"Art Nouveau" iezīmē ne tikai arhitektūras, bet arī sadzīves un domāšanas maiņas periodu. Vismaz būvniecībā "Jaunās mākslas" (posms zināms arī kā Jūgendstils) izpausmes izpaudās kā domāšana ārpus rāmjiem – brīvas izpausmes ietekmēties no visa, jaucot un eksperimentējot. Nepilnu divu dekāžu laikā arhitekti sajauca neoklasicismu, dekoratīvismu, tautas romantismu, baroku, statenisko stilu, pat agrīnu funkcionālismu.
Kāpēc šāds ievads? Tas saistīts ar Otmāra Lieberta 1990.gadā pašpasludināto personiskā "Flamenco Nouveau" rašanos. Zināms, ka lielas pārmaiņas šādā stilā sakās jau septiņdesmitajos, kad pasaulslavens kļuva Pako de Lusija (Paco de Lucía). Tomēr tieši tikpat ilgu posmu kā Jūgendstils, arī pats Lieberts ir centies atšifrēt savus klasiskās flamenko, rumbas, tango flamenko un pat salsas un tuvo austrumu ģitāras elementus. Utt.
Tomēr, kā par nelaimi, viņam ir grupa "Luna Negra". Četri kungi, kuri ik pa laikam mainās, izņemot pašu Liebertu un basistu Džonu Geiganu. (Jon Gagan) Kāpēc par nelaimi? Šī blice, pavadot lielisko solo mākslinieku, viņa labās sirds dēļ, pusi no pieminētajiem "Flamenco Nouveau" apakšstiliem apspiež. Jo ir tikai kripatiņas no Lieberta klasiskā flamenko, ambientā flamenko, austrumu ietekmes un nemaz no salsas.
Dažbrīd pat liekas, ka "Luna Negra" ir gājusi drīz Rīgu atkārtoti apmeklējušās soft jazz/fusion jazz apvienības "Acoustic Alchemy" virzienā. Tikai ar mazāk spēcīgām melodijām un ārkārtīgi rezervētu, pat pārlieku distancētu attieksmi pret skatītājiem, atstājot pasaules mūziku aiz muguras. Ņemot vērā to, ka Lieberts tomēr ir runātīgs kungs, un savā solo koncertā 2009.gada oktobrī divu stundu laikā paguva iespraukties ar kādām piecām "pīpauzēm", šoreiz, koncertējot ar grupu, klausītāji knapi sagaidīja vienu.
Bet tas - vismaz šoreiz, jo ir citas reizes, kad "Melnā Mēneša ("Luna Negra" - spāņu.val) izpildījums ir manāmi krāsaināks. Pārsvarā vien tad, kad ansamblis kļūst par trio. Tomēr Lielajā Ģildē kvartets izskatās diezgan noguris, jo mēģina spiest uz izteiktu minora rumbu un melodijām, kuras šķietami līdzīgas viena otrai un skan kā sērīgi "Gypsy Kings". Nebūtu šaubu, ka arī šāds muzikālais priekšnesums ir skaistums, tikai ne divas stundas. Glābj uzstāšanās otrā daļa, kad klausītāji no iekšējiem jautājumiem, rutīnas un pārāk skaļā bungu komplekta balkonā beidz knosīties, un "Luna Negra" kļūst nu ne par sērīgiem, bet jau aktīvākiem un ritmiskākiem "Gypsy Kings" ar gaumīgo "Barcelona Night" un melodisko "Heart Still Beating". Un lielais jautājums: "Uzmini, kurš ir Otmārs Līberts?" kļūst atrisināts, jo vienmēr baskājainais mākslinieks beidzot sāk izrauties ar krietni vairāk solo partijām un iezīmē sevi kā līderi.
Kamēr "Melnajam Mēnesim" tipiskāk piestāvošās, biežāk lietotās un labskanīgākās perkusijas ārkārtīgi patīkami (kaut gan sākumā pārāk klusu skaļruņos) pārvalda Humans Orejs (Houman Orei), tikmēr pie pierastajiem sitamrīkiem nepārliecinošs ir Maikls Čavezs. (Michael Chavez) Kurš, vēl pie tam ārkārtīgi pamanāmi, turpinot bungot, jāsaka, "blenž" skatītājos. Iespējams, meklējot kādu īpašu personu vai arī pavisam vienkārši pārliecinoties par izslavēto latviešu pievilcību. Kas to lai tagad zina. Taustiņu nepieciešamību liek apdomāt arī Džona Geigana šur tur iespraukušies "string" sintezatora toņi, kuri pilnībā izjauc "Luna Negra" jau tā organiski knapi skanošo kompozīciju.
Lai Otmārs Lieberts uz Lielās Ģildes skatuves atgrieztos vēlreiz un ar tiem pašiem klausītājiem, viņam ir jāizlemj – vai nu vienam pašam, vai tikai un vienīgi ar akustiskiem instrumentiem. Bez sintezatoriem un bungu komplektiem. Otrdienas priekšnesumu negribīgi sanāk nosaukt par to "Luna Negra", kura neskan kā tā "Luna Negra", kuru būtu gaidījuši. Varbūt 22. marta kombinācija iepriecinātu mūs deviņdesmito gadu vidū, ne vairs šobrīd.
