Piektdiena, 24.Maijs 2019. » Vārdadienas svin: Marlēna, Ilvija, Ziedone;

Nepabeigtie “Vējiem līdzi” Dailes teātrī

Ilze Malaševska, 23.04.2013. 13:16 | komentāri (4)

Britu režisors Jans Villems van den Boss Margaretas Mičelas drāmā „Vējiem līdzi” uz Dailes teātra skatuves koncentrējas uz Amerikas pilsoņu kara vēsturi, nevis attiecību mezglu atainojumu
Nepabeigtie “Vējiem līdzi” Dailes teātrī

Galerijas:

1936. gadā reti kurš iedomājās, ka Margaretas Mičelas rakstītais darbs “Vējiem līdzi” iegūs pasaules slavu un būs Amerikas pilsoņu kara laika liecību avots, bet lasītāji autorei lūgs rakstīt grāmatas turpinājumu, atklājot galveno varoņu turpmāko likteni. Mūsdienās arī Skārletas O’Hāras vārds daudziem nav svešs. Vēl jo vairāk šobrīd, kad britu režisors Jans Villems van den Boss "Vējiem līdzi" uzvedis uz Dailes teātra skatuves.

Dzīvesveids, tradīcijas un cilvēki

“Vējiem līdzi” ir spilgta ASV pilsoņu kara laika liecība. Grāmatas tapšanā izmantotos faktus Margareta Mičela pārbaudījusi un pētījusi vairākus gadus. Viņa lasījusi Džordžijas, Konfederācijas, Dienvidu blokādes vēsturi, apkopojusi materiālus par ASV Ziemeļu – Dienvidu kara laika posmu, uzmanība pievēršot pat sīkākajām detaļām – apģērbam, cepurēm, mēbelēm un telpu interjeram. Viņas perfekcionisms vides attainojumā slēpās tās satraukumā par dienvidnieku viedokli, tieši tāpēc apgalvojums, ka “Vējiem līdzi” ir dokumentāls pamats, viņai bija īpašs kompliments.

Par spīti autores detalizētajiem aprakstiem, kas grāmatā aizņem lielāko teksta daļu, britu režisora Jana Villemsa van den Bosa uzvedumā scenogrāfija ir maksimāli saīsināta. Autores vides aprakstus režisors ir izdzēsis, izrādē neizmantojot daudz rekvizītu un stāstu uzvedot uz masīvām metāla pārbīdāmām kāpnēm, fokusējoties uz varoņiem, dažkārt pat veidojot pāris sekunžu etīžu ainas, lai tikai atklātu “pašu galveno”. Svarīga ir ideja un tas, kas sacīts, - īsi un kodolīgi. Lai gan četras stundas pavadīt Dailes teātra skatītāju zālē nav nekāds nieks.

“Vējiem līdzi” nav tikai stāsts par nelaimīgu mīlestību. Šis ir darbs par izdzīvošanu un cilvēka cīņu, par iekšēju dvēseles karu starp tikumības un iekāres velniem, starp iedomātu un ērtību piesūcinātu un sagrautu dzīvi, starp pagātnes ideāliem un sagrautu nākotni, par cilvēkiem, kas izdzīvo un zaudē.

Skārleta O’Hāra ir visspilgtākais pilsoņu kara laika pārveidotā cilvēka piemērs. Viņas dzīvīgums, apmātība un tieksme pēc vīriešu uzmanības, kas skaidrojams ar rotaļīgumu, bezbailīgumu un naivumu, un spītība liek viņai stāties pirmajās laulībās. Pārdzīvotais pilsoņu karš, nabadzība, bads un darbs kopā ar nēģeriem liek viņai apsolīt sev, ka nekad netiks ciests bads un nabadzība. Tāpēc viņas otrās laulības ir balstītas tikai uz naudu un mērķi glābt ģimenes īpašumu. Šim mērķim Skārleta pakārto savu dzīvi, dedzīgi strādājot un vēloties atgūt kara laikā zaudēto statusu sabiedrībā. “Cilvēkiem nepatīk citādais,” sacīja Rets Batlers, Skārletas trešais vīrs. Un tas bija viņas krusts. Gluži tāpat kā trīs laulības, divi miruši vīri, trīs bērni un viens nedzimis, nebeidzama jaunības mīlestība, kas sagrāva viņas dzīvi, izrādoties vienīgi ilūzija. Jautājujs, vai Skārleta ir spējīga mīlēt un vai viņas apmātā mīlestība ir dziļi patiesa, ir tikpat pārdomu vērts, cik Reta Batlera mīlestība. Vai tās ir patiesas jūtas vai aprēķins, vai tā ir iekāre un spēle starp diviem līdzīgiem cilvēkiem?

Traģikomēdija vai drāma?

Tie, kuri nav lasījuši grāmatu vai redzējuši filmu, ir zaudējuši iespēju salīdzināt. Arī tie, kuri nav redzējuši 1987. gadā iestudēto Liepājas Teātra izrādi, nevar novērtēt atšķirību starp latviešu un britu režisora redzējumu.

Tomēr pēc četru stundu gara “Amerikas pilsoņu kara vēstures kursa” nākas atzīt, ka tik daudz kas jauns uzzināts, bet dziļākās dvēseles stīgas netika pat ne iekustinātas. Izrādei trūkst kāds komponents. Kristīnes Nevarauskas aktiermeistarība man līdz šim bijusi sveša, jo tik maz viņu esmu skatījusi titullomās. Un viņa mani nepārliecināja. Šķita, ka uz skatuves būtu jābūt Rēzijai Kalniņai vai citai aktrisei, kura Skārletas dedzīgumu un ietiepību, sīkstumu un traģiskumu līdz skatītājam nogādātu labāk. Arī Artūrs Skrastiņš pārvērta drāmu traģikomēdijā, kaut arī prasījās vairāk traģiskuma un viņa – mīlestības sagrautā cietēja - tēla.

Gluži tāpat kā lasītājiem pēc grāmatas izlasīšanas bija vēlme uzzināt to, kas notiek tālāk ar tās galvenajiem varoņiem - Reda Batlera nonāvēto mīlestību un sagrauto, viņa nu jau atraidīto Skārletu, gluži šādi jautājumi tiek uzdoti pēc izrādes noskatīšanās. Tomēr tie nav vienīgie. Gribētos uzzināt, vai aktieru spēle un personāži ir tie, kas nav spējuši radīt paliekošu traģiskuma pēcgaršu, vai tas tomēr ir režisora redzējums, kas vairāk fokusēts uz vēstures un mazāk uz attiecību perspektīvu. Vai arī tā ir pati Margareta Mičela, kura starp detalizētu Amerikas laika vēstures izklāstu, raksta par pavisam vienkāršiem cilvēkiem, to loģisko un pašsaprotamu ikdienu ietērpjot skaistā iepakojumā bez filosofiskā dziļuma?

Foto: Izrāde “Vējiem līdzi” Dailes teātrī. Foto (c) Gunārs Janaitis

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2019
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV