Otrdiena, 26.Maijs 2020. » Vārdadienas svin: Varis, Eduards, Edvards;

Admirālis Nelsons

Jānis Šiliņš, 10.04.2008. 14:18 | komentāri (1)

Ne tikai mūsu vietējie latviešu varoņi ņem bēdīgu galu, ar cittautu varoņiem notiek līdzīgi. Šoreiz ieskatīsimies leģendārā britu admirāļa Horācija Nelsona dzīves gājumā. Lai cik pārsteidzoši tas nešķistu, tajā var pamanīt dažas sakritības ar mūsu pašu varonīgo nelaimes putnu pulkvedi Kolpaku, kuram pirms dažām nedēļām veltīju dažas rindas.

Bija 1805.gada 21.oktobra pusdienlaiks, pirms piecpadsmit minūtēm britu flotes flagmanis bija pacēlis signālkarogus, kuri veidoja frāzi “Anglija sagaida, ka katrs vīrs izpildīs savu pienākumu”, un 19.gadsimta nozīmīgākā jūras kauja varēja sākties. Angļu izredzes šoreiz šķita ne visai spīdošas – pret spāņu un franču apvienotās flotes 33 kuģiem, 2568 lielgabaliem un 30000 vīriem stājās britu flotes 27 kuģi ar 2148 lielgabaliem un 17000 vīriem, kurus turklāt komandēja pusakls vienrocis.

Tomēr tieši pusaklais vienrocis izrādījās bīstamākais ierocis britu flotes arsenālā – admirālis Nelsons veiksmīgi vadīja kauju un divu stundu laikā apvienotā spāņu un franču flote tika iznīcināta. Pēc Trafalgaras kaujas Lielbritānija veselu gadsimtu dominēja pasaules okeānos. Pats admirālis Nelsons šajā kaujā gan zaudēja dzīvību. Gluži tāpat kā Kolpaks, arī Nelsons krita par upuri snaiperim, tikai ne ar ložmetēju, bet ar musketi bruņotam. Un gluži tāpat kā ar Kolpaku, arī Nelsona gadījumā atliek tikai brīnīties, ka viņš, ņemot vērā veselībai bīstamo dzīvesveidu, bija pamanījies tik ilgi nodzīvot.

Karaliskajai flotei Horācijs Nelsons pievienojās 12 gadu vecumā, dienot uz sava onkuļa kuģa. Divdesmit gadu vecumā viņš kļuva par kādas frančiem atņemtas fregates komandieri, bet tik un tā nespēja pārvarēt jūras slimību, kura viņu vajāja visu mūžu. Iespējams, tādēļ Nelsons labprāt piedalījās arī sauszemes cīņās, kuras gan nenāca par labu viņa veselībai. Uzbrūkot San Huana cietoksnim Nikaragvā viņš saslima ar malāriju, bet, cenšoties ieņemt Santakrūzas cietoksni Kanāriju salās, viņa labo roku sadragāja musketes lode un ķirurgs to apmutēja. Pats Nelsons par šo gadījumu izteicās: “Es esmu Lords Nelsons un tas ir mans ķīlis”. Savukārt aci admirālis zaudēja Korsikas salā, pateicoties kāda pārlieku tuva lielgabala šāviena radītajām šķembām.

Horācijam Nelsonam izdevās savienot patīkamo ar lietderīgo, sakausējot vienā veselumā savu pataloģisko drosmi un taktisko ģenialitāti. Angļu jūrnieki viņu cienīja par piedalīšanos abordāžās - admirālis personīgi kopā ar karavīriem devās tuvcīņā, lai ieņemtu pretinieku kuģus. Kad kaujā pie Svētā Vincenta raga Nelsons tuvcīņā ieņēma daudz lielāko spāņu karakuģi, britu karaliskās flotes jūrnieki abordāžu sāka dēvēt par “Nelsona patentēto iekāpšanu pirmās klases kuģos”. Savukārt ienaidnieki viņu cienīja par vismežonīgākās jūras kauju taktikas radīšanu.

18.gadsimta jūras kaujas norisinājās līdzīgi tā laika sauszemes kaujām – pretinieki sakārtojās garās rindās (līnijās) un tuvojās viens otram līdz šāviena attālumam. Jūras kaujās pretinieku kuģi sastājās kilometriem garās līnijās, tad tuvojās viens otram līdz dažu simtu metru attālumam un, izmantojot kuģa klāju sānos izvietotos lielgabalus, apšaudīja viens otru, līdz viens ķīviņu neizturēja un pameta kaujas lauku.

Nelsonam ienāca prātā, ka šādas garlaicīgas apšaudīšanās vietā vajadzētu iebrukt iebrukt pretinieka līnijās ar kolonnās izkārtotiem kuģiem un tad pretinieku varētu nevien padzīt no kaujas lauka, bet pilnībā iznīcināt. Nonākot starp pretinieka līnijā izkārtoto kuģu priekšgaliem un pakaļgaliem, angļu kuģi atklātu iznīcinošu uguni no dažu metru attāluma un sadragātu ienaidniekus. Šķiet, ka tik traka taktika, kura gandrīz vai līdzinājās pašnāvībai (angļu kuģiem vēl taču bija jānonāk līdz pretinieka līnijai!), varēja ienākt prātā tikai jūras slimības nomocītam pusaklam vienrocim. Bet tā izrādījās pārsteidzoši efektīva. Vieni no pirmajiem no tās cieta dāņi, kad angļu flote 1801.gadā parādījās pie Kopenhāgenas. Dāņi stipri apšaudīja angļus un britu flotes komandieris izkarināja atkāpšanās signālu. Kad Nelsonam paziņoja, ka viņam būs jāatkāpjas, viņš nenoticēja un lūdza pasniegt tālskati. To viņš pielika pie aklās acs un teica, ka nekādu signālu viņš neredzot. Tad viņš ar dažiem kuģiem devās uz priekšu un dāņu flote tika iznīcināta.

Trafalgarā notika tas pats – angļu kolonnas ielauzās pretinieka kuģu līnijā un tad vai nu sadragāja tos ar lielgabaliem, vai ieņēma tuvcīņā. Pats Nelsons šādā kaujā bija viegls mērķis, jo kuģi atradās tuvu viens otram un virsnieks ar vienu roku bija viegls mērķis ienaidnieka snaiperiem. Pulksten 13:15 Nelsonu trapīja lode un 16:30 viņš mira. Jāpiemin vēl viena Nelsona līdzība ar Kolpaku. Tas ir strīds par admirāļa pēdējiem sacītajiem vārdiem. Ķirurgs Viljams Bītijs liecināja, ka Nelsona pēdejā frāze bijusi: “Paldies Dievam, es esmu izpildījis savu pienākumu.” Citas liecības vēsta, ka admirālis lūdzis kuģa kapteinim Tomasam Hārdijam: “Noskūpsti mani, Hārdij”, vai arī, ciešot no ievainojuma radītajām neērtībām, sacījis: “Dzert, dzert. Pavēdini, pavēdini. Paberzē, paberzē”.

Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2020
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV