Svētdiena, 21.Jūlijs 2019. » Vārdadienas svin: Meldra, Meldris, Melisa;

Izrāde "Visi mani prezidenti" "Dirty Deal Teatro"

Eņģelis, 23.05.2011. 10:52

Kad masu medijos parādījās ziņa par Dirty Deal Teatro (DDT) un Latvijas Nacionālā teātra "kopražoto" izrādi "Visi mani prezidenti", skeptiķi sāka skandēt, ka šī nu atkal būs kārtējā vājas kvalitātes sociālā un politiskā rakstura "ziepene" par vidusmēra muļķa latvieti. Tikai ar skaļāku vārdu. Izrādījās, ka tas, ka par latvieti, ir patiesība, bet viss pārējais lika aizvērt mutes pat visslīpētākajiem tenkotājiem.
Izrāde "Visi mani prezidenti" "Dirty Deal Teatro"

Galerijas:

2005.gadā teātra festivāla "Homo Novus" ietvaros Rīgā ieradās eksperimentāli dokumentālā teātra smagsvari "Rimini Protokoll". Tagadējās Ārlietu ministrijas ēkā, kamēr tā bija atbrīvota no pilsētas domes, trīs Vācijas/Šveices teātra speciālisti radīja dokumentālu stāstu par ēku, kura vairs nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pieaicinātie cilvēki dalījās savā pieredzē, atrodoties ēkas kabinetos un stāstot subjektīvu, Krišjāņa Valdemāra 3 mājas, vēstures interpretāciju, pie reizes daloties arī citā piedzīvotajā. Sniegums bija tik ticams un patiess, ka vienā mirklī visiem teorētiski saprotamā realitāte pēkšņi ieguva sirreālu, neticamu kvalitāti.

Valtera Sīļa režisētā un dramaturga Jāņa Baloža pamatā radītā luga tik ļoti atgādina Venedikta Jerofejeva uzrakstīto "burtnīcu" "Москва – Петушки". Stāstu par naivajiem darba cilvēciņiem un par dažādām pasaules uztverēm valstī, kuras pašā pamatā jau kaut kas ir sagājis grīstē. Par alkoholu, uzrunām, uzvarām un zaudējumiem. Par tautas paradoksiem, kuru un kurus neviens neredz un neizjūt un cilvēka traģisku ticību redzamajam un komiskām šaubām par nezināmo tikai tāpēc, ka tās laika gaitā ir iemācītas.

Turpretī "Visos manos prezidentos" ir trīs savādi ideālisti – Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Neaizmirstot arī epizodiskas lomas dažiem tuvāk vai tālāk no politikas un valsts vadīšanas stāvošiem cilvēkiem. Bet viņi visi ir vienlīdz tikpat aizmirsti, tikpat kulturāli un nekulturāli, bravūrīgi un reizē tikpat vārgi un pesimistiski kā pats Jerofejevs. Jebšu, šajā mirklī – ierindas tauta.

Lai arī dokumentālo fikciju, kā jau pieminēts, pārsvarā radījis Jānis Balodis, tomēr pie materiāla strādājuši visi izrādes komandas locekļi – it sevišķi paši aktieri Ivars Kļavinskis (pamatā Guntis Ulmanis), Madara Botmane (Vaira Vīķe-Freiberga) un Toms Liepājnieks (Valdis Zatlers). Kā viņi paši sacījuši, izrādes ideja bija veidot tīri hronisku stāstījumu par tautas nostāju, runājot par tagadējās brīvās Latvijas prezidentiem, un reizē par viņiem pašiem, izceļot izcilākās, peļamākās un varbūt pat slēptākās īpašības. Tomēr laika gaitā sižets pārvērties par savdabīgu performanci.

Pats izrādes skelets sastāv no trīs daļām. Numurs viens. No iedzīvotāju domām par katru no prezidentiem. (Iestudētā diskusijā, Lato Lapsas aprakstītajā un uz ielas notverto cilvēku stāstītajā.) Numurs divi - viņu pašu vīzijām par sevi un alkām pēc slavas un, numurs trīs - kopējo vēlmi radīt leģendāru tagadnes un nākotnes Latviju. Un, neskatoties uz to, ka katra no šīm idejām un vīzijām ir kaut kādā veidā anormāla, aktieri un uz skatuves notiekošais ritms katram sašutuma pilnajam pavērsienam liek ticēt kā īstam un patiešām ieplānotam. Kaut vai sākot no Ulmaņa atgriešanās laikā un savu darbu mainīšanas, lai visi viņu atcerētos ar labu un beidzot ar Vīķes-Freibergas karalisti un tā vienmēr miermīlīgā Zatlera asiņainām, izmisušajām everģēlībām ar saviem nelabvēļiem. Ik uz soļa prezidentiem jācīnās arī ar iekšējiem dēmoniem, lai saglabātu jelkādu realitātes samaņu. Reizēm šie "tumšie pasažieri" ir ne tikai iedomāti, bet pavisam īsti, ar miesu un asinīm, tātad – cilvēciski likvidējami.

Izrādes varoņi un pati izrāde, par spīti traucēkļiem, tomēr cenšas sasniegt vienu galveno ideju – par to, kā radīt labāku Latviju. Tā ir analīze par tiem, kuri tai tic kā īpašai, neatkārtojamai valstij. Vai kā unikālai, mūsdienīgai zemei ar milzu vēsturi un tautu, kurai diezgan grūti saprast pašai sevi. Tikai nez kāpēc nekādi nesanāk atbrīvoties no visapkārt valdošā komisma. Neviens tā arī nesaprot, vai Gunti Ulmani neatceras tikai tāpēc, ka viņš (iespējams) neko lielu nav izdarījis, vai atceras vien "ezīša" dēļ. Vaira Vīķe-Freiberga, slavas iedvesmota, nespēj noticēt pagājušo laiku veiksmu īsajam mūžam, un Valdis Zatlers mēģina novervēt pēdējos, Latviju pametošos tautiešus ar amatu dalīšanu. Jāatzīst fakts, ka tas izklausās triviāli un varbūt pat paredzami, tomēr, patiešām jāsaka, drošsirdīgā un pārliecinošā aktieru komanda ne mirkli neliek domāt, ka "tas nu gan bija stulbi" vai "pilnīgi garlaicīgi". Tieši otrādi. Pat šķiet, ka jaunības maksimālisms, impulsivitāte un uzdrošināšanās sajūta atļauj iet tālāk nekā jau nedaudz iesīkstējušajiem un mierīgākajiem kolēģiem.

Lai arī būdama ar minimālu, simpātiski apgaismotu iekārtojumu, vien trīs aktieriem, un ar Sīlim raksturīgu jauno sadzīves tehnoloģiju piesaisti, "Visu manu prezidentu" pusotra stunda (kas reizē, šķiet, ir arī garākā izrāde DDT vēsturē) nemitīgi pārsteidz un neliek garlaikoties. Ironijas līmenis ir perfekti sabalansēts, varbūt šur tur kāds joks pārāk frivols, varbūt šur tur par maz, bet mazāk kā uz rokas saskaitāmos gadījumos. Tā – viss uz ūsiņu. Pārsteidz, ar cik lielisku un simpātisku rādīšanas tempu risinās sižetu attīstība un pārmaiņas, bet visvairāk – neskaitāmo pavērsienu, elementu un fantāzijas lidojumu kvantums šo izrādi liek likt blakus tām, kuras var apmeklēt vēl un vēl, un vēl.

Pirmā DDT un Latvijas Nacionālā teātra sadarbības eksperimenta "Tests" izrāde šobrīd varētu būt tuvākā tam teātrim, ko tik ļoti apstrādājuši "Rimini Protokoll" citās projektos. Galu galā jāsaka, ka "Visi mani prezidenti" ir ārkārtīgi pārsteidzošs un spēcīgs solis uz priekšu dokumentālajā žanrā, pie reizes neaizmirstot arī dramatisko aspektu. Izrādes stils ir tipiska pēdējos piecos gados ārkārtīgi augsto popularitāti guvusī patiesības un izdomājuma + absurda žanra sajaukšana. Šobrīd tādi kreatīvie blogi kā "Brīvā Mute", "Cehs", "Latvijas Pasaules Labākais Blogs" un neskaitāmi emuāri vietnē "klab.lv" veido fasādi ar pasaules reālo atspoguļojumu, jaucot to kopā ar izklaidējošām sireālām "iekšām".

Sūzena Sontāga (Susan Sontag) 1973.gadā par rakstīja tā: "Sirreālisms allaž lencis nejaušības, priecīgi sveicis visu nelūgto un neaicināto, izskaistinājis neērtus traucēkļus. Vai maz iedomājams kas sirreālāks par objektu, kurš faktiski rada pats sevi, turklāt gandrīz bez jebkādas piepūles?" Pilnīgi liekas, ka, apzināti vai neapzināti, izrādes komanda seko šiem vārdiem. Un, lai arī cik fantastiski tas neliktos, viss, kas noticis ar Latviju tik tiešām izskatās radīts pats no sevis, nejaušs un pat drastisks. Neskaitāmi ir mirkļi "Visos manos prezidentos", kad, ar tiešas un atklātas ironijas palīdzību, smagā un drūmā realitāte iegūst ētiskus vaibstus, bet tad notiek kaut kas tik absurds un šizofrēnisks, ka skatītājam ir jāsaķer galva un jāmēģina sevi loģiski pārliecināt – tā taču ir tikai izrāde! Tā noteikti nevarētu būt! Tomēr sestās maņas un trešās acis liek just nepatīkamu, bet tomēr reālu pilnīgi pretējā klātbūtni – nelūgtā un neaicinātā.

Izrāde "Visi mani prezidenti" "Dirty Dela Teatro, Maskavas ielā 12, 2. korpusā, būs skatāma 25. maijā, 9. un 12. jūnijā. Biļetes cena gan iepriekšpārdošanā "Biļešu Paradīzes" kasēs un www.bilesuparadize.lv, gan pirms izrādes teātra kasē - 5 LVL, studentiem, skolēniem, pensionāriem - 3 LVL.

Foto: fragments no izrādes "Visi mani prezidenti", (c) Emīls Skrīvelis

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV