolf Parade” debijas albuma “Appologies to the Queen Mary” sekoju kanādiešu mūziķa Spensera Krūga darbībai, un varu teikt, ka praktiski katrs albums, kurā viņš ņēmis dalību, ir nonācis šeit. “Julia with Blue Jeans On” ir meistardarbs, ar kuru Krūgs mani atkal pārsteidza nesagatavotu, praktiski liekot pārdefinēt klaviermūziku manā subjektīvajā perspektīvā – ja kāds man jautātu, vai vēl jebkad esmu dzirdējis šādas svaigā dzejā un melodijās izkaltas balādes, es būtu manāmi apmulsis, tikpat apmulsis, kad izdzirdēju pirmos Krūgam tik raksturīgos spēcīgos ieraksta akordus, vien šoreiz – tikai un vienīgi uz flīģeļa repetatīviem taustiņu piespiedieniem. Ļoti skaisti un drošsirdīgi, un neaizmirstami (arī runājot par poēziju).

Mount Kimbie - Cold Spring Fault Less Youth

Lai arī neizklausās, Mount Kimbie tik tiešām ir īsta dzīvā grupa. Nevar noliegt (un jāatzīst), ka 2010.gada Crooks & Lovers ne tuvu nav pārspēts, tomēr šī dzīvības sajūta tā jau diezgan pārlādētajā elektroniskajā datoru un samplu kaudzē ir stipri manāma. Mount Kimbie ir kļuvuši varbūt nedaudz vienmuļāki, no viesvokālistiem palicis vien konkrēts King Krule, bet katram mūziķim reiz pienāk mirklis, kad jācīnās nevis ar fanu pūļiem, bet gan ar debijas albuma iespaidīgumu. Nu, ir pietiekami labi, bet 2013.gada listē – tikai ar personīgu simpātiju palīdzību.

Mystical Weapons – Mystical Weapons

Dažbrīd liekas, ka tas ir kāds joks, bet, ja ieklausās vairāk un ilgāk - “Mystical Weapons” ir ārkārtīgi interesants artroka albums ar labām psihodēlijas un progresīvā roka pirmsākumu iezīmēm. Mirkļos, kad uzmācies rakstīšanas dēmons, bohēmu mīloša kaimiņa dēmons vai jebkurš cits produktīvs dēmons, šis albums noteikti uzlādēs baterijas vai palīdzēs nolaist tvaiku.

Apskata turpinājums otrajā daļā.

Foto: Publicitātes foto

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV