Mūzika kā okeāns, un sajūtas kā plosts - tā varētu raksturot Otmāra Lieberta koncertu Rīgā. No emocionālām kulminācijām, lejup pa ģitāras korpusa izbungotajiem ritmiem un līdz patīkami nomierinošām un neitrālām melodijām, kas atkal kāpj ar sarežģītu rifu un variāciju pacēlumiem, noslāpst piecpadsmit minūšu pārtraukumā un, uzņēmušas spēku, atkal sasniedz kulmināciju pie pavisam lēna, nomierinoša, bet bezgala tuva klasiskā lauku flamenko koncerta stila skaņdarba, kuru parasti publiski spēlē nacionālie meistari nelielās nojumēs Spānijas ciematos.
Bet tomēr neviļus gribas raudāt. Nav svarīgi, cik dzirdētas, izcilas un, iespējams, neitrālas melodijas ir koncerta vidū, bet krūtīs zib saviļņojums, un acis piekaltas virtuozajām rokām, kas liek to darīt koncerta sākumā un beigās. Nevar noliegt, ka mums ir tikai tās dažas notis, kuras mēs vēl šad tad varam sadalīt oktāvās, tāpēc reizēm kāds muzikāls priekšnesums liekas parasts un vienmuļš, bet mēs nevaram neticēt Lieberta spējai valdīt pār savu ģitāru tik izcili un ātri, ka pat mute var palikt vaļā, skatoties, kā viņš spēlējot raugās tālumā, aizver acis un šad tad pārkārto kājas, nemazinot ritmu un nepārtraucot dziesmu. Augstākā pilotāža kopš 1989. gada, kad tika dibināta Lieberta grupa “Luna Negra”.
Koncerts sākās neilgi pēc pieciem, ilga nepilnas divas stundas ar pārtraukumu piecpadsmit minūtes.
Foto: Vladislavs Punculs
