Sestdiena, 24.Oktobris 2020. » Vārdadienas svin: Renāte, Modrīte, Mudrīte;

Easyget.lv korespondente piedalās dzejas lasījumā

Ivars Tontegode, 14.05.2007. 12:42 | komentāri (11)

Aizvadītajā nedēļas nogalē - Dubultos, „Sapņu mājā Undīne” notika dzejas lasījums, fotoizstāde un koncerts. Četru dzejnieku autorvakars, kur savas radošās prasmes pauda Roberts Vidzidskis, Sandra Kaņepe, Edgars Pienis un Ingrīda Ivane.
Easyget.lv korespondente piedalās dzejas lasījumā

Galerijas:

Šajā nostāstiem bagātajā sapņu mājā vēl nebiju bijis. No Dubultu stacijas te ir pāris soļi. Kalnā atrodas tipiska Jūrmalas koka ēka, bet tai tuvojoties pa ceļu, tu saproti, ka tā nav parasta māja. Ap to ir saceltas dīvainas konstrukcijas un koka statujas. Šī vieta ir atvērta jebkuram, kuram ir labi nodomi. Šeit nevar lietot „uguns dziras”, šeit nevar pīpot „dūmkokus”. Šeit ir „non- alkohol” zona un drošvien lielākā daļa mūsu profesionālo dzejnieku, kuri ir „Zaļā pūķa draudzē”, 100 metru rādiusā sāktu dūmot un pašaizdektos.

Kad esmu nonācis līdz „Sapņu mājas Undīne” vārtiem, pārņem bijības pilnas trīsas, jo tas ir kaut kas! Visur ir mākslinieciski nieciņi, tu esi kā brīvdabas muzeja gadatirgū, tikai šeit tas viss ir mājas sastāvdaļa. Šeit ir brīvdabas aušanas stelles, koka rūķīši, burvji, pūķi, pat viens milzīgs elku tēls. Hm, tāda sajūta, ka esi nokļuvis pagāniskā svētvietā, kurā tikko ir veikta ceremonija. Un ieejot pa durvīm, tev atveras mute un acis un rokas nolaižas gar sāniem. Plašajā gaismas pielietajā verandā ir kurpju rindas, Tev palūdz novilkt zābakus un ar basām kājām Tu turpini ceļu. Pirmā pietura ir virtuve ar vecu krāsni, kurā sprakšķ eļļainas pagales un katlos jaukas meitenes, kā raganas taisa interesantu dziru, kura ir dikti garda un smaržo nenosakāmi, bet labi. Tu pašapkalpojies un paņem māla podiņu, kurā tev ielej tēju. Var vēl piekost Ingrīdas pašcepto keksu, kurš tapis naktī. Mmm, es tieku atbruņots gan no bravūrības, gan vērtējošās acs. Es vienā mirklī kļūstu par bērnu, kurš ar apbrīnas pilnām acīm veras visapkārt, kā skatītu pasauli pirmo reizi. Sienas, griesti, viss un jebkas ir autordarbi. Gleznas, „sapņu ķērāji”, kokgriezumi, adījumi, viss ir ar mīlestību tapis. Māja izdveš labestību, to var just, māja ir laimīga. Ziniet, bet tā ir patiesība. Pastaigājiet pa centru un jūs jutīsiet to. Māja dzīvo ar jums un kādi esat jūs, tāda arī ir māja. Silta, auksta vai drūma.

Ja tāda ir hipiju dzīves vieta, tad es arī gribu būt hipijs. Bet diemžēl tas ir retums. Tā nav Andrejsala, kura lai cik radoši būtu izdaiļota, tā tik un tā paliks cehs. Parasti hipiji mūsdienās ir narkomāni, bez rakstura un dēļ viņu brīvības uztveres citiem ir jāmaksā ciešanu cena. Šeit varētu dzīvot īstenie „Puķu bērni”, komūna, kurā ir prieks iekļauties nezaudējot savu personību. Nebrīnos, ka šī vieta bija iemīļota no Pasaules valdnieka. Šeit var iemīlēties latviskumā. Ziniet, man šķiet, ka hipiju kustība radās Latvijā ap 13.-to gadsimtu, jo vai tad jums nešķiet, ka garmatainie dabas bērni - Senlatvieši atbilst šim simbolam?

Katra istaba ir savādāka. Te ir bibliotēka, te ir rokdarbu pulciņš, te tējiņu žāvētava, pagrabā keramikas ceplis un otrajā stāvā izstāžu zālīte, ak un te vēl ir tornītis, kurā tu vari arī uzskāpt. Pa visiem debespušu lodziņiem paveras skats uz debesīm un jūru un pie maza altāriņa ir svētbilde, atšķirta Bībeleun svecīte, ko vari aizdegt. Ziniet, sen nebiju ielūkojies šajā fantāzijas stāstā, bet šeit es to atkal izdarīju.

Drīz sākās arī aktivitātes. Mēs ar fotogrāfu ieņemam otro rindu. Lielajā zālē, kur ir improvizēta skatuve, smaržo pēc vaska un svaiga koka. Mūsu priekšā ir visi četri vaininieki - izskatās tik biedriski. Visi četri tik organiski iekļaujas šajā atmosfērā. Roberts, garmatains indivīds, kurš nedaudz atgādina tādu nelabo vai vampīru, bet pēc dabas ir labestības iemiesojums. Sandra Kaņepe - minī dāma, kura izskatās pēc indiānietes, vai arī izkāpusi no Vudstokas 73. laika portāla. Jā, jā, šo dāmu es atceros. Vienā pasākumā man nācās viņu medīt no mājas jumta, kad viņa puantēs bija nolēmusi uzdejot „gubja deju”. Džimmijs Henriks – Edgars Pienis, ar „gurū” dāvātām lūgsnu krellēm ap kaklu. Ah, un protam mūsu cilvēks erudīts, cilvēks teātra, mākslas un kultūras kritiķis, cilvēks rokdarbu meistars, cilvēks easyget.lv korespondents un cilvēks- skaistums un sievišķība. Labi, labi, beidzot atklāsim. Ingrīda Ivane.

Jā, nu dzejas lasījumu man būs jums sarežģīti atreferēt, bet es mēģināšu paust emocijas.

Roberts ir īsu domugraudu meistars. Viņš nober asus vārdus, kuros ir apslēpta dziļa jēga. Viņš moralizē, kas varbūt daudziem krīt uz nerviem, bet viņa morāle ir patiesa un tieša.

* * *

Tiekties pēc gaismas
saredzamas tālumā,
nepamanīta svece
izdeg tavā tuvumā

Skumt pēc rīta ausmas
silti saglabātas atmiņā,
aizmirstā nakts
klusi izblāvo neziņā

Tiekties pēc visa neesošā
sen kārotā un apbrīnotā,
pārdot dvēseli sapņiem,
atsakoties no jau esošā

Kaņepe ir emociju un melnā humora pilna. Viņa var arī iesmiet par kādu blakus stāvošā autora dzejoli, bet pati ir vārdu rotaļu speciāliste. Viņa savu dzeju lasa kā aktierspēlē.

" Zīds "

Es būtu pravietis:
ar acu mierīgo gaismu -
pasaules prātā
un visumā

radītu stikla taureņus;
ar trauksmainiem
vēja spārniem
palaistu pasaulē

vienu zaudētu visumā - radītu sev.
kā zaudēta laika ilūziju,
ko meklēt

pasaules karnevālu apdalot,
vētras karstajā izmisumā,
es pazustu kā cilvēks
kurš pazaudējis sevi


Pienis ir ironisks un viņam nav arī svešs Zaļais pūķis, viņš bez vīna-Dievu dzēriena nevar iztikt. Viņam arī „ekstazī” un „LSD” iet pie sirds. Bet mīl viņš visvairāk savu kaķi.

"Noguris vējš "

Noguris vējš, plosa lapas no kokiem.
Nav spēka vairs laikam mest sejā tās
Kāds pārītis skūpstās,zem krītošām lapām.
Kāds cits ar slotu tās notekās dzen...

Noguris vējš, plosa veļu uz striķiem
Nav spēka saimniecei atkal to izžaut
Kāds pārītis bērnu, zem palagiem spokus tēlo
Kāds cits ar melnu flomasteru, ķinķēzus zīmē

Noguris vējš, noguris prāts, karsts
Nav spēka sniegties pēc ūdens glāzes
Kāds pārītis smēķu vēl paciņā guļ
Kāds cits variants vel varētu būt....

...varētu gan...

Ingrīda - meitene kaķis. Viņa ir kā „siāmiete”, var glaust savu graciozo augumu gar tavām ciskām, bet dusmu uzplūdā asinis šķīdīs. Spēcīgi. Ingrīda ir ragana, viņai zaļas acis.

***

Asaras nav no zīda, bet parafīna.
Sarautas, čukst pēdējos akordus
stieples ap mākslīgām puķēm.
Kāds noplēsa tās no veca
bērnu ksilofona.
Simtiem baložu pletuši spārnus
kritienam asfaltā.
Vējš dzenā pār bruģi
spalvu kamolus un gaļu –
viss, kas palicis no varavīksnes,
kas vijās ap slaido kaklu
no zīda.
Pat labi gribot,
nevaru atkal to zīdu pieraudāt,
asaras no parafīna.

Pēc dzejas lasijuma, kurš nav diez ko garš, varam apmeklēt Roberta Vidzidska un Sandras Kaņepes fotoizstādi otrajā stāvā. Jauki darbiņi, tikai tas noformējums un formāts klibo, bet, ja godīgi, izstādei Undīne tomēr neder.

Un tad uzstājas “Black tea” un “2tie”. Abās grupās ir pārstāvēti abi vīriešu autori. Tematika ir ļoti tuva šīm telpām. Par visa pērkamību, materiālisma draudiem - nu riktīgi hipijiski. Bet izpildijums ir ļoti profesionāls, sirdi plosošs.

Es aizklīstu Undīnes parkā un pa fantastisku “Lielvārdes jostu” no koka aizkļūstu līdz jūrai. Tur paveras fantastisks pārsteigums. Vēl viens gigantisks sapņu ķeramais, tikai tajā var kāpt iekšā un šūpoties. Ah, es kliedzu smejos un jūtos kā bērns. Nezinu, man kaut kas nokrita no acīm un galvas. Es jūtos laimīgs. Gandrīz nokavēju transportu uz Rīgu. Paldies autoriem.

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV