„Ruta Birgere ir īsts brīnums!” saka izrādes „Gribu, bet baidos” režisore Anita Sproģe. „Rutiņa bija pirmā, kas zināja savu tekstu no galvas, viņas gatavība strādāt ir apbrīnojama. Tas vien, ka viņa piedalās izrādē, rada tā-ā-ādu ētisko līmeni… Un arī izrādes varoņiem viņa ir tāds standarts, ar ko sevi salīdzināt.”
Rutiņa patiešām ir Valmieras teātra standarts un „zelta prove”. Nākusi no Latvijas pirmās brīvvalsts inteliģences aprindām ar stingru audzināšanu, nopietnu izglītību, brīvi pārvaldītām svešvalodām, fizisku izturību un možu garu. Tāpēc ikviena viņas loma, vienalga, cik ilgu skatuves laiku aizņem, ir absolūti svarīga režisora koncepcijā un izrādes kopējā zīmējumā, un to novērtē ne vien pieredzējušie režijas meistari, bet arī pavisam jaunie censoņi. „Ir sajūta, ka ap pieredzējušām aktrisēm dzīves laikā ir izaudzis apkārt tāds enerģijas mākonis, un Rutai Birgerei tas ir visspēcīgākais. Kad viņa parādās – telpā mainās enerģija,” apgalvo režisors Elmārs Seņkovs, kurš Rutiņu kā pirmo izvēlējās savam sievu korim izrādē „Raudupiete”.
Pēc Nacionālā teātra studijas absolvēšanas un vienas sezonas šajā kolektīvā pārējais Rutas Birgeres liktenis saistīts ar Valmieras teātri. Kopš 1950. gada, kad Rutiņa ieradās Valmieras teātrī, režisores Annas Lācis uzrunāta, viņa ir spēlējusi visdažādākās lomas – no liriskām varonēm līdz revolūcijas cīnītājām, no kreftīgām lauku sievām līdz dzimušām aristokrātēm: In Senu (Thai Djan Čuna „Dienvidos no 38. paralēles”, 1950), Agafju Tihonovnu (N. Gogoļa „Precības”, 1951), Monu (M. Sebastjanu „Zvaigzne bez vārda”, 1957), Rozi (P. Pētersona „Man trīsdesmit gadu”, 1962), Leikartu Lību (A. Upīša “Zaļā zeme”, 1965), Veriņu (P. Putniņa “Pasaulīt, tu ļaužu ēka...”, 1972), Voiņicku (A. Čehova “Tēvocis Vaņa”, 1983), Elvīru (J. Krūsvala “Mākoņu krāsas”, 1984), Betu (I. Indrānes “Zemesvēzi dzirdēt”, 1986), Dori (V. Sauleskalna “Meldermeitiņa”, 1991), Sprintiju (M. Saimonas “Izdzīvošanas ābece vecākām kundzēm”, 1994), Rozāliju Solimeni (E. De Filipo “Filumena Marturano”), Džesiju (N. Saimona “Kāpēc tas tā, Mel?”, abas 1995), Sofiju Ivanovnu (N. Ptuškinas “Šie saldie Ziemassvētku sapņi jeb Liktenim tā labpatikās”, 2000), Mīli (R. Blaumaņa “Potivāra nams”, 2001).
Ruta Birgere ar gadiem režisoriem kļuvusi par savdabīgu talismanu, jo kopā ar viņu uz skatuves parādās Valmieras teātra aktieru kvintesence: nepārejoša interese par teātri jebkurā izpausmē, dziļa labvēlība pret kolēģiem un profesionāla pašcieņa.
Tās sajūtamas ikvienā lielākā vai mazākā lomā: Rogožina mātē (F. Dostojevska „Idiots”, 2006), Anfisā (A. Čehova „Trīs māsas. Versija”, 2007), Dāmā (A. Čehova „Ķiršu dārzs”, 2009), Boila kundzē (A. Kristi „Peļu slazds”, 2009), Mazbērzu Vecomātē (R. Blaumaņa „No saldenās pudeles”, 2010).
2007. gadā Ruta Birgere saņēma augstāko novērtējumu Latvijas teātra mākslā – „Spēlmaņu nakts” balvu par Mūža ieguldījumu, 2009. gadā kļuva par Triju zvaigžņu ordeņa kavalieri, bet 2013. gadā tika uzņemta Latvijas teātra Zelta fondā.
Foto: Ruta Birgere. Foto (c) Gatis Priednieks-Melnacis
