Elīna Cire: Pasaules sabiedrību satrauca ziņa, ka pēc filmas uzņemšanas autore tika notiesāta par „valsts nomelnošanu". Vai filma tika rādīta pašā Uzbekistānā?
Noname: 2009. gada 6. martā notika filmas pirmizrāde Kino muzejā Taškentā (par šo notikumu var lasīt rakstu starptautiskās ziņu aģentūras Fergana portālā: http://www.fergananews.com/article.php?id=6089 ). Pēc pirmizrādes seansa filma tika izplatīta tikai diskos un internetā.
E.C : Kāds ir sociopolitiskais konteksts radošiem cilvēkiem Uzbekistānā?
Noname: Tāds pats kā Padomju savienībā, tikai sliktāks. Atšķirībā no PSRS, kur bija skaidri izteikta ideoloģija un to, kurš nepretojās atklāti, nevajāja - Uzbekistānā tādas ideoloģijas nav, tāpēc viss, kas neslavina esošo režīmu, tiek vairāk vai mazāk nežēlīgi apspiests.
E.C.: Kādas ir oficiālās kultūras un „pagrīdes mākslas" attiecības?
Noname: Oficiālā māksla un „andergraunds" dzīvo divās paralēlās pasaulēs, ne tikai neievēro viens otru, bet bieži pat nenojauš, ka otra puse pastāv.
E.C.: Kā jūs komentētu intelektuāļu emigrāciju no Uzbekistānas?
Noname: „Smadzeņu aizplūšanai" no Uzbeksitānas ir pastāvīgs un sistemātisks raksturs – pamatā uz Krieviju, daļēji arī uz Kazahstānu, Eiropu un ASV. Ļaudis, tiklīdz sasniedz intelektuālu briedumu, lielākoties visi tiecas aizbraukt, jo viņu zināšanas nevienam nav vajadzīgas (nav vēlamas).
E.C.: Kas ir nopietnākais šķērslis „svaigu vēsmu" ienākšanai (piemēram, dzimumu lomu pārskatīšanai, diskusijām par sociāliem jautājumiem, vārda brīvībai) – konservatīvisms un tradīcijas sabiedrībā vai valdošā iekārta?
Noname: Uzbekistāna ir vergturu valsts 15. gadsimta attīstības līmenī - tas daudz ko izskaidro. Visvairāk „traucē" mūsdienu tehnoloģijas. Kā reiz izteicās Hercens (rakstnieks, publicists, politiskais aktīvists, 1812-1870), „Čingishans ar telegrāfu ir daudz ļaunāks par Čingishanu bez telegrāfa."