Sex Pistols koncerts Arēnā Rīga

Lietaini pelēkajā vakarā mazi pulciņi cilvēku dodas Arēnas virzienā, jau pie ieejas var redzēt, ka cilvēku nav daudz, bet kvalitāte gan ir izcila. Te lielākoties ir atnākuši cilvēki, kuriem šī mūzika un arī šī grupa nozīmē kaut ko vairāk kā tikai „atskaites izklaidi”. Starp apmeklētājiem var sastapt gan pazīstamus māksliniekus, mūziķus, gan pat politiķus. Par pēdējiem man liels prieks, jo viņu nodarbošanās nu nemaz neiet kopā ar Sex Pistols ideāliem. Bet cilvēces spēks ir duālisms.

Jau Arēnas iekšpusē man ir patīkama nojauta, ka šis koncerts būs kas īpaš. Vai nu cilvēku trūkuma dēļ, vai arī anarhistiskās brīvības dēļ, tu, skatītāj, vari gan apmesties sēdvietās, gan brīvi nokļūt pie skatuves, Sex Pistols pat ļauj fotogrāfiem bildēt trīs dziesmas, tas jau ir izlēciens. Atmosfēra hallē ir pozitīvi uzlādēta, pat apsargi ir tādi sirsnīgi un sadzērušos pankus nevis met ārā, bet tikai pabīda malā, ļaujot tiem turpināt baudīt koncertu.

Skatuves izkārtojums ir askētisks, bet ar sava veida eklektisku šarmu. Milzu dzeltens plakāts rotāts ar diviem kombainiem, vienam no tiem ir uzraksts „Nowhere- uz nekrieni” un otram „Boredom- garlaicība”. Patiesībā spēcīgs plakāts, jo mūsdienu dzīve tiešām ir virzīta gan uz nekurieni, gan garlaicību. Viltus patiesības, mietpilsonisms sen nav bijis tik augstā lēcienā. Varam pateikties par to demokrātijai un visām tiesībām. Skumdina nostaļģija Sex Pistols dziesmās un ideālos, kuri ir tik veci, jo nekas no tā laika cilvēku sapņiem nav piepildījies. Tajā laikā, kad radās panku kustība bija vismaz ideāli, uz kuriem varēja virzīties, bet tagad šie ideāli ir sasniegti un tā pat kā pasakā par Sprīdīti „ No tāluma viss ir savādāk, bet, kad pienāk klāt ...„ Tumbas ir apklātas ar Skotijas karogiem, bet bungas ir Britu karoga krāsās. Tādām grupām kā Sex Pistols nav nepieciešams uzspeist uz šovu, jo viņi paši jau ir šovs.

Dziest gaismas un sāk skanēt patriotiska Britu impēriju slavinoša dziesma no 30.-tajiem gadiem. Dziesma mums atgādina par seniem laikiem, kad Britānija vēl bija kaut kas, ne tikai savas bijušās kolonijas satelītvalsts. Tādēļ nav brīnums, ka Džons Laidons, Sex Pistols solists, tik bieži uzbrūk tekstos ASV. Iespējams, ka Laidons arī izsmej Britāniju, bet dziļi sirdī arī viņam kremt, ka Briti tagad nav nekas.

Un nu parādās viņi, pirms tam dzīvajā viņus nebiju sastapis, tādēļ ir mazs pārsteigums, jo priekšā stāv jau normāli onkuļi, bet Džonijs par pārsteigumu ir friš.  Jaunībā jau nekāds skaistulis nebija, bet tagad ieguvis nolietojuma šarmu. Džonija grimmases un izpūrusī frizūra viņu padara par kolorītu, kurš atmiņā iespiežas kā sviestā. Pūlis rēc aiz sajūsmas. Džonijs dauza mikrofonu pa savu pakausi...

Un tad iet vaļā, Džonijs atver savu rīkli ar retajiem zobiem un balss spēks mūs gāž no kājām, pūlis jau pēc otrās dziesmas ir stāvoklī, ko angliski sauc par „mosh pit”, jeb latviski „grūstīšanos”. Džonijs ik pēc dziesmas izsaka kolorītus citātus. Dažus no tiem citēšu:

„Te ir Latvija nevis Igaunija”

„Sliktie komunisti ir prom. Ir arī labie laikam. Bet vienīgie ienaidnieki ir mūsu valdības!”

„Brendijs ir labs, Latvieši ir labi!”

„Sex Pistols nav Rolling Stones, ne arī Steping Stones!”

Kā jau panku blice, viņu dziesmas ir arī politiskas un veltītie vārdi Bušam ir skarbi. Citā dziesmā Sex Pistols atgādina, ka mēs visi esam normāli veči, ja mums ir vīriešu dzimumorgāni. Koncerts ir kā atveseļošanās un terapijas kurs no politkorektuma un visiem pārējiem cilvēces indētājiem. Skan visas labākās dziesmas: „Anarchy in the U.K.” un „God Save the Queen”, kuras atstātas saldajā ēdienā. Pie šīm abām jau visa publika plosās un Džonijs liek celties arī tiem, kuri sasēduši tribīnēs ar vārdiem - „Sēdēt varēsiet rīt savos birojos!”. Tad arī taukās miesas tribīnēs ceļ savus korpusus pretīm debesīm. Džonijs ir tiešs kā ar āmuru. Ir pilnīgi maģiska enerģija, visi ārdās un sejās cilvēkiem ir prieks, arī Džonijs un ģitārists Stīvs Džouns izskatās sajūsmināti, jo šis koncerts tiešām ir kā mazā klubiņā, tikai 2000 cilvēku.

Vīri ir pārvarējuši 25 gadu slieksni, kas rokmūziķiem ir parasti liktenīgs un nu, ja nekas viņus vairs nevar nokaut, ir sākusies otra elpa.

Uz skatuves vīri kāpj vēl divas reizes pēc masveida saucieniem. Džonijs savā slavenajā veidā izšņauc degunu kā normāls Ņukāstlas strādnieks un atkal laiž vaļā. Pagurušie panciņi nu jau sitas savā starpā kā apdullušas mušas, bet visi ir enerģijas pilni.

Koncerts ir galā, Stīvs Džonijs skatītājos pamanās iemest arī Safe Guard ziepes, kāpēc?!!..., tulkojiet paši.

Visi laimīgi plūst laukā no Arēnas. Pankroks ir miris, jo nekas labāks par Sex Pistols nav. Tādēļ man pat tāda smeldzīgi salda sāpīte.

Ak jā, bet nav jau viss tik traki, panki nemirst, panki iet bojā!

P.S. Mazliet par anarhiju:

Anarhija- no grieķu valodas (anarchia), „ bez valdīšanas”) ir politiska nostādne un filozofiska mācība, kas iebilst pret jebkādām valsts valdības (kundzības) formām. Anarhijā katrs indivīds rīkojas savās interesēs, nepastāv nekādas valsts pārvaldes formas vai likumi.

Anarhists- anarhisma piekritējs; kas neatzīst valsti un tiesisku iekārtu.