Dzejnieces Laimas Līvenas šūpulis pirms septiņdesmit gadiem kārts gleznainajā Kurzemes Šveicē, Kandavas pagasta „Mežgravās".
Jau 1963. gadā pēc pirmajām publikācijām laikrakstā „Padomju Jaunatne" un dalības Jauno autoru seminārā, Laimu uzrunā dzejniece Mirdza Ķempe un mudina studēt Maskavā, Maksima Gorkija Literatūras institūtā.
Paralēli neklātienes studijām Maskavā jaunā autore strādā dažādās jomās: fabrikā „17. jūnijs", Latvijas televīzijā, vēlāk par laikraksta „Padomju Jaunatne" literāro konsultanti, izdevniecības „Liesma" redaktori un īsu laika sprīdi arī Andreja Upīša muzejā.
No pirmās debijas grāmatas „Caur ziemas dienām" (1967) līdz pēdējam krājumam „Bezlaicīte" (2005) Laimas Līvenas dzeja lasītājus uzrunā ar tiešumu un atvērtību, bet vislielāko rezonansi iegūst dzejolis „ Ezers" („Ezers guļ ielejā, / Kā dieva spļāviens", 1968.15.10.).
Laikrakstā „Padomju Jaunatne" izraisās plaša lasītāju, literātu un kritiķu polemika par tā laika latviešu dzejas attīstības likumsakarībām, tajā savu viedokli publicē lietuviešu dzejnieks Eduards Mieželaitis, literatūrzinātnieks profesors Kārlis Krauliņš, kritiķis Ilgonis Bērsons, dzejnieki Imants Auziņš un Arvīds Skalbe.
Pašlaik Laimas Līvenas dzeja, kas publicēta septiņos krājumos, visbiežāk mūs uzrunā Imanta Kalniņa dziesmās „Apvij rokas", „Karsta mana jauna dziesma", „Vēlā stundā", kā arī Jāņa Sildega, Pētera Plakida, Jura Karlsona, Lailas Ilzes Purmalietes, Armanda Alkšņa, Gunāra Šimkus un citu komponistu skaņdarbos ar dzejnieces tekstiem.
Sarīkojumā, kas notiks 9. februārī, atmiņās par Laimu Līvenu dalīsies dzejnieces Lija Brīdaka, Olga Lisovska, aktrise Baiba Nolendorfa, gleznotāja Silvija Meškone, kā arī dzejnieces ģimene un draugi.