„Kas mūs pārsteidz, ir tīrā un mirdzošā liriskā tenora (spinto) balss, plūstoša bez piepūles, brīvi un ar skaidru dikciju. Dziedājuma stils ir izteikti itālisks, bet bez raudulīgiem pārspīlējumiem un intonatīvas netīrības. Reizēm J. Zābera dziedājums atgādina jaunā Džuzepes di Stefano balsi, – vai tā nav vislabākā rekomendācija! Dziedātājs ir pilnīgi gatavs pārvarēt iedziedāto āriju visdažādākās muzikālās grūtības un izpilda tās apbrīnojami. Ja nebūtu šīs plates, mēs nekad nebūtu uzzinājuši, ka šāds lieliski apdāvināts mākslinieks vispār dzīvojis."
Stereo Review (14.I 1974)
Šādu atsauksmi piedzīvoja jau pēc dziedātāja nāves izdotā skaņuplate, un Jāņa Zābera apbrīnojamie balss dotumi patiesi spētu pavērt viņam ceļu uz pasaules slavenākajiem opernamiem. Ja vien viņa straujo ceļu augšup nebūtu pārtraucis negrozāmais likteņa spriedums, atļaujot māksliniekam uz operas skatuves aizvadīt vien 12 gadus, kuru laikā nodziedāti arī vairāk nekā 1500 koncertu...
Tikai viens solis unikālās balss īpašnieku un itāliešu bel canto skolas pārstāvi šķīra no Pučīni operas „Bohēma" pirmizrādes Milānas operteātrī La Scala 1964. gadā, liedzot Zāberam kļūt par vienīgo latvieti, kurš padomju varas gados uzstājies uz šīs pasaulslavenās skatuves. Toties tika iekaroti gandrīz visi toreizējās PSRS operteātri, un paralēli aktīvai darbībai opermākslā mākslinieks koncertēja, uzstājās televīzijā, ieskaņoja latviešu un ārzemju mūziku, sava talanta vispusību apliecinot arī vieglajā žanrā. Laimes māte dziedoni bija apveltījusi ar itin visu, kas nepieciešams spožai dziedātāja karjerai – pasakainu balss tembru, muzikalitāti un lieliskiem ārējiem dotumiem, tomēr zvaigžņu slimība tautas iemīļotajam dziedonim tā arī palika sveša. Un sev atvēlēto neilgo dzīves laiku Jānis Zābers aizvadīja kā krietns darbarūķis ar no vecākiem mantotu lauku cilvēka darba tikumu, paliekot laikabiedru atmiņās kā cilvēks ar skaidru dvēseli un atklātu sirdi, un neatkārtojamu balss daiļumu un siltumu.
Grāmata „Pusvārdā. Jānis Zābers" ir autores Daigas Mazvērsītes atzīšanās mīlestībā māksliniekam ar saules balsi, vienlaikus iepazīstinot lasītājus ar piecus gadus vāktiem atmiņu stāstiem, dokumentiem, faktiem, apstākļiem un notikumiem, kuri palīdz jaunā gaismā skatīt dziedātāja dzīves un daiļrades līkločus.
Daiga Mazvērsīte (1965) ir divu grāmatu („Jumprava. Leģendārās rokgrupas dzīvesstāsts" un „Pieskāriens. Raimonds Pauls") autore, līdzautore Ievas Akurateres memuāru grāmatai „Manai tautai", pēdējos 20 gados darbojusies kā žurnāliste, publiciste, radio raidījumu veidotāja galvenokārt latviešu populārās mūzikas žanrā, bet savā pētījumā par izcilo operdziedoni Jāni Zāberu atgriezusies pie tām zināšanām, kuras guvusi, mācoties J. Mediņa mūzikas vidusskolas mūzikas teorijas nodaļā un ar izcilību absolvējot J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas muzikoloģijas fakultāti.
Grāmata „Pusvārdā. Jānis Zābers" sarakstīta un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, to izdevis apgāds „Mansards". Grāmatnīcās tā būs nopērkama no 1. decembra.
