Sanākušie pārstāv visdažādākā vecuma grupas, daudzi no viņiem bijuši vai nu Anša Epnera studenti vai darba kolēģi, un kā vienmēr ir arī daļa arī vienkāršu kino mīļotāju.
Visiem sanākušajiem tiek piešķirts pirmais numurs, galu galā ne jau sacensties vis še nākuši, tamdēļ visi par pirmajiem un labākajiem uzskatāmi, un drošs paliek nedrošs arī atstarotāji.
Kā allaž mirdzošām acīm un sirsnīgu smaidu, startu dod vēl viena no latviešu kino leģendām – operators Kalvis Zalcmanis, arī viens no studentu iemīļotiem, bet nu jau diemžēl LKA vairs nesastopamiem pasniedzējiem.
Patiesībā gan abas ar fotogrāfi ierodamies šeit aplam nesagatavojušās skrējienam, doma, ka vajadzētu piedalīties kaut kā nav pat prātā iešāvusies, taču atskanot starta signālam, saprotam, ka faktiski jau nekas cits neatliek. Lēnais riksītis sākumā pieļauj ātru līdziešanu, bet visu izšķir policijas provokācija, kad no līdzās braucošās mašīnas, kas pavada skrējējus un kam mūs atpalikšana acīmredzot apnikusi atskan jautājums – tad skrienat vai nē? Nu, kāda vairs runa, skrienam. Jāsaglabā arī kāda kripata pašcieņas, redzot kā pa priekšu tikām aizskrējuši visi sirmie vīri.
Priekšgalā, skanot duc-tuc mūzikai brauc mašīna ar tajā iemontētu ekrānu, kurā slīd Epnera 50 gadu jubilejas maratona filma un sportam veltīti kinožurnāli. Atpalicēji tiek uzmanīti un laiku pa laikam uzmundrināti no megafona.
Nākas pārliecināties, ka karikatūras, kur fotokorespondents skrien pa priekšu sportiskam, lai fiksētu, kā tas uzstāda pasaules rekordu, nemaz nav tik tālu no patiesības, lai neteiktu, ka tieši atbilstoši realitātei.
Sanākušie, vai drīzāk saskrējušie, pie LTV ēkas pulcējas bariņos, vīri gados apspriež un salīdzina rezultātus. Armijas lauka virtuvē kūp smaržīga vira. Līdz ar komplimentiem tur iespējams tikt arī pie saldas tējas un kūpošas graudu putras bļodas ar zemeņu zaptes pikucīti vidū, un kā pārliecinājos netiek liegtas arī ievārījuma papildporcijas.
Vēl maza, bet nopietna apspriešanās un vīri jau slien kopā ugunskuru. Smaržo lapas, sprakšķ sausie zari, uz mašīnas aizmugurē novietotajā ekrānā slīd kadri no vecām un jaunām sportam veltītām kinohronikām, kas ziņo par mūsu sportistu sasniegumiem.
Ap pusdeviņiem visi sapulcējas TV ēkas pirmā stāva vestibilā, lai noskatītos „Panorāmu”, kas fiksējusi skrējienu. Tāda gandrīz ģimeniska sanākšana pie TV kastes vēlā vakarā. Mazs meitēns priecīgi skraida no TV aparāta pie mammas un atpakaļ, tiek sagaidīts arī Andrejs Volmārs, sižeta tapšanas vaininieks, kuram neizdodas nemanītam aizlavīties gar skatītāju bariņu.
Pēc ieraksta noskatīšanās, pametu omulīgo noskaņu, lai mērotu atpakaļceļu pa Salu tiltu, šoreiz lēnām. Taču domāju, ka pasākums turpinājās vēl labu laiciņu, ņemot vērā, ka gan tējas, gan putras krājumi ne tuvu nebija beigušies un arī ugunskurs vēl jautri sprakšķēja, un vēl gribētos domāt, ka vakars noslēdzās īsti latviski, nonākot arī līdz kādai kopdziesmai, vismaz likās, ka kaut kas tāds šim pasākumam piederētos. Vai tā bija vai nebija, nav pat svarīgi.
