Saskaņot var ne tikai laiku vai apģērbu, bet arī ritmu, kustību un domu. Neskatoties uz blīvo darba grafiku, Agris Daņiļevičs šoreiz kopdarbā ar itāļu horeogrāfu Markusu Zmoelingu (Markus Zmoelnig) turpina pierādīt un atrādīt, ka latviešiem interesants ir ne vien tautiskais deju solis, bet arī modernā neregularitāte. Nojaušams, ka „Dzirnām” un paša Daņiļeviča daiļradei desmitiem iestudējumu apmērā jau izveidojies savs pastāvīgo atbalstītāju pulks – māmiņas, tēti, brāļi un māsas -, kas tovakar gan visai amatieriski iekārtoto Ķīpsalas halli neatstāja tukšu.
Divi par viena cenu jeb dubultizrādē apvienots te harmonisku, te salīdzināmi kontrastējošu priekšnesumu pāris. „Acuna Matata” (tulk. - viss kārtībā) jeb izrādes pirmais cēliens sava nosaukuma dēļ neviļus lika atminēties sirsnīgo „Karalis Lauva” animācijas filmu. Tajā dziesma ar tādu pašu nosaukumu vēstīja, cik jautra dzīve ir zvēru pasaulē. „Zvēri” kā atslēgas vārds caurvija visu cēlienu, kura laikā meklējiet, kādi tik dzīvnieku tēli nav saskatāmi paša cilvēka dabā.
To, ka dzīva mūzika nepazīst iztrūkumu, apliecināja Nila Īles „Afroambient” grupa, sinhronizējoties ar kustību veselumā. Domu plūdums dejotāju pavadībā aiztiecas pagātnē, kad vēl latvieši esot sēdējuši kokos nemaz ne mūsu platuma grādos, līdz nokāpuši uz zemes un kļuvuši par tautu. Skatītājam – nomierinoša krāsu, formu un skaņu terapija, savukārt kritiķim - doma par pilnīgas saskaņas iztrūkumu, kas liecina galveno: „Dzirnām” vēl joprojām ir, uz ko tiekties.
Četrdesmit baltas dvēseles, kā otrajā cēlienā solījis Daņiļevičs, dzirnakmeņos samaltas kopā ar Velsas izcelsmes komponista Karla Dženkinsa (Karl Jenkins) „Adiemus” kompozīciju sakrālo noskaņu. Dženkinsa mūzikas pamatā ir orķestra pavadībā iedziedātas īpaši stilistiski sakombinētas, patvaļīgi radītas zilbes. Šāda pieeja saistās ar dejas būtību, kad, līdzīgi komponistam, horeogrāfs gabaliņu pa gabaliņam salicis kopā katra dejotāju plaukstas, pēdas kustību. Arīdzan kontrasts starp pirmīt dzīvo, bet nule ierakstīto mūziku kairina dažādas sajūtas, taču izrādes daļu intonācija ir nemainīgi, pirmatnēji aicinoša.
Stāsts par paaudzēm, izziņu, baru un vienpatību, saziņu un pēctecību – jādomā, ka publikai būtu padomā vēl plašāks skaidrojumu klāsts. Jo garāka modernā žanra izrāde, jo lielāks risks pazaudēt skatītāju sižeta iztrūkumā, jo katram ir savs slieksnis, kur beidzas abstrakcija un sākas laika kavēšana. Taču domājams, ka „Acuta Matata” līdz ar „Adiemus” uzrunā ja ne stāstu klausītāju sevī, tad skatītāju, kurš bauda ar acīm, noteikti.
Foto: Vladislavs Punculs
