Otrdiena, 20.Oktobris 2020. » Vārdadienas svin: Leonīda, Leonīds;

Mārtiņa Eņģeļa 2013. gada muzikālo iespaidu atskats N-X

Eņģelis, 13.01.2014. 18:00

100 albumi un 100 dziesmas, kas 2013. gadā spējušas uzrunāt vairāk nekā citi. Sakārtoti alfabēta secībā
Mārtiņa Eņģeļa 2013. gada muzikālo iespaidu atskats N-X

Netherworld – Alchemy of Ice

Ielaid itāli ledus alās, iedod nedaudz cilpas metošas elektronikas, pāris samplu un atbalss, un dabūsi tik daudz un dikti, ka pietiks katram telpas kaktiņam, atmosfēras daļiņai un asinsvadiņam (atkarīgs arī, vai skandas var pavilkt). Ļoti nomierinošs un reizē neiemidzinošs un fantāziju raisošs nakts un klusas dienas albums no Glacial Movements Records (BvDub, Aidan Baker, Retina.it) bosa Alessandro Tedeschi.

Nick Cave and The Bad Seeds – Push the Sky Away

Šķiet, kopš “The Boatman's Call” (un tie ir 15 gadi!) tik ļoti neesmu bijis aizgrābts ar Nika Keiva un Ļauno Sēklu veikumu. Ir tikai deviņas melodijas, bet tajās kā no jauna atklājas Keiva groteska, skumjais pieskāriens, šaušalīgi zemteksti un instinktu saucieni Deivida Linča gaumē. Un liekas, nemaz nav bijuši tie 30+ gadi kopš Keiva karjeras sākuma- “Push the Sky Away” skan kā pavisam svaigs, laikmetīgs paveca kunga vēstījums paša un jaunākai paaudzei par savu ticību mīlestību, bailēm un drosmi.

NiklāvZ – Seasons. (LV)!

Šķiet, pagaidām visideālāk saliktais un palaistais NiklāvZ underground bītu albums, kas pārspēj gan iepriekšējo EP, gan singlus, kas izdoti DirtyDealAudio paspārnē, gan arī visu mūsu cerības. Protams, ilgi dzīvot uz lauriem nevarēs, un, kā visādi putniņi čivina, jaunais “Blocks” jau tuvojas mūsu dzirdīgajai un vērtējošajai ausij, bet diskotēkās uz “Seasons” var paļauties pat daudz labāk kā uz lielu daļu megahitmeikeru, un tas ir nopietns pieteikums deju ļaužu atmiņai.

Nosaj Thing – Home

Nosaj Thing nekad nav bijis ārkārtīgi lieli mažora piekritējs. Džeisons Čangs ir elektroniska basa pavadībā strādājošs dzejnieks, kas neraksta dzeju, romantiķis, kas nebēg mežā, bet tomēr paslēpšanās no popmūzikas skāviena un durvju aizvēršana sabiedrībai kaut vai uz nepilnām 37 minūtēm ir viņa vismaz muzikālajā dabā. “Home” nav pārsteidzošs, jaunas instrumentālā chill hop kustības celmlaušanas vai agresijas paspilgtināts albums. “Home” ir vienkārši krēslains un poētisks.

Olan Mill – Hiraeth

“Hiraeth” ir velsiešu vārds, kas nozīmē ilgošanos pēc mājām, kurās tu nevari atgriezties. Un, savā ziņā, šis vārds ir kā punkts uz “i” manai pēdējo pāris gadu dzīvei, tikai teorētiski pieķeroties māju definīcijām un formai (“mājas ir tur, kur ir manas grāmatas, mūzika un matracis”, “mājas ir tur, kur viegli nomirt”, “maya” no sanskrita – plīvurs, šķitums), tomēr vēl aizvien klejojot un meklējot māju kā tempļa saturu, piepildījumu. Un tā, palaižot svaigi spiesto Olana Milla plati atskaņotājā, es katru reizi mēģināšu savākt sevi daliņu pa pasaulē un sirdīs izkaisītajām daļiņām, lai cīnītos ar šķitumu, ka esmu laimīgs. Līdz kaut kad, pēc n gadiem un x mēnešiem es to klausīšos pēdējo reizi, jo, atrodoties savās māju mājās, savā ģimenē un templī, hiraeth bezizejas sajūta būs vien skumjas, gaistošas atmiņas.

