Viņi nesatikās.
Bija tikai četri gadi, kad viņiem bija vismaz teorētiska iespēja vienam otru ieraudzīt – 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta Dumpjos kalpu ģimenē piedzima Ojārs Vācietis, 1937. gada 25. jūlijā savā Torņakalna savrupmājā mūžībā aiziet Jānis Akuraters.
Viņi nedrīkstēja satikties.
Jā, bija laiks, kad abiem arī nebūtu bijis iespējams satikties. Tas būtu bijis pārkāpums, kas jāsoda. Padomju laiks. Laiks, kad ar varu tiek veidota jaunā kultūra, kas noliedz, iznīcina, izdzēš no papīriem un cilvēku domām un atmiņām iepriekšējo cildeno pagātni.
Bet varbūt tomēr...?
Varbūt... Varbūt viņi viens otru satika... Varbūt... Varbūt – pasaulē, „pašu izgudrotā". Varbūt, „kāpjot debesīs pa vienu saules staru". Varbūt...
Jo viņiem taču būtu bijis, par ko parunāt, ko pārspriest un pārdomāt. Viņiem abiem tik pazīstams ir dzīvības kliedziens, tik tuvas ir sārtas straumes, kas plūst no sirds un dzemdina dziesmu, tik zināmi ir pelnu trauki, kuros sadrupuši sapņu dārzi.
Viņiem būtu, ko viens otram dot un dāvināt, un ko aizgūt un nozagt. Viņi abi zināja cik skaists, trausls un tīrs mēdz būt mirklis, kas kā roze smaržojošs un kā nāve dzēlīgs...
Tagad viņi dzīvo līdzās...
Ir viena iela un divi muzeji – Jāņa Akuratera muzejs un Ojārā Vācieša muzejs. Gandrīz viens otram pretī...
ATNĀC! Un dzirdēsi, kā sarunājas divi dzejnieki. Laikā. Un telpā.
Tuvāka informācija rodama http://www.akurateramuzejs.lv un http://www.memorialiemuzeji.lv.
Publicitātes foto, Ojārs Vācietis