Baleta festivāla atklāšana notika Rīgas Dzelzceļa stacijā, pievēršot festivālam uzmanību no plaša sabiedrības loka. Stacija ir vieta, kur ikdienā cauri izskrien gan uzticīgs baleta baudītājs, gan cilvēks, kurš, iespējams, nekad nav pabijis operas namā. Patīkami, ka gandrīz katrs festivāla notikums risinājās unikālā vietā, un tieši tāpat kā atklāšanas pasākums – pulcējot dažādus skatītājus.
Kā pirmā izrāde festivāla ietvaros, startēja Igaunijas teātra "Vanemuine" balets "Kazanova", kura skatītājus priecēja Nacionālās operas jaunajā zālē. Izrādes horeogrāfs – beļģietis Dāvids Zonnenbluks. Sasaucoties ar festivāla saukli "no klasikas līdz avangardam", izrādi "Kazanova" var vērtēt par no klasikas iedvesmotu avangardu, bet, iespējams, vēl vairāk.
Zālē ir piķa melna tumsa, klusums un šķiet saklausāmas publikas gaidas, tad gaisma fokusējas uz stikla sienu, aiz kuras sastingusi stāv dejotāja barokālā tērpā, parūkā un izteiksmīgā sejas grimā. Dejotāja nav viena, seko citi - viens aiz otra katrs savā, unikālā skatuves veidolā – paklanās un iepazīstina ar sevi. Cēlai gaitai un zīmīgām sejas izteiksmēm ir pieskaņota mūzika – pacilāta, varētu teikt – karaliska un, protams, skatītājs tikpat pieskaņots savā sastingumā no skatuves krāšņuma. Greznais sākums krasi kontrastē sekojošo pirmo iezrādes daļu, kur deju uzsāk divi dejotāji – vīrieši. Deja ir ne vien tehniski precīza, bet emocionāli piesātināta, viegla un gaisīga, iespējams, kādam zālē sēdošajam nepierasta, jo skaidri saskatāma erotika un sesksuālais aspekts, kas virmo starp abiem varoņiem. Izrādes turpinājumā šādi erotiski stāsti tiek idejoti tradicionāli starp sievieti un vīrieti, gan līdzīgi kā sākuma daļā.
Dejā, kur apvienota lielāka dejotāju grupa, bieži tiek pievērsta uzmanība dejas sinhronumam, īpaši izteikti tas ir baletā. Šoreiz horeogrāfs gaidīto perfektumu padara skatītajam saistošāku, liekot daļai dejotāju izdejot precīzi vienādus dejas elementus, bet, piemēram, vienam no viņiem ko līdzīgu, bet uz citu pusi. Līdzīga tendence novērojama pie dejotāju izvietojuma pret publiku – daļa ar seju, daļa ar muguru. Ļoti piestrādāts pie dejotāju sejas izteiksmēm, kad parasti baletā ierasts redzēt standarta smaidu, "Kazanovas" dejotāju sejas šķiet pauž dabiskas emocijas – prieku, iekāri, dusmas un greizsirdību. Mūzika ir pieskaņota dejas elementiem un emocijām – paralēli Mocartam un Vivaldi, skan "the Beatles", "Typsy" , tradicionālā arābu mūzika, kā arī mūsdienu elektroniskās mūzikas ritmi. Starp perfekciju dejā, tērpos un mūzikā pazūd pats stāsts, iespējams, komiski, bet man kā skatītājai īsti nav skaidrs, kurš no dejotājiem kas ir, kurš ir Kazanova. Ir nolasāmas emocijas, bet nav skaidrs nolūks, kādēļ dejotājs to stāsta.
Nākamais festivāla pieturas punkts bija Jaunā spāņu baleta flamenko izrāde "Cambio de Tercio" - Kongresu namā. Izrādes idejas autori un horeogrāfi – dejotāji Rofass Anhels un Rodrigess Karloss, piedāvājot flamenko šovu, kur mūsdienu deja cieši savijusies ar tradicioinālo spāņu flamenko. Jaunais spāņu balets ir viena no labākajām Spānijas deju grupām, kas, Baleta Festivāla ietvaros, Latvijā viesojas jau trešo reizi.
Kā vienreizēju izrādi uzreiz piesaka dzīvā mūzika – ģitāras, vijoles, bungu skaņas un divu karstasinīgu dziedātāju vokāli. Lai gan solistes dzied tikai spāniski, ir diezgan viegli nolasāmas emocijas, izteiksme un tonis. Tā kā flamenko dejai ir izteikts ritms, mūzikas grupa rūpejas ar tā nodrošināšanu, ņemot talkā gan plaukstas, gan kāju papēžus.
Nedaudz par pašu deju – flamenko ir tradicionālās spāņu dejas un mūzikas apvienojums, kurai mūsdienās ir vairāki desmiti novirzieni. Jaunā spāņu baleta iestudējums tradicionāli tiek papildināts ne tikai ar plaukstu un kāju ritmu, bet arī ar dejotāju plaukstu kastaņetēm, tādejādi radot tarkšķošu – vēl vairāk emociju paspilgtinošu skaņu. Interesanti, ka flamenko katram ir sava loma un pat īpašs nosaukums, piemēram, flamenko dejas izpildītāju sauc par bailaor, dziedātāju – cantaor, bet ģitāristu – tacaor. Arī flamenko krāšņajai kleitai ir nosaukums – bata de cola, un tā tradicionāli sniedzas līdz grīdai un ir spilgti sarkanā, melnā tonī vai punktotā rakstā. Vēsturiski flamenko attīstība daudz ietekmējusies no čigānu kultūras, un tiesa – līdzības ar čigānu tautas kultūru ir acīmredzamas, kaut vai jau aprakstītajā flamenko tērpā.
Flamenko ir tik spilgta un emociju piesātināta deja, ka papildus skatuves atribūtika nav pat nepieciešama, tomēr izrādes veidotāji ir par to parūpējušies – skatuves otrajā plānā paveras stanga ar flamenko dejai raksturīgiem tērpiem, kur dejotājas starp deju priekšnesumiem improvizēti izvēlas tērpu nākamajam iznācienam. Bez stangas uz skatuves vienīgā dekorācija ir vēl tikai krēsli, kas domāti deju pavadošajai mūzikas grupai.
Atgriežoties pie "Cambio de Tercio", jāsaka, ka izrāde patiesi sniedza daudz vairāk par to, ko skatītājs gaida no tradicionālā flamenko. Lai gan netiekam lutināti ar flamenko katru dienu, nevarēja nepamanīt dejotāju un mūziķu imporovizāciju, uz skatuves brīvi variējot atbilstoši situācijai, tomēr atstājot profesionālu un pārliecinātu iespaidu.
Noslēdzošais baleta festivāla notikums – Galā koncerts, pielika skaistu punktu 16. Baltijas Baleta festivālam. Kā ierasts, gala koncerts bija baudāms Nacionālās Operas lielajā zālē, skatītāju vērtējumam nodot baleta zvaigznes no Gruzijas, Ķīnas, Dienvidkorejas, Polijas, Ukrainas, Turcijas un, protams, Latvijas.
Galā koncertu atklāja Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi, kuru priekšnesumi festivāla izskaņas koncertos arī kļuvuši par skaistu tradīciju. Dejotājas, tērpušās klasiskajos baleta tērpos uz brīdi šķita kā no gleznas izkāpušas, plūstot dejā tīri, bez aizķeršanās.
Pelnītas skatītāju ovācijas piedzīvoja četri no Ķīnas atceļojušie baletdejotāji, kas vērtējami kā vieni no labākajiem baleta virtuoziem ne vien Ķīnā, bet arī pasaules mērogā. Pirmajā koncerta daļā priekšnesuma sniedza viens no viņiem, savukārt otrajā daļā - visi četri kopā, saskaņotā dejā. Jāteic, ka Ķīnas balets vizuāli atšķiras no tradicionālā Eiropas baleta, proti, ķīniešu dejā ir daudz akrobātikas un cīņas mākslu elementu, arī skaņas izsaucieni un tērpi. Šo, Pekinas dejotāju galvenais trumpis, manuprāt, ir perfekti saskaņota deja, uz kuras fona burtiski spīd sarežģītas horeogrāfijas kombinācijas.
Seko poļu (Aleksandras Ļašenko un Maksima Vojtjula) un ukraiņu (Olenas Fiļipijevas un Sergeja Sidorska) duetu uzstāšanās, kas, atšķirīgi pēc izpildījuma, tomēr stilistiski sasaucas. Lai gan profesionāls un dinamisks, klasiskais balets prasa pēc papildus piesātinājuma, pēc kaut kā nepieredzēta.
Un, festivāla pārsteigums – dejas oga, viennozīmīgi, bija turks Zija Azazi, kurš ar savu deju neļāva novērst acu skatu ne mirkli. Azazi izpildīja virpuļdeju, griezdamies pats ap savu asi, to darot ne vien kvalitatīvi, bet pat ļoti vizuāli baudāmi. Dejas bildi veidoja īpašs, dejai izvēlēts tērps – svārki, kas, kā dejas laikā tika atklāts, sastāvēja no trīs kārtām. Temps, dejas ilgums, tērps – nekas nenokausēja Azazi un nelika viņam krist, to viņš atļāvās vienīgi dejas finālā.
16. Baltijas Baleta festivāls nu ir noslēdzies, iezīmējot vairākas tendences baleta baudīšanas kultūrā, pirmkārt, Latvijas skatītājs ir vienkārši pateicīgs, mīl baletu, ciena un darīs to arī nākotnē, jo, kā lai savādāk izskaidro pārpildītās zāles praktiski visos festivāla pasākumos? Otrkārt, Latvijas publika ir noilgojusies pēc netradicionālā, spilgtā un neparastā dejā, un šī gada festivāls to sniedza bagātīgi.
Foto autors Ivo Blūms