Oneohtrix Point Never – R plus Seven

Daniels Lopatins nesteidzīgi un neizsmeļami turpina “Replica” iesākto manieri ģenerēt unikālas sintezatoru, visuma un baiļu skaņu skulptūras, un katra viņa kompozīcija vēl aizvien izklausās kā tēlotājmākslas darbs – klusā daba, pornogrāfisks akts, marinisma aina, baznīcu griestu gleznojums vai piepilsētas ainava kubismā un Dzigas Vertova filmās. Tas viss ir tur iekšā – sākot no fiziskas, primitīvas dinamikas, caur reliģiskiem motīviem līdz smagai erotikai. Triepienu pa triepienam rodas teju vai nepieradināts elektrobaroks – ārišķīga, krāšņa un tukša mūsdienu pasaules refleksija, kas vairāk izklausās nevis pēc civilizētas sabiedrības, bet zooloģiskā dārza ar mums eksponātu sarakstā. Skumīgi un reizē valšķīgi skaisti.

Oriole – The Mushroom Music Vol.3 (LV)!

Iespējams, ja 25 bītu skaņdarbu vietā būtu uz pusi mazāk, Oriole iegūtu ārkārtīgi augstas, neizsijātas kvalitātes albumu, bet šobrīd, lai arī ieraksts vēl aizvien ir valdzinošs, tas attiecīgos mirkļos spēj nogurdināt un garlaikot. Varbūt nākamreiz nav vērts censties publicēt visu, pieliekot par septiņiem darbiem vairāk kā iepriekš (varbūt tas jau būs megakoncepts), bet pamēģināt uztjūnēt, piemēram, desmit ārkārtīgi spicas “Vassalage”, “Titled” vai “Torus” tipa dziesmas un iet pasaulē, jo, neskatoties uz to, ka šoreiz pieveru acis pašmāju censoņiem, potenciāls šeit ir tik milzīgs, ka skauž.

Paul McCartney – New

Tā tomēr māk tikai Pols. Vēl aizvien, uz tā paša viļņa, bet vēl aizvien labi. Protams, katram reiz bija astoņdesmito periods, par kuru labāk nerunāt, un katram mūziķim pienāk akustisks skaistais nostaļģijas “ap 70” periods, pēc kura liekas, viss ir pateikts. Bet Makartnijam ir ne tikai enerģisks jauneklīgs skanējums, kas iet roku rokā ar vecajiem ieradumiem, bet arī vēl daudz ko sacīt un, savā ziņā daudz vairāk nekā, piemēram, Bobam Dilanam šajos laikos.

Perera Elsewhere – Everlast

Sekojot Gonjasufi piemēram, Saša Perera tiecas izzināt triphopa un downtempo kombinācijas ar austrumu kultūras un arhitektūras vaibstiem, lai gan esmu pārliecināts lielākā daļa atbalsīs izzūdošo skaņu izplatās elektroniskā visumā – dūmakaini, atturīgi, gotiski un maģiski. Šo albumu var viennozīmīgi likt virsū, ja ļoti un pasaulīgi gribas nogurt vai saskumt.

Phosphorescent – Muchacho

Būtībā “Muchacho” nemaz nav baigais vīriešu albums, tas vairāk ir kā intīma siržu lauzēja vasaras pievakares saruna ar dāmām caur romantisku mūzikas fonu. Un tā tas arī skan – ļoti amerikāniski, nedaudz Bon Iver-iski, Džon-Grant-iski un Edvard-Šarpiski, un, protams, ar episkām beigām. Īsāk sakot – visu americana popstāru apvienojums vienā produktā, kas pērn manuprāt pārspēja visus šos stārus.

Primal Scream – More Light

Jau nedaudz vēlāk tiks pieminēti Suede ar savu atgriešanās albumu, un tieši to pašu varētu teikt arī par “Primal Scream”. Lai arī trīsdesmit gadu jau apkārt kopš grupas rašanās, tomēr šie meistari nav zaudējuši ne asumu, ne grūvu, ne dvēseli, un lieliski iejūtas laikā.

Quadron – Avalanche

Iespējams, tā ir elektroniskā soul meistara Robina Hannibala (no Rhye; skatīt tālāk) vaina, bet kopš izdzirdēju jauno, Coco O albumu, viss, ko varu vien teikt – I love, love, love this sensitive neo-soul.

Rashad Becker - Traditional Music of Notional Species Vol. I

Klausoties lieliskā Berlīnes skaņu inženiera debijas trokšņu, klikšķu un primitīvisma albumu, visu laiku galvā turas ilūzija par kukaiņu pasaules neizbēgamo karu un to divīziju, kontingentu, radiosakaru un, reizē arī mājsaimniecības komunikāciju un konfliktiem, un pie šī fantāzijas tēla vainīgs laikam būs Deivids Rotenbergs, kas pirms pāris gadiem “Art + Communication” festivālā uzstājās ar palēninātiem kukaiņu signāliem, kas izklausījās tieši tāpat! Rašads Bekers gan neizmanto kukaiņus, bet jau pazīstamās pultis, mikserus, iekšējās cilpas, pedāļus un droši vien visas pārējās dārgās lietas, kas atrodamas viņa studijā/studijās un ar kurām top tik daudzi ne tik trokšņaini albumi. Īsāk - trokšņu mūzika, ka nemaz nav tik nepieradināta.

RAUM – Event of Your Leaving

Lizas Harisas (Grouper) un Jefre Cantu-Ledesma kopdarbs man pērn patika daudz labāk kā pašas Grouper soloalbums, iespējams, jūtama kompozīciju kontrasta dēļ. Jo “Event of Your Leaving” ir klusuma un drone, atbalss un skaņu asuma, vokāla un instrumentālā materiāla balanss – tādad, daudz vairāk sajūtu kaurinošs. Šāda, lai arī ierobežota, tomēr lo-fi žanra daudzesjainība manai šī brīža esībai iet pie dūšas daudz labāk nekā nu jau ieilgušais Grouper lo-fi sapņu folka posms.

Rhye – Woman

Pērn es ļoti vēlējos mīlēt, šodien es vēlos un rīt vēlēšos mīlēt vēl stiprāk, es zinu. Un pavisam apzināti “Woman” mani iedrošina ticēt šai trauslajai, teju nesasniedzamai mīlestībai, kas ideālisma nosodījumā nenāk un nenāk un mirdz atmiņās kā it kā bijušas, it kā jau pagaisušas “tās skaistās vasaras dienas”. Varbūt esmu muļķis, varbūt tikpat romantisks kā androgīnās, trauslās balss īpašnieks Milošs un romantiski nostaļģisks kā Robins Hannibals (Quadron), tomēr “Woman” ir, ja ne vērtīgākais, tad viens no, manuprāt, vērtīgākajiem pēdējās desmitgades albumiem, un ne tikai laikmetīgajā r'n'b žanrā. Starp citu, “Woman” teju pilnībā iznīcina jebkuru riebumu pret astoņdesmito/deviņdesmito mijas saksofonistiem ar Kenny G priekšgalā, atjaunojot manu ticību seksīgam un  sensitīvam saksofonu pūtienam pareizajā vietā un pareizajā noskaņā.

RJD2 – More is Than Isn't

Kopš 2010.gada, kad uzzināju par Ramblu Džonu Kronu, esmu sekojis līdzi šīm uz popsas un grūvīga instrumentālā hiphopa balansējošajam jaunskungam. Būtībā jaunais albums ir kaut kas starp Flying Lotus un Clams Casino, tomēr, ja rēķinām atpakaļ datumus, RJD2 varētu izrādīties tas, kas šos nosauktos māksliniekus ir ietekmējis. Tomēr “More is Than Isn't” ir lieliski noproducēts kā ļoti labs, laikmetīgs eksperimentālā soula un hiphopa albums, ko vajadzētu noklausīties no sākuma līdz galam vismaz vienreiz.

Run the Jewels – Run the Jewels

Šīs noteikti nav labākās pērnā gada rīmes, tomēr tās plūst kā no pārpilnības raga, to krājumā ir daudz vairāk kā 50 atsevišķu vārdu un visādā ziņā “Run the Jewels” simbolizē jaunību un visu, kas hiphopā ar to saistās – pie šīs mūzikas noteikti var skeitot, dejot, pīpēt, seksot, streikot, getot un visu pārējo-ot, un nemaz nav kauna.

Sam Amidon – Bright Sunny South

Esmu pārliecināts, ka vēl gadu desmitiem pēc šodienas īsti folkmūzikas klausītāji neatcerēsies stilizēto “I See The Sign” 2010.gadā, bet gan smalko, intīmo un atklāto jaunfolku “Bright Sunny South” skanējumā. Sems Emidons ir tiešs Sufjana Stīvensa sekotājs, tomēr, sakarā ar savu pastāvīgo atrašanos Britu salās, jūtami manāma arī britfolka iedarbība, piemēram, materiāls, ko varētu dzirdēt Wilkommen Collective paspārnē (Sons of Noel and Adrian, The Leisure Society u.c.); galu galā albums ieguvis maigu un tajā pašā mirklī raupju tautas melodiju motīvu interpretāciju caur brīnišķīgām inovācijām.

San Fermin – San Fermin

Kas notiek, ja apvieno labāko no Niko Mūlija, Bila Kalahana, Bon Iver, Sufjāna Stīvensa un The National? Iespējams, ka kļūdos, bet viens ārkārtīgi fantastisks un episks popfolka, avantpopa labums. Vien māc savādas bažas, ka ar šo debijas albumu un septiņpadsmit orķestrālām, bagātīgām kompozīcijām Elisa Ludviga-Leone būs sevi izsmēlusi vai vismaz ārkārtīgi apgrūtinājusi līdzvērtīgu nākamo albumu rašanos. Lai gan meitenei ar mūzikas grādu un šādu burvīgu vērienu nebūs grūti atrast līdzgaitniekus, nedauz aizsmakušus baritonu vai dabas, kurā iedvesmoties kā līdz šim.

Scout Niblett – It's up to Emma

Tad nu lūk, līdz kam grundge un Nirvana ir nonācis – tās pašas balādes, vienkāršs elektriskais ģitārfolks un mūžīgā “Me and You” attiecību šķetināšana caur sāpēm, slāpēm un cenšanos piedot. Tomēr nemieram nav pamata, lai arī noskaņa ir diezgan drūma, Skautai Nibletai jau kārtējo albumu pēc kārtas ir iekšās to visu izdziedāt un izspēlēt un neizdarīt ne pašnāvību, ne mēģinājumu. Iespējams, tāpēc, ka viņa nav superzvaigzne ar visu mūzikas industriju uz pleciem, un viņas teksti tomēr pamatā ir par diezgan vienkārši salauztu sirsniņu.

Sean Nicholas Savage – Other Life

Šķiet, vajag pamatīgi skarbi izbeigt mīlestību un pie reizes dzīvot astoņdesmito gadu mīlas balāžu patētismā, lai galarezultāts tomēr sanāktu kas ārkārtīgi salds un skaudrs. “Other Life” ir pilnīgs kultūras nama sintīpops un savā ziņā neatšķiras no citas baļļu mūzikas, bet lirika un tajā caur un caur ievītais neveiksmīgais mīlas stāsts liek padomāt vēlreiz. Galu galā, Šons Nikolass Sevedžs noteikti par sevis pārstāvēto stilu nejokojas, sintīpops ir viņam tuva lieta, un šādā nopietnībā ir vērts ieklausīties vismaz kā profesionālā vecāku jaunības izpētē un attīstīšanā.

Serengeti – Kenny Dennis LP

Kā pilnīgs stulbenis mēģināju gūglē sameklēt, kas tad ir šis Kenijs Deniss, kam veltīts vesels albums, bet tad noklausījos to vēlreiz un vēlreiz un sapratu, ka Kenijs Deniss ir Serengeti, Serengeti ir Kenijs Deniss, un es esmu izāzēts. Īsumā – ja ārkārtīgi vēlies dzirdēt retro hiphopa stāstu par kārtējo izdomāto Ziggy Stardust, tad vīlies nebūsi, Kenijam ir kičīgi bīti, baigā harisma un dīvains akcents arī, starp citu.

Sigur Ros – Kveikur

Bieži neesmu par viņiem tā teicis, bez izbaudīju “Kveikur” kā skaistu skaņu celiņu piedzīvojumu meklētāja filmai, kur takas ved no kalnu augšām līdz piķa melnām alām, caur kalnu pļavām, lejpus straujām upēm un iekšā klusos, plašos mežos. Iespējams, beidzot piepildījies tās, ko es no Sigur Ros gaidīju – tā ir fiziska dinamika, skaņu cilpas un bungu ritmi, kas dzen uz priekšu ne tikai viņu mūziku, bet arī iztēli, kas pagaidām ir vienīgā pasaule, kur varu ceļot tik vērienīgi. Vai arī vēl varbūt filmās...

Skagos – Anarchic

Lai arī neesmu teju nekāds tīras smagās mūzikas fans, Vankuveras atmosfēriskā melnā metāla duets Skagos šogad patīkami uzrunāja un netraucēja noklausīties divas, kopsummā vairāk kā četrdesmit minūtes garas smeldzīgas un bagātīgas melodijas, kas, nē, vismaz pusē no laika nav tikai zāģēšana un gārkšana; skanējums ir pat tuvāks postrokam. Puiši ir piestrādājuši ne tikai pie jaudas un megazāģa, bet tajā pašā mirklī arī pie dabai draudzīgām lirikām un civilizētas partitūras, un visā visumā ir ne tikai kārtējie anarhisti, bet pamatīgi romantiķi. Metāls tiem, kas neklausās metālu, t.i. man it īpaši.

Snoop Lion – Reincarnated

Bet tur ir kaut kas lielisks! Protams, producenta darbs, pieredze, moderns skatījums var izglābt daudz, “Reincarnated” var būt pielāgots masu kultūrām, slavenību atklāsmju laiks liekas kā veiksmīgs mārketings (un iespējams ir vien absurda ilūzija) un no vēlamā “back to the roots” iznācis “i don't care about the roots”. Tomēr tās ir 17 regejpopa dziesmas augstākajā produkta raudzē (nu, teju visas) un svaigā populārās mūzikas dižgara vērīgās acs skatījumā. Bet, lai arī kā “Reincarnated” nepatiktu, tas tomēr spēj sagādāt to īpašo regeja groove visu laiku, un tas ir fakts.

Stephen Vitiello + Molly Berg – Between You and The Shapes You Make

Vērtīgi atgādināt, ka šis elektroakustiskais albums būtībā ir saplānots, tomēr melodiju, partiju un motīvu iestāšanās ir tīri laika sajūtu līmenī, tāpēc “Between you and the shapes you make” spēj pielāgoties tai noskaņai, kas ir klausītāja pašreizējā realitātes mirklī un, kā vēsta ieraksta nosaukums, turpinot sekot klausītāja laika gājumam starp tiem. Pamatīga sapņu mūzika ar nelielu nemierīgu iejaukšanos, lieti noder arī dienaszagļiem un meditācijai.

Suede – Bloodsports

Cik aizgrābjoši teikt, ka kaut kas šajā gadā skan kā bērnība. Suede noteikti bija mana vissavādāk mīlētā grupa tīņu gados, tik savādi atcerēties, ka klausījos Breta Andersona spilgto vokālu kā kaut ko bendējošu un reizē dzīvības pilnu. Ja jautājums ir, vai Bloodsports ir pilns ar superhitiem, atbilde ir nē. Ja jautājums ir, vai Suede pērn atgrieza atpakaļ milēniumu, tad atbilde caur viņiem piedienīgu skumja prieka sajūtu ir – jā.

The Haxan Cloak – Excavation

Tā nav pabeigta cilpa uz “Excavation” vāciņa, bet tas noteikti ir cilpas sākums. Bobija Krlika pasniegtais auklas gals ir aicinājums uz nāvi, uz klusi un slāpēti ritmisku došanos tai pretī, kur tevi nepiemeklē šausmas un pārsteiguma efekti krītošu skeletu formā, bet gan kraukļi krēslainā upes gultnē, kas savām melnajām acīm auksti tevi noraugās, kamēr tu turpini slīdēt pa darvas tumšo ūdeni garām pat vēja pamestām lokācijām, kur skaņu rada saules aso staru bezgalīga graušanās planētas virsmā, līdz tumsa kā inde iesūcas ķermenī, sirdspukstu ritmā izdzēšot tavu esamību. Tu roc pats savu kapu, tu tajā iekāp un ar pēdējo ritmu dunoņu gaidi nākošo.

The Knife – Shaking the Habitual

No vienas puses The Knife savā atgriešanās albumā skan koncentrēti un pieradināti, no otras puses – pie velna krautroku, welcome techno! Protams, vien mazā daļā no trīspadsmit, pārsvarā supergarām un superinteresantām kompozīcijām, kurās atrodams pilnīgi viss no “The Knife” pagātnes ekstravagantās un unikālās darbības (vieglai līdzību sazīmēšanai neaizmirsīsim, kā skanēja “Tomorrow, In a Year” rokopera), plus vēl daudz vairāk arābu un tuvo austrumu kultūras, nekā būtu to paredzējis. Nosaukums “Shaking the Habitual” noteikti lieliski atspoguļo savu būtību – The Knife nopietni sašūpo zemi zem kājām.

The National – Trouble Will Find Me

Beidzot arī The National ir iekarojuši varbūt vēl ne manu sirdi, bet pienācīgu vietu manā ikgadējā mūzikas sarakstā, UN lielā mērā pateicoties arī tam, ka Meta Berningera vadītā skumjo un inteliģento pilsoņu grupa šogad krietni pārspējusi savus iedvesmotājus un, manuprāt, vienā kulītē liekamos Tindersticks. Tiešām, lai arī “Trouble Will Find Me” ir nedaudz par garu vienam normālas skumjuma pakāpes cilvēkam, tomēr ieraksts ir saldi patīkams un rada pieradumu līdz ar katru nākamo atkārtošanos.

These New Puritans – Field of Reeds

Kamēr šī apskata ievadā minētās nobriedušās zvaigznes (un ne tikai) vēl aizvien mēģina iekarot sabiedrības simpātijas ar ballīšu hitiem, tikmēr angļu trīs “jaunie puritāņi” turpina atklāt arvien jaunus ceļus, kā mūzikai nepazaudēt savu māksliniecisko nenovērtējamo vērtību. Lai arī liekas, ka mūzika ir kas galēji neatkarīgs, tā tomēr vienmēr ir bijusi mākslas forma, vienlīdz liberāla, vienlīdz ietekmīga un estētiska un, nedrīkstam aizmirst, viena no vecākajām mākslas formām ever forever. Klausoties “Field of Reeds”, sirdī reizē uzvirmo gan prieks, gan skumjas, gan cerība – kas būtu noticis ar mūziku un mums, ja mūsdienu jaunatne vairs nerakstītu ko tādu, kas notiks ar mums, ja tādas vērtības kā “These New Puritans” nogurs, izdodot fantastisku albumu pēc albuma, un neizturēs...

Thundercat – Apocalypse

Kur roku pieliek Flying Lotus, tur zelts nāk ārā. Taču no otras puses – pats zelts jau ir tur apakšā. Rezultātā rodas albums Apocalypse, kurā abi multimaestro sametas kopā, lai uzspodrinātu laikmetīgā r'n'b, soula, fanka un eksperimentālās elektronikas draudzību – viens no vokālās un baslīnijas, otrs no instrumentālās un producēšanas puses. Kungs, apžēlojies, palaist garām šādas zemās arpeggio partijas...

Tim Hecker – Virgins

Drone, experimental electro un ambient mūziķis Tim Heckers mēdz veikt lielākus un mazākus sadarbības projektus (piemēram, ar Danielu Lopatinu a.k.a Oneohtrix Point Never), kas varbūt nesanāk tik spilgti, tomēr katru reizi, arī ar pieminēto, pēdējo kopdarbu kaut kas viņa izpildījumā, saglabājot seismiskas, tehtoniskas telpas skumjas, mainās uz pavisam citu, šoreiz, atkārtojošu, tramīgu taustiņmelodiju cilpu pusi. “Virgins” kopumā tā arī skan – nevis trausli, maigi, kautri, nepieredzēti un pavasarīgi (kas arī nav izslēgts!), bet gan izmisīgi, neapdomīgi, nolemti, bailīgi, pretestīgi un sāpīgi. Tieši tā, kā man Heckers māk vislabāk.

Tomonari Nozaki – North Palace

Kad “The Caretaker” nedod ziņu un Viljams Basinskis kļūst garlaicīgs, ir vajadzīgs kas atsvaidzinošs un nedaudz jaudīgāks, un tāds, lūk, ir Tomari Nozaki un viņa analogo cilpu ambient drone, kas stājas pirmajās rindās ne tikai pārstāvot, bet aizstāvot un attīstot savu mūzikas novirzienu. Atšķirīgā burvība no jau nosauktajiem ir tāda, ka Nozaki nebaidās no klusuma vai elektrisko ierīču tukšgaitas vai klusgaitas šņākoņas, tādējādi palīdzot iestāties kādam spēcīgākam motīvam un vispārējai telpiskai (lasīt – maigi seismiskai) sajūtai.

Trentemøller – Lost

Trentemøller pēdējais darbs brīžiem atgādina kaut ko no “Get To France”, ko 1984.gadā kopā ar Megiju Railiju izpildīja Maiks Oldfīlds. Lai arī laiki mainījušies, ģitāras solo partijas teju simtprocentīgi pārgājušas uz sintezatoriem, tomēr gotika paliek. Pat palielinās, “Lost” izskanot kā šīs nosauktās kompozīcijas un, piemēram, “Bat For Lashes” aizpagājušā albuma “The Haunted Man” drūmās ritmikas summai. No vienas puses mainīgi enerģisks IDM, no otras – gotisks juteklisks dziedājums, kas kopsaucējā skan baigi labi.

Ty Segall – Sleeper

Tai Sīgals ir pilnīgs sētas rokeris. No grunge līdz garage, no punk līdz heavy rock, bet tad... Bet tad iznāk “Sleeper”, un, šķiet, tas ir pēdējās dekādes labākais akustiskais ne-popa albums. Nē, klausoties es pat iztēlojos, ka dzīvoju līdzi Deividam Bovijam, Grateful Dead, Timam Baklijam, Neilam Jangam un tik daudziem citiem pašos labākajos laikos – septiņdesmito sākumā, un arī tad konkurence nerādās tik saspringta, kā liktos. Jo Tai Sīgalam ir izdevies notvert tā laika esenci pašam savās desmit dziesmās, un kā lielam hipijlaiku fanam, man ļoti, ļoti patīk, kā skan šī esence, ļoti.

u-Ziq – Chewed Corners

Nevar izteikt, cik ļoti man derdzās µ-Ziq, kopš pirmo reizi izdzirdēju 1997.gada “Lunatic Harness”. Un šī sajūta man turējās prātā līdz pat mirklim, kad pie manis nonāca pērnais veikums. “Chewed Corners” ir tiešām krāsains IDM ar piedzīvojumiem bagātu klausījumu, un neviļus jāņem savi vārdi atpakaļ – ja ne par “Lunatic Harness”, tad noteikti par µ-Ziq kā ļoti profesionālu elektronisko motīvu radītāju.

Unknown Mortal Orchstra – II

Šī bija mana pirmā reize, kad izdzirdēju Rubana Nilsona balsi un viņa apvienībai tik tuvo lo-fi kasešu atskaņotāja skaņu, un pirmā doma bija – The Beatles un Devendra Banhart. Pirmkārt, bītli, jo “II” melodijām piemīt tāds pats orientāls, lipīgs skanējums kā bītlu pēdējiem albumiem, un, otrkārt, Devendra, jo šīs melodijas Nilsons izdzied ar tādu jauku ņaudēšanu caur nedaudz psihodēlisku, seksīgu ģitārpriekšspēli. Galu galā “II” ir pieradinošs popa albums, kas tomēr nemaz nav pops.

Vampire Weekend – Modern Vampires of the City

Nu labi, labi, lai arī no sākuma tāpat kā pret iepriekšējo “Contra” biju krietni skeptisks par Ezras Kēniga Babilonas dziedājumiem, viņa tā jau spilgtās balss dažbrīdējo pārspilgtināšanu ar vokoderiem un visādā ziņā tādu savādu pašpārliecinātību un digitālo  infantīlismu, tomēr beigu beigās “Modern Vampire of the City” ir kaut kas vienkārši ģeniāls. Un šis “superalbums” noteikti ir daudz spilgtāka mūzikas parādība šogad nekā “Arcade Fire”.

White Denim – Corsica Lemonade

Baltais džinss vēl aizvien ir modē un izklausās kā pārāk progresīvu kovboju dienvidroks no 1972.gada, ietekmes jūtamas gan no The Band, gan Lynyrd Skynyrd vai The Guess Who, un, paldies dievam, ka tā. “Corsica Lemonade” pat nav softdrinks, bet kārtīgs kokteilis, ko patīkami klausīties tiem, kas ar sirdi vēl aizvien ir četrdesmit gadus atpakaļ; protams, tie laiki nav atkārtojami, tomēr šis albums dara visu iespējamo, lai, kā saka – not to loose the vibe.

Wigsplitaz – Represent the Dead

Ja kādam nav ne jausmas, ko nozīmē zombijreps un kā skan zombijreps iztēlotai zombijfilmai, tad šis konceptalbums būs lieliska atbilde visiem šiem jautājumiem (un, kas to zina, kādiem vēl). Bet ja nopietni, tad Wigsplitaz ir ļoti biedējoši veiksmīgs retrohiphopa un dobja repa krustojums un visnotaļ būs interesants gan tiem, kas vēlas saklausīt tekstos iepīto scenāriju, gan ironiju par vecajiem laikiem vai vienkārši labus bītus ar laimīgām beigām!!!

Wrekmeister Harmonies - You've Always Meant So Much To Me

Tiešā nozīmē šis albums ir milzīgs, 38 minūšu garš metāl-drōn-post-akademik-kosmosroka monoskaņdarbs, kas skaisti un cildeni apspēlē tikpat poētisku un cildenu nosaukumu – tā ir kā piedošana, kā lūgšana kam augstākam, mīlestībai, ģimenei, reliģiskai figūrai vai kam citam, bet ar tikpat augstu nodošanos, upurēšanos un mīlestību. Ja klausītājs ir atvērts audio piedzīvojumam, tad šis magnētiskais eposs tikpat magnētiski noturēs prātu un iztēli līdz pašām fināla arfas klusajām izskaņām pēdējā, trīsdesmit septītajā minūtē, kad laiks jau kļuvis mazsvarīgs.

Xenia Rubinos – Magic Trix

Ja šogad ir kāda avangarda meitene, ko varētu precēt un reizē neprecēt (jo viņa ir labāka par tevi), tad tā ir Ksenija. Šeit ir viss – spāniski runājošiem cilvēkiem tik tuvā ekstravagantā šizofrēnija un naivisms, nedaudz soul un jazz, rigtīgi daudz kontrolētu un nokontrolētu bungu, griezīgas skaņas un maiga, bagātīga balss, pops un pilnīgs nepops. Īsumā – nedaudz truls albums, kas reizē arī ir lieliskākā šī gada nepieradinātā indi sasniegums. Panikafē!!!!

Lieliski krājumi:

After Dark 2

Air Texture Volume III

Cosmic Machine: A Voyage Across French Cosmic & Electronic Avantgarde (1970-1980)

DDA\VA II (LV)!

John Talabot – Dj Kicks (mixtape)

Ebo Taylor Jnr. - Afrobeat Airways 2: Return Flight to Ghana 1974-1983

Saint Heron

The Outer Church

Patīkami skaņdarbi no vārgiem albumiem (vai arī tāda šogad nav bijis):

Actress - Voodoo Posse Chronic Illusion

ADULT. - Idle (Second Thoughts)

Akron/Family – Until the Morning

Anna Calvi – Sing to Me

Applescal - Thanks For Fun

Arcade Fire - Flashbulb Eyes

Arctic Monkeys – U R Mine?

Autre Ne Veut – Ego Free Sex Free

Benjamin Damage – Heliosphere

Bibio – Dye The Water Green

Black Milk feat. Quelle Chris - Ghetto Demf

Blue Hawaii – In Two

Bombino – Azamane Tiliade

Broadcast – The Equestrian Vortex

Burial – Rival Dealer

Clark – Alice (Redux)

Claude VonStroke - Dood

Cocaine 80s - Kuro To Shiro (The Flower Of Life)

Daft Punk - Get Lucky (feat. Pharrell Williams)

Dan Friel - Ulysses

Daníel Bjarnason – Over Light Earth I. Over Light Earth

DARKSIDE - Paper Trails

DeepChord - De Wallen

Destruction Unit – Bumpy Road

Devendra Banhart - Daniel

Dirty Beaches – Casino Lisboa

DJ Rashad – Feelin

DKSTR – Miami Deli

Drake – Tuscan Lather

Earl Sweatshirt - Sunday (feat. Frank Ocean)

Edward Sharpe and the Magnetic Zeros - Better Days

Ellery James Roberts – Kerou's Lament

Ethernet - Correction

Flume feat. Jezzabell Doran - Sleepless

Foals - Inhaler

Francis and the Lights - Like a Dream

Ghost Outfit - Killuhs

Gold Panda – Brazil

Helado Negro – Junes

Iceage – You're Nothing

Indians – I am Haunted

Instrumenti – Heartcore (LV)!

John Grant - You Don't Have To

Julia Kent – Kingdom

Junip – Light of Fire

Justin Velor - Galliano Rocks (feat. Jez Williams)

Justin Walter – Western Tears

King Krule - Foreign 2

Kodek – Future Now (LV)!

Laura Mvula – Green Garden

Little-Scale – Karate!

Lonnie Holley feat. Lillian Blades - Sun & Water

Lust For Youth - Perfect View

Lycia - Quiet Moments

Major Lazer feat. Laidback Luke & Ms. Dynamite – Sweat

Mayer Hawthorne - Where Does This Door Go

M.I.A. - Bring The Noize

Mick Harvey – Glorious

Mogwai - Jaguar

Mother Falcon - Dirty Summer

Mountains - Sand

Nguzunguzu – Foam Feathers

Nightlands – You're My Baby

Nobody - Third Charm

Noveler – No Dreams

oOoOO - Mouchette

Orchestra Of Spheres - Mind Over Might

Oval and Hana Kobayashi – Beige

Pharrell Williams – Happy

Phill Niblock – Feedcorn Ear

Phoenix - Entertainment

PVT - Shiver

Quasimoto - Catchin' the Vibe

RL Grime - Shells

Robin Thicke - Blurred Lines feat. T.I., Pharell

RY X – Berlin

Ryan Hemsworth feat. Lofty305 – Against A Wall

Sampha - Without

Shearwater - I Luv The Valley OH!

Shigeto – Ringlader

Syclops - A Blink of an Eye

The Delta Mirror - Goldfish

The Dodos – Stranger

The Field – They Won't See Me

The Heliocentrics - Wrecking Ball

The Joy Formidable – This Ladder is Ours

The Range - The One

Tindersticks - Friday Night

Toro Y Moi – Say That

Ultraísta - Smalltalk (Four Tet Remix)

Umberto - Night Fantasy

VADi – N I G H T R I D E (LV)!

Villagers - Earthly Pleasure

Vondelpark - Dracula

Wampire - The Hearse

Wild Nothing – Ocean Repeating (Big-Eyed Girl)

Willy Moon - Get Up (What You Need)

Xiu Xiu - You'd Be So Nice

Yeah Yeah Yeahs – Sacrilege

Apskata pirmā daļa.

Foto: Publicitātes foto

» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV