„Windows on the World” (Logi uz pasauli) ir restorāna nosaukums. Tas atradās Pasaules Tirdzniecības centra 107.stāvā. Torīt, kad Dvīņu torņos ietriecās teroristu sagrābtās lidmašīnas, 2001.gada 11.septembrī, restorānā, kā parasti, brokastoja daudz cilvēku. Viņu vidū kāds parasts amerikānis Kārtjū Jorstons – tēvs, šķirtenis un abi viņa dēli, 7 gadus vecais Deivids un 9 gadus vecais Džerijs, ir ieradušies sengaidītajās brokastīs pasaules augstākajā restorānā Ziemeļu torņa 107.stāvā.
Grāmata jau labu laiku nav nekāds jaunums, bet tas jau nemaina tās vērtību. Šī novēlotā reakcija no recenzenta puses, iespējams, izskaidrojama ar iemantotām vieglām antipātijām pret rakstnieku pēc romāna „14.99. eiro” izlasīšanas. Romāns „14.99. eiro”, kā zināms, bija uzbrukums reklāmas industrijai no izbijušā reklāmas industrijas darboņa – Beigbedera puses. Tomēr asā reklāmas un sociālās kārtības kritika grāmatas lapaspusēs netraucē Beigbederam ierasties kā goda viesim Latvijas reklāmas festivālā „Golden Hammer” un izbaudīt visus labumus, ko sniedz rakstnieka tik ļoti nopeltā sistēma. Īsi sakot, šo pasākumu var dēvēt par liekulību.
Bet ar Beigbederu, no otras puses, nav tik vienkārši, jo, ja tā padomā, vai tad ir svarīgi, kāds Beigbeders ir, vai svarīgāk ir tas, par ko un kā viņš raksta. Uzrakstītā vērtība jau neizriet no rakstnieka morālajām īpašībām. Un, ja ciešāk palasa, tad cauri šiem tekstu blāķiem parādās arī vieglas paškritikas pazīmes un mēģinājums pamatot savu divdomīgo nostāju.
„Windows on the World” var manīt pieredzējušāku Beigbederu. Proti, pēc „14.99. eiro” sekoja arī lasītāju pretreakcija – komentāri, iebildumi, argumenti, kritika, tas viss acīmredzot ir atstājis kaut kādu iespaidu. Vieglāks kļuvis arī ierastais cinisms un var samanīt pat tādu kā emocionalitāti, bet tā var būt arī ir tikai jauna prece, ko Beigbeders piedāvā savā spekulāciju veikalā. Katrā gadījumā reklāmas darboņa maņa ir darbojusies labi, jo tēmas izvēle un skatījums nodrošina romāna aktualitāti plašām lasītāju masām. Šī sajūta, ka uzrakstītais ir labi izkalkulēti gājieni, lai aizķertu it kā visatšķirīgākos lasītājus vienā veidā, nepamet ne uz mirkli.
Par romānu, manuprāt, ir grūti dot vienu slēdzienu, jo pats romāns atgādina fragmentu kopumu, nevis homogēnu veidojumu. Patika Beigbedera atgādinājums, ka liela daļa pasaules ir pārlieku aizrāvusies ar visa amerikāniskā nīšanu. Viņš parāda, cik daudz visi ir piemirsuši par labajām lietām, ko šī valsts pilsoņi un kultūra ir devusi pārējiem. Šajā pat tematikā ir iepīts arī Franču-Amerikāņu jautājums un rakstnieks sniedz pāris asprātīgas atziņas. Piemēram: „ Amerikāņu māksla nemitīgi atjaunojas, jo sakņojas reālajā dzīvē” un „ Francijas sevišķums kultūras ziņā vēl nav gājis bojā: tai raksturīga sevišķi garlaicīgu filmu taisīšana, sevišķi viduvēju grāmatu rakstīšana un, kopumā ņemot, sevišķi pretenciozu un pašapmierinātu mākslas darbu radīšana”.
Pēdējai atziņai Beigbeders nekautrējas kā šīs nācijas pārstāvis pievienot arī savu daiļradi un tas nav bez pamata. Ir neskaitāmas vietas, kur autors „franciskā” manierē izplūst teju bezjēdzīgos teikumos un vispār grāmatā, manuprāt, ir daudz lieka.
Tā vai citādi, bet grāmatas spēks, vismaz priekš manis, slēpjas nevis sižets galvenajos notikumos, bet tieši it kā nejaušajās „ piezīmēs no malas”, kurās rakstnieks pasaka daudz vairāk. Niansētie apraksti par to, kā, iespējams, varēja justies sagrautajā ēkā iesprostotie cilvēki, šķiet nodeva publikas kārei pēc līķiem, deguma smakas un katastrofām vispār, arī par šo tematiku pārdomas, kas abstrahējas no konkrētajiem 11.septembra notikumiem šķita daudz saistošākas.