„Interesanti gan, kāpēc sadomājāt mani intervēt?" 2011. gada jūlijā sarunā ar Arni Terzenu jautā Marina Kosteņecka. „Kopš zināma laika mani publicēt vēlas aizvien mazāk. (..) Es jau saprotu, ka tagad nākusi jauna paaudze – ir gan politiķi, gan rakstnieki, gan mākslinieki, kurus vajag intervēt, kuru domās vajag ieklausīties, bet manā gadījumā vēlāk vienmēr ir kāds noliegums un vairs neviens nevēlas saistīties. Acīmredzot allaž pasaku kaut ko tādu, kas nepatīk ne vieniem, ne otriem, proti – ne krieviem, ne latviešiem. Neaizmirsīsim, ka es esmu krieviete, jā!"
Marina Kosteņecka dzimusi 1945. gada 25. augustā Rīgā. Kopš bērnības aizrāvusies ar literatūru.
20. gadsimta 60. gados dažus gadus strādājusi par skolotāju Čukotkā un vēlāk uzrakstījusi grāmatu par šo novadu – „Луна Холодного Лица" („Aukstās Sejas Mēness").
70. gadu sākumā studējusi Rīgas Medicīnas institūtā, bet vēlāk – Maksima Gorkija Literatūras institūta Augstākajos Literārajos kursos Maskavā.
1975. gadā Marina Kosteņecka tika uzņemta Latvijas Rakstnieku savienībā, no kuras 2011. gadā izslēgta par biedru naudas nemaksāšanu...
„Biedra naudu nemaksāju apzināti kopš 2005. gada, kad Rakstnieku savienība nevīžoja mani apsveikt sešdesmit gadu jubilejā, kaut arī citiem biedriem par godu viņu jubilejām tika rīkotas svinības," stāsta Kosteņecka.
Kopumā rakstniecei izdotas vairāk nekā desmit grāmatas. Tās publicētas Rīgā, Maskavā, Novosibirskā, Prāgā, Bratislavā.
80. gados Marina Kosteņecka bija viena no tiem, kuri cīnījās par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, bija Latvijas Tautas frontes valdes locekle, LTF atbalstīta, kļuva par PSRS tautas deputāti.
„Acīmredzot mans laiks beidzies," par savu darbību politikā saka Marina Kosteņecka. „Es biju ideāliste. Savulaik mēs visi kultūras jomas darbinieki, kas iesaistīti politikā, bijām ideālisti. (..) Es biju politikā, kad bija jābalso ar sirdi, kad zināju, ka esmu kopā ar cilvēkiem, kurus ļoti cienu, zinot, ka viņi dara un darīs tāpat, kā es."
Marinas Kosteņeckas jaunākā grāmata „Vēstules no mājām" nāca klajā pērngad apgādā „Jumava". Tās ir vēstules, ko viņas tēvs bija saņēmis no ģimenes, atrodoties Gulaga nometnē. Vēstules viņš bija saglabājis līdz pat savai nāves dienai ar vēlējumu atdot tās meitai viņas pilngadības dienā.
Šobrīd rakstniece strādā ar aptuveni trim tūkstošiem vēstuļu, ko mūža garumā saņēmusi no saviem lasītājiem: atlasa būtiskākās, raksta par cilvēkiem, no kuriem tās saņēmusi, par laiku, kad tās saņemtas...
27. februārī saruna ar Marinu Kosteņecku risināsies gan par viņas jaunāko, gan topošo darbu, gan par to, kāpēc, tik labi zinādama latviešu valodu, viņa tomēr raksta krieviski.
Pasākumu atbalsta VKKF.