Jau pašā sākumā koncerts neatklājās, kā cerēts, jo pirmajam māksliniekam Vaizmenam līdzi uz skatuves nebija ļoti svarīgas performances daļas. Jau kopš 2000. gada viņu pavada pašveidotas un pašierakstītas nelielas filmiņas, animācijas un iestudēti mēmie leļļu šovi, kuriem viņš uz vietas arī atskaņo sevis radīto skaņu celiņu. Šoreiz, lidostas pazaudēto mantu dēļ, Bobs uz skatuves kāpa bez nekā, vien ar savu ģitāru un no “Immanu EL” aizlienētu echo sounder.
Šķietami neērtības radošais fakts nozīmēja tikai to, ka Rīgā viss koncerts viņam būs jāņem uz sevi. Tas neradīja problēmas, un visas dziesmas tika nospēlētas ar divtik lielu atdevi, mīmiku un monologiem starpbrīžos. Interesantais balss tembrs, vizuālais izskats, sejas plastika un ironiski mīļie un neiedomājamie joki tik ļoti atgādināja Amerikas nelaiķa komiķi Endiju Kaufmanu (Andy Kaufman, bēdīgi slavenais šovmens septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, par kuru uzņemta filma “Man on the Moon”), ka brīžiem šķita, ka viņš ir piecēlies no mirušajiem un spēlē mums par prieku. Bija grūti piefiksēt, kādas dziesmas Vaizmens atskaņoja, jo viņš muzikālās karjeras laikā ir izdevis vairāk kā desmit albumu, plus daudzas dziesmas tiek sacerētas uz vietas vai sagatavotas koncertprogrammai bez ieraksta studijā. Taču tas nemazināja prieku paskatīties, kā šis Roja Hārpera (Roy Harper) līdzīgajā tembrā dziedošais cilvēks izklaidē publiku ar skaņdarbiem, kuros, šķiet, viņš pats izpildās kādu pustoni vai ceturtdaļtoni par zemu, nekā spēlē. Taču tik konstanti, ka, pavirši klausoties, grūti pamanīt.
Pēc nelielas pauzes uz skatuves kāpa kolektīvs “Immanu EL”, kurus pavadīja ne tikai skatītāju aplausi, bet arī vairāki tajos esošo zviedru izsaucieni tikai viņiem saprotamā valodā. Grupa, kura jau paspēta nosaukt dažnedažādos cildinošos vārdos ne tikai savā valstī, bet arī ārpus tās, pusi koncerta nospēlēja vistīrākajās “Mogwai” tēmās ar gariem saspēles periodiem, piepalīdzot augstas balss vokālam, taču otro daļu pavadīja vieglākas, brīžiem “Angels & Airwaves” līdzīgas indīpoproka pieskaņas. Visa koncerta laikā neradījās šaubas, ka melodiski uzstāšanās ir ļoti labi apskaņota un pārsātināta jaukā variācijām par tēmu – minors manā postrokā, taču ļoti bieži nepameta pārliecība, ka tas nav nekas unikāls vai savdabīgs, jo “Immanu EL” vairākas reizes vakara laikā lika apdomāt viņu definīciju - “Sigur Ros” augstajos tempos dziedājošie “Rasmus”, kas aizņēmušies “Explosions in the Sky” radītās ģitāru mezglošanās un ritma bagātību. Bet, neraugoties uz to, zviedru puiši 16. februāri aizpildīja kā nākas, neliekot vilties tiem cilvēkiem, kuri jau bija paspējuši noklausīties abus grupas līdz šim iznākušos ierakstus “They'll come, They come” un “Moen”. Viens ir noteikti skaidrs – meitenēm patika.
Foto: Eņģelis
