Vietas izvēle dejas izrādēm vienmēr ir īpaša un tā jāpiemeklē rūpīgāk kā cita veida pasākumiem. Iemesls – deja ir jāmāk lasīt bez vārdiem, un, ņemot vērā, ka par izrādi spriež kā par vienotu veselumu, vieta var lieliski papildināt izrādes ideju. Šoreiz šis apstāklis arī ticis ņemts vērā, proti, izrādes norises vieta – industriāla, pamesta fabrikas zāles - kalpojusi kā iedvesmas avots izrādes idejai. Četri jauni cilvēki – divas meitenes un divi puiši, ar deju stāsta savu skatījumu uz materiālo un fizisko pasauli.
Norises vieta ir tieši tik spilgta, ka sāk pamatīgi konkurēt ar pašiem dejotājiem. Pirmais iespaids – padomju laika kāpnes, ķieģeļu sienas, plašums, fabrikas lampas un vēsais padomju laika interjers. Viss tik spilgts un tik pierasts, kā arī pamatīgi novērš uzmanību no dejas. Būšu godīga – industriālās telpas vairāk nav nekas oriģināls un mūsdienās pasākumi šāda tipa vietās ir ikdiena, nu vecākajiem „bērniem" – Andrejsalai un Spīķeriem, ir piebiedrojies no centra tālākais un jaunākais – Vefiņš.
Izrādes sākums, nezinot papildus informāciju, ir pats labākais, jo paver iespēju skatīt un domāt bez apkārtesošās ietekmes. Izrādes ideja – vienmēr aktuālā mūžīgā cīņa garīgajam ar materiālistisko. Kādēļ cilvēki tik lielu nozīmi piešķir materiālām vērtībām un kādēļ ir gatavi pārdot sevi, lai iegūtu minētās vērtības? Dejas startā ideja nenolasās, dejotāji atgādina mašīnas, tādus kā dzīvus fabrikas darba galdus, kas gan horeogrāfiski veiksmīgi tiek pasniegts. Cilvēka ķermenis darbojas kā konstruktors - līdzsvarā un plūstoši, līdz brīdim, kad no ierindas iziet kāda detaļa, dejā to atspoguļojot dejotāja ķermenim kustoties, bet atsevišķai daļai, piemēram, rokai paliekot nekustīgi karājoties. Cilvēks – mašīna- dejotājs izmisīgi cenšas reanimēt saplīsušo detaļu jeb ķermeņa daļu, taču neveiksmīgi. Lai atgūtu dejas līdzsvaru, jāmeklē jauna detaļa, un šajā brīdī izrādi ļoti veiksmīgi papildina oriģinālmūzikas autors Toms Auniņš, kurš monologā uzrunā publiku, ironiski reklamējot trūkstošās ķermeņa daļas.
Liekot publikai staigāt apkārt pa dažādām telpām apkārt dejotājiem, arī ir jau pieredzēta darbība, taču ne reizi vēl dejas izrādēs. Tieši tādēļ, šis apstāklis ir jauka pārmaiņa no sēdēšanas neērtajā padomju krēslā. Izrādes finālā dejotāji horeogrāfiski kļūst ātrāki un strauju, negaidītu kustību piesātināti. Izrādes autore pati izslēdz gaismu un ieslēdz projektoru, un vienai no dejotājām uz vietas filmējot pārējos, uz ķieģeļu sienas parādās dejotāju sejas.
Izrādes dejotāji: Sintija Siliņa, Kristīne Vismane, Kārlis Božs, Edgars Šļakota. Tērpi un stils – Vita Radziņa. Horeogrāfe – Eva Vancāne, izpildot Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas bakalaura diplomdarbu.
Izrādi var paspēt noskatīties festivāla „Laiks Dejot" ietvaros, 11. jūnijā, plkst. 16:00, VEF, Ūnijas ielā 8.
