Otrdiena, 10.Decembris 2019. » Vārdadienas svin: Judīte, Guna;

„Aktieru viesistaba”

Ivars Tontegode, 28.03.2007. 10:00 | komentāri (213)

27. martā - Starptautiskajā teātra dienā - sākās koncertuzvedumu sēriju „Aktieru viesistaba”. Koncertuzvedums būs skatāms arī 28. un 31. martā, 1., 8. un 9. aprīlī.
„Aktieru viesistaba”

Galerijas:

Ah, cik sen nav būts Nacionālajā Teātrī. Es kā jau kārtīgs, intelektuāls snobs, metu līkumu šim teātrim. Tagad jau Tu neesi cilvēks, ja neizkaujies četrus mēnešus pirms izrādes par biļetēm uz Jauno Rīgas teātri. Hermanis ir panācis tādu teatrālu diktatorismu, ka baisi paliek. Pārējiem teātriem tad jālocās vai nu līdzi Hermanim, vai arī jāiet pretējais ceļš. Kā to dara Nacionālais teātris. Viņš ir saglabājis savu stilu, kas ir izkopts, sākot no Latvijas teātra bērnības gadiem. Jūs teiksiet, aktierspēle ortodoksāla, tematika piezemēta, scenogrāfija vecmodīga, bet, rodas šis „ Bet ”. Šī teātra nosaukumā ir iekļauts atšifrējums. Tas ir nacionālais teātris, tātad, tas pārstāv un tam ir jāpārstāv nacionālais, etniskais skatījums uz spēli un to arī, paldies dievam, tas dara. Viņš mums ir kā Ķīnas nacionālais teātris, būtu smieklīgi, ja tur sāktu uzvest Hermanis savus Latviešu stāstus un baltkrāsotie, maskotie ķīnietīši sāktu tēlot „kraķus” savā „komunalkā”.

Nu, ja, kā jau ienāku pa durvīm var just nedaudz naftalīna un vecu smaržu smārdu. Publikā maz saskatāmu jaunu ļaužu. Daudz, protams, vecāka gadagājuma cilvēku. Apsēžos krēslā un ar baudu paskatos uz zelta griestiem. Tā kā operā, tikai mazāks svinīgums. Var just putekļu smārdu un sliktu ventilāciju.

Un tad jau paveras priekškars. Sarkanā samta siena atver mums skatu uz tiešām graujošām dekorācijām. Skatuve sadalīta divos gadalaikos. Vienā pusē ir sniegavīrs, apsnigušas eglītes, otrā pusē augļukoki, suņa būda ar duksi uz tās. Pa vidu pie griestiem saulīte. Nu jā, pilnīgi sirds aptekās, tā kā bērnībā, kad mani veda uz „Karali brusubārda”. Uz skatuves nostājas režisors Freibergs, viņš arī koncerta vadītājs. Patiesībā šis viss atgādina vairāk cirku, ar lētām dekorācijām, bet, ne nievājoši, sekojiet tālāk.

Nu Freibergs ar burvju nūjiņu, izsakot vārdus „Ex pex” uzbur gan ziemu, gan vasaru un beigās arī dziedošos aktierus un tad pāris muļķīgu dziesmiņu par ziemu un pavasari. Pie klavierēm G. Meijers. Varat apmeklēt viņa krodziņu, kas iekārtots „Rock Kafe” stilā, atrodas uz Tallinas ielas, tiešām uzjautrinoša vietiņa.


Atskan trīs musketieru dziesma. Pompozitāte, bet man sāk iepatikties. Dīvaini, tā laikam ir latviešu daba? Silti paliek ap sirdi redzot tādu nostaļģiju, te nav nekāda baigā dziļuma, te ir jūtama deviņdesmito gadu pacilātība, tautas vienotība un naivā, bet tik mīļā ideālisma garša.

Sivēna dziesma. Aktieri visi rukšķ.

Nu tad dziesmiņa no „Adatas”, Dona nav, bet arī labi. Nu, Zigmār! Nu, nepaķer! Bet kā saka Freimanis, apmeklētākā izrāde. Dziesmas nosaukums „Ja Tu man esi”. Tas par „Koku” bija domāts? Ko var zināt, bet izskatījās, ka apdzied meiteni.

Tad Lūsēna dziesma no izrādes Indriķa hronika. Aktieris, kurš dzied, ģērbies kā Toms Džons, manai mammai patiktu, tantēm apkārt arī patīk. Tiek atgādināts, ja kāds grib satikt Donu, tad viņš būs 1. aprīļa izrādē.

Turpinājumā seko tiešām spēcīga dziesma no manas bērnības, atmodas laiks, Lūsēna „Taisnība”. Ideāli. Un šeit es sāku nojaust visu šo it kā izteikti, uzspēlēto bezgaumību. Tas ir tiešām veikls triks. Šīs dekorācijas, dziesmas uzspiež uz mūsu pagātnes, jaunības, bērnības atmiņām. Un, protams, tad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Organisms izstrādā laimes un sapņainības izjūtas. Un es, kā visa pārējā publika, esmu pilnībā padevies valdzinājumam. Dziedu līdz, situ ar plaukstām un smejos. Kontakts ar publiku ir panākts, ziniet, man šķiet Hermanis tā nemāk.

Tad nāk no skatītāju rindām Suitu sievas, kas kāpj uz skatuves un apdzied teatrālus. Vislābākais, ka tieši Nacionālā teātra problēmas un mīnusus. Paškritika, tas jau ir kaut kas. Cepuri nost. Es sāku cienīt Nacionālo teātri.

Tad jau galīgi līdz ekstāzei novesto publiku vēl atsvaidzina īstu čigānu ansamblis „Šaraut”. Riktīgi „Portugāļi”. Viss kā vajag!

Pēc ansambļa uz skatuves tiek saukta Dita Lūriņa. Freibergs apjautājas, cik ta tagad jau viņai ir bērnu. Trīs? Es jau domāju, ka pieci. Viņa dzied dziesmu no Vestsaidas stāsta, spēcīgi, iespaidīga dziļā rīkle.

Plēpis ar Viktoriju duetā par sunīti Pifu. Mīļi, bezgala mīļi, piedodiet, bet pat mani, ciniķi, atbruņo tāda klasika.

Beidzot arī kaut kas graujošs. Ilmārs Dzenis, parodēts. Atceraties tādu importa produktu 90 to sākumā, nu pēc Čikāgas piecīšiem. Izcili, raustot valodu un tizli kustoties sintezatora pavadījumā. Tad grupa „Postanorm LV”. Urīnnesaturēšanas reklāma?

Un Alla Pugačova, parodēta, protams, bet es nebrīnītos, ka arī īsta, man liekas, viņas laiks jau sen ir beidzies uz lielajām skatuvēm.

Un vēl visam par virsu Teātra žurka Kornēlija ar politisko kritiku. 16. marts, Lembergs, oligarhi, visi dabū pa mici, Ždanokai tiek uzmaukts galvā prezervatīvs.

Visu nobeidz kopdziesma ar Raimondu Paulu pie klavierēm, ne parodētu.

Kas par pacilātību. Pie teātra izejas sagaida akardionisti, kas spēlē dziesmu „Projām jāiet, projām jāiet, es nevaru šeit palikt ...” ziniet, ja godīgi, asaru nobirdināju, takš latviešu cilvēks esmu.

Noteikti iesaku apmeklēt kādu vēl atlikušo koncertu, ja tiešām gribat izbaudīt Latviešu teātra dienas un īstenu garu. Sajūtas kā Līgo, latviski.



Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV