Pirmdiena, 17.Decembris 2018. » Vārdadienas svin: Teiksma, Hilda;

Apvērsums

Jānis Šiliņš, 15.05.2008. 18:20 | komentāri (2)

1934.gada 15.maija vēlā vakarā pēc tam, kad ministru prezidents Kārlis Ulmanis veica sekmīgu valsts apvērsumu, Latvijā sākās tā sauktie “Ulmaņa laiki”. Nakts aizsegā karaspēks, aizsargi un policija pārņēma kontroli pār stratēģiski svarīgākajiem Rīgas punktiem un sāka politisko pretinieku arestus.
Kārlis Ulmanis apvērsumam gatavojās diezgan ilgi, vismaz no 1933.gada novembra. Pirmie praktiskie soļi tā realizācijai tika sperti 1934.gada pavasarī. Martā Ulmanis kļuva par ministru prezidentu, izvirzot savus cilvēkus Iekšlietu un Kara ministru amatiem, bet aprīlī tika atvaļināts Vidzemes divīzijas un Rīgas garnizona komandieris Kārlis Gopers, kurš tika aizstāts ar Ulmanim daudz uzticamāko ģenerali Krišjāni Berķi. Baumas par Ulmaņa talākajiem nolūkiem tolaik bija diezgan plaši izplatītas, tomēr opozīcija tās uztvēra lielākoties kā neveiklu joku un izmantoja vienīgi, lai pazobotos par ministru kabineta vadītāju.    

15.maija vakara un 16.maija rīta notikumi vēl arvien ir diezgan neskaidri. Kārlis Ulmanis bija lieliski sagatavojies noziegumam, nodrošinoties ar armijas, aizsargu, policijas un Valsts prezidenta atbalstu. Viņš praktiski ne ar ko neriskēja, kaut arī neveiksmes gadījumā par valsts apvērsuma izdarīšanu viņam draudētu četri līdz piecpadsimt gadi katorgas vai ieslodzījums uz mūžu. Smagi sodi gaidītu arī citus sazvērniekus, piemēram, štāba priekšnieku Hugo Rozenšteinu, jau minēto Krišjāni Berķi, aizsargu priekšnieku Kārli Praulu un pulku komandierus pulkvežus Rūdolfu Klinsonu un Frici Virsaiti, kuri deva un izpildīja nelikumīgās pavēles. Bet uzvarētājus neviens nesoda.

16.maija rītā Latvijā tika izsludināts “izņēmuma stāvoklis”, pēc policijas rīkojuma Rīgas ielās izkārti karogi par godu nozieguma veiksmīgajai paveikšanai, aizliegta virkne laikrakstu un sāktas plašas apcietināšanas gan galvaspilsētā, gan provincē. Aresti turpinājās dažas turpmākās dienas, aizturēti tika ne vien politiķi, bet arī vairāki desmiti vienkāršo iedzīvotāju, kuri aktīvi izrādīja neapmierinātību ar apvērsuma izdarīšanu. Vēlāk visus apcietinātos ar stingri apsargātu vilcienu pārveda uz Liepājas koncentrācijas nometni.

Galvenais 15.maija apvērsuma cēlonis, manuprāt, meklējams Ulmaņa rakstura īpatnībās un viņa slimīgajā sevis identificēšanā ar Latvijas valsti. Kā nekā tieši viņš vadīja pirmos Latvijas ministru kabinetus grūtajos Neatkarības cīņu apstākļos un bez viņa aktivitātes diez vai 1918.gada 18.novembrī tiktu proklamēta Latvijas neatkarība. Mazizglītotā (nepabeigta vidējā izglītība) un uzņēmējdarbībā neveiksmīgā Ulmaņa vienīgais dzīves piepildījums bija politika. Daudzie Ulmaņa biznesa projekti izgāzās, viņa izveidotā Latvijas zemnieku banka bija iestigusi milzīgos parādos. Tā acīmredzot nebija nejaušība, bet gan viņa nemākulības sekas, jo arī Ulmaņa pirmais uzņēmums - Teksasā izveidotā pienotava (Ulmanis sešus gadus nodzīvoja ASV), piedzīvoja bankrotu.

Vienīgais Ulmaņa ambīciju piepildījums bija aktīvā politika, Zemnieku Savienības partijas vadīšana un dažādu ministru posteņu ieņemšana. Tomēr arī šeit viņa pozīcijas trīsdesmito gadu sākumā kļuva arvien vājākas. Ja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās Ulmanis bija populārākais Zemnieku Savienības politiķis, tad pēdējās 1931.gadā notikušajās vēlēšanās saņemto balsu (un svītrojumu) skaits liecinaja, ka partijas reitingā viņš ir noslīdējis līdz trešajai vai ceturtajai vietai. Turklāt tas bija noticis, neskatoties uz to, ka partijas vēlēšanu sarakstos Ulmanis startēja ar pirmo numuru! Arī pašai partijai ceturtās Saeimas vēlēšanas bija neveiksmīgas – Zemnieku Savienība ieguva par 15% mazāk balsu nekā iepriekšējās vēlēšanās un zaudēja divas vietas parlamentā. Bet nākamās, 1934.gada nogalē gaidāmās vēlēšanas, ļoti iespējams, nestu vēl smagāku Ulmaņa un viņa partijas izgāšanos. Tomēr šīs vēlēšanas tā arī nenotika.

Ulmaņa personīgās ekonomiskās un politiskās katastrofas tuvošanās bija viņā radījusi stingru pārliecību, ka arī Latvijas valsts tuvojas sabrukumam. Par draudošās apokalipses vaininieci tika pasludināta Latvijas parlamentārā sistēma. Kurš gan cits varētu Latviju glābt, ja ne tās dibinātājs? Vienīgā „sīkā” problēma bija tā, ka Latvija patiesībā nemaz nebija ne no viena jāglābj. Ekonomiskās krīzes sekas bija pārvarētas un iedzīvotāju uzticība demokrātiskajai sistēmai arvien pieauga. Ja otrajās Saeimas vēlēšanās piedalījās 74,9% balstiesīgo un trešajās – 79,3%, tad ceturtajās - jau 80%. Latvijas iedzīvotāju aktivitāte bija viena no augstākajām Eiropā un Ulmaņa apgalvojumus par to, ka Latvijas iedzīvotāji esot vīlušies parlamentārismā, bija vissaltākie meli. Vienīgais, kas Ulmanim ar 15.maija apvērsuma izdarīšanu tiešām bija jāglābj, bija viņš pats.
Lasi vēl...
» Autortiesības
Visas tiesības paturētas © EASYGET.LV 2006 - 2018
Portālā EASYGET.LV izvietotais materiāls ir pārpublicējams tikai ar EASYGET.LV atļauju. Atsevišķas fotogrāfijas ir atļauts pārpublicēt tās nemodificējot un ievieotjot atsauci uz EASYGET.LV